Iesaki rakstu: 
Ja reiz dzīvojam laikā, kad tiek pārdefinēti tādi vārdi kā “ģimene”, “vīrietis”, “sieviete”, nevajadzētu brīnīties, ka arī jēdziens “žurnālists” iegūst citas nokrāsas. Kādreiz žurnālistika nozīmēja runāt, rakstīt par būtiskām, sabiedrībai svarīgām lietām. Diemžēl šodien aizvien biežāk redzam, ka žurnālistiku pārņem tieksme konstruēt īstenību, veidot pseidoziņas, radīt pseidoproblēmas.
Pirms neilga laika ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju sazinājās Sarmīte Kolāte. Elektroniskā pasta vēstulē Kolāte sevi dēvē par “Delfu” žurnālisti, neaizmirstot norādīt, ka strādā arī LTV un LR. Tas, protams, ir ļoti savdabīgi, ka komercmediju un sabiedrisko mediju sfēras tiek sapludinātas, un iespējams, ka tieši tā ir daļa no problēmas.
Sarmīte Kolāte regulāri interesējas par norisēm Ogrē. Pirms kāda laika veidoja Rēdera kunga interviju ar mani un arī šobrīd ir ieinteresēta muzeja norisēs. Šobrīd viņu ļoti bija ieinteresējusi muzejā izstādītā instalācija “Latvju zeme vaļā stāv!”, kurā aktualizēta mūsu nenostiprinātās Austrumu robežas problēma.
Diemžēl instalācija nevis likusi pievērsties tam, lai pētītu, izzinātu un veicinātu robežas sakārtošanu, ar to saistītās problēmas, bet gan… izraisījusi īsteni pētniecisku interesi par šīs instalācijas izmaksām, saskaņošanu un citiem, līdzīgiem “izcili būtiskiem” jautājumiem.
Ir tapusi gara publikācija “Delfos”