Psihologu karš

Vērīgs lasītājs un skatītājs, kā arī uzmanīgs klausītājs noteikti būs konstatējis, ka pēdējos mēnešos medijos aizvien biežāk ir sastopams vārds „psihologs”. Saeimā iesniegts likumprojekts „Psihologu likums”, nodibināta arodbiedrība „Latvijas Psihologu arodbiedrība”, pausti dažādi viedokļi par topošo likumu.

Un te sākas problēmas. Mazāk rūpīgs lasītājs-skatītājs-klausītājs var apmulst, jo vienu dienu saskaras ar informāciju, ka „psihologi atbalsta likumu”, citu dienu „psihologi iebilst pret likumu”, tad atkal „psihologu organizācijas atbalsta likumu”, „psihologu organizācijas iebilst pret likumu”, „psihologu biedrība atbalsta likumu”, „psihologu arodbiedrība iebilst pret likumu”, utt.

Nenoliedzami šāda pretrunīga informācija var izrādīties pamatīgs pārbaudījumus ceļā uz objektīvo patiesību. Kāda tad varētu būt tā patiesība? Vai šeit iederas banālais teiciens „patiesība ir kaut kur pa vidu”? Iespējams. Taču tas nekādi neietekmē to neapskaužamo stāvokli, kādā ir nonākuši psihologi.

Kāds ir šis stāvoklis? Lai to apzinātu, pirmām kārtām ir jāpievērš uzmanība likuma atbalstītājiem.

Likuma atbalstītāji pieturas pie vienkāršas shēmas:

- pirmais solis: „iestāstīt citiem, ka ir problēmas”,

- otrais solis: „iestāstīt citiem, ka tās var atrisināt”,

- trešais solis: „iestāstīt citiem, ka tās var atrisināt vienīgi likums”.

Diemžēl, bet tieši šie soļi, cits citu papildinot, ir galvenais iemesls, kā dēļ psihologi ir nonākuši neapskaužamā stāvoklī.

Pirmais solis – Visskumjākais solis

Mēģinot pēc iespējas pārliecinošāk aizstāvēt savu viedokli, likuma atbalstītāji nekautrējas pārspīlēti aprakstīt psiholoģijas jomā pastāvošās problēmas. Viņi atrod atsevišķus nepatīkamus gadījumus un pasniedz tos kā ierastu praksi. Viņi saka, ka ir daudz nekompetentu psihologu un daudz viltvāržu, no kuriem cieš daudzi jo daudzi cilvēki – gan jauni, gan veci.

Šeit likuma atbalstītāji prasmīgi atrod veidu, kā piesaistīt cilvēku uzmanību. Proti, kā galvenos upurus viņi nostāda bērnus, bet tas daudzus nevar atstāt vienaldzīgus. Bērni nedrīkst ciest. Likuma atbalstītāji labi apzinās, ka daudzi cilvēki neiedziļinās spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā un nepievērš uzmanību tam, ka tieši bērnu tiesību aizsardzības joma ir stingri regulēta, un normatīvie akti psihologiem jau noteic tādas prasības, kas ir ietvertas topošajā likumā. Bet par to nav jādomā.

Šādi argumenti „uzkurina” tautu. Atrodas viens, otrs, trešais, kas cietis... vismaz domā, ka cietis no psihologu darbības. Komentāri viens otru papildina, un tādējādi veidojas vispārējs negatīvais fons, kurā daudziem psihologiem ir piedēvēta „nezāles” loma.

Šādas nezāles ir jāizravē, lai pārējiem – „labajiem” psihologiem varētu ļaut turpināt savu darbu. „Nezāles” izravēsim, bet negatīvais fons paliks, jo cilvēki nesekos līdzi tam, kuri psihologi turpinās vai izbeigs savu darbību. Par to vairs tik daudz nerunās-nerakstīs. Bet, ja runās-rakstīs, diez vai tas paliks tik labi atmiņā, kā negatīvie pārdzīvojumi. Negatīvais fons paliks, tas labākajā gadījumā kļūs mazāks. Tāpēc tas arī ir tik skumji.

Otrais solis – Vispareizākais solis

Par iepriekšējām rindām ir jāatvainojas tiem cilvēkiem, kas patiesi ir cietuši no nekompetentu psihologu darbības. Piedodiet. Jāpiekrīt, ka starp psihologiem tāpat kā starp jebkuras citas profesijas pārstāvjiem ir gan vairāk, gan mazāk prasmīgi pārstāvji. Tāpat ir arī vairāk, vai mazāk godīgi psihologi. Gan šie mazāk prasmīgie, gan arī mazāk godīgie psihologi rada negatīvu ietekmi uz cilvēkiem.

Tāpēc nevar apgalvot, ka psiholoģijas jomā nepastāv problēmas. Nē. Tās pastāv. Tomēr nedrīkst pārspīlēt. Nedrīkst visu vienkāršot, vispārināt, vienādot. Psihologiem ir kopīgi jāmeklē risinājums. Un te nu var atzīt, ka otrais solis ir vispareizākais solis, jo problēmas ir jārisina. Tam ir jānotic. Ir jāiestāsta citiem, ka problēmas var atrisināt.

Trešais solis – Visciniskākais solis

Tātad - vēlreiz. Problēmas var atrisināt. Taču šeit nāk trešais solis, kas ir visciniskākais solis. Tagad konkrētāk. Problēmas var risināt dažādos veidos. Tomēr likuma atbalstītāji piedāvā likumu kā vienīgo risinājumu, apzināti vai neapzināt ignorējot visas sekas, kas izriet no šāda likuma pieņemšanas. Tikpat apzināti vai neapzināti viņi ignorē alternatīvos līdzekļus, ar kuriem var risināt problēmas.

Kā pareizi norāda likuma pretinieki, šāds likums izrādīsies pārāk liels slogs daudziem psihologiem, kuri nevarēs turpināt savu darbību nevis tāpēc, ka viņi ir nepietiekami kompetenti, bet tāpēc, ka finansiālu apstākļu dēļ nevarēs izpildīt likuma prasības. Nepārtraukti pārbaudījumi, atskaitīšanās, kvalifikācijas celšana...viena maksa, otra maksa, trešā maksa...citiem psihologiem, kas būs „izredzēti” pieņemt šos pārbaudījumus un nodrošināt kvalifikācijas celšanu.

Vai likuma atbalstītāji ir gatavi šādi upurēt savus kolēģus un paši no tā gūt labumu? Vienkāršs cinisms. Citādi to nevar apzīmēt.

Tikpat ciniska ir aģitācija. Konferencēs un sanāksmēs likuma atbalstītāji ne sliktāk par politiķiem aizstāv savu nostāju. Beidzot mums būs likums, beidzot mums būs kārtība. Jāatzīst, ka šie saukļi neiedarbojas uz tiem psihologiem, kas ir iedziļinājušies likuma būtībā vai konsultējušies ar juristiem. Tieši šie psihologi veido likuma pretinieku rindas, kas šobrīd darbojas no aizsardzības pozīcijas.

Neskatoties uz minēto, tomēr ir jāatvainojas atsevišķiem likuma atbalstītājiem. To rindās netrūkst arī godprātīgu un krietnu cilvēku, kas vienkārši uzskata likumu par labāko risinājumu.

Problēmas un to risinājumi

Problēmas ir jārisina nesasteigti un konstruktīvi. Iespējams, tad izdosies pilnveidot likumu, vai atteikties no tā un izmantot citus līdzekļus. Tomēr jautājums paliek, kur slēpjas problēmas, un kā tās risināt?

Problēmas slēpjas izglītības sistēmā. Jāpilnveido studiju programmas un jādod diplomi tādiem cilvēkiem, kuri ir kompetenti strādāt par psihologiem. Tā problēmas tiks atrisinātas attiecībā pret nākošajiem psihologiem.

Problēmas slēpjas paviršā attieksmē pret psihologu darbu. Valsts un pašvaldības iestādēm būtu vēlams pareizāk nodarbināt psihologus un izmantot to pakalpojumus. Ieteicams pievērst lielāku vērību personāla atlasē, pakalpojumu iepirkumos. Vēlams izstrādāt elastīgas darba vadlīnijas, kurām būtu ieteikuma raksturs, un kas varētu palīdzētu ievirzīt valsts pārvaldē strādājoša psihologa darbu vēlamā virzienā.

Tāpat ir vēlams nodrošināt pienācīgus darba apstākļus, tai skaitā samērīgu atalgojumu, lai psihologiem nebūtu jāstrādā vairāk kā viena slodze. Tādējādi psihologiem būtu pieejami materiālie līdzekļi un laiks, lai varētu celt savu kvalifikāciju un kvalitatīvāk veikt savu darbu. Galvenais, lai arī iestādes uzņemas atbildību par psihologu darbu. Tiesiskais regulējums ir pietiekams, tas vienīgi ir pareizi jāizmanto.

Problēmas slēpjas psihologa-klienta saskarsmē. No vienas puses, problēmas rada tādi klienti, kas dodas pie psihologa, neizprotot psihologa darbības principus. Starp šādiem klientiem ir tādi, kas maldīgi cer, ka psihologs sniegs vienkāršas atbildes uz visiem viņu interesējošajiem jautājumiem, turklāt izdarīs to ātri tādā veidā, ka klientam neko daudz pašam nevajadzēs darīt.

No otras puses, ir psihologi, kas nevar iegūt šo cilvēku uzticību. Šeit svarīgi ir izglītot klientu tā, lai viņš spētu izprast psihologa darbību un izmantotu iespēju atrast tieši sevi piemērotu psihologu, kuram varētu uzticēties.

Aicinājums uz mieru

Lai nu kā būtu ar problēmām, viens paliek nemainīgs. Psihologi no visām šīm publiskajām aktivitātēm cieš. Viņu reputācija tiek grauta. Un tas, protams, nav labi. Tāpēc šeit ir jāaicina sēsties pie sarunu galda kā viena puse, tā otra puse. Godātie psihologi izbeidziet šo karu, noslēdziet mieru un sākat kopīgi strādāt vispārēja labuma vārdā!

Novērtē šo rakstu: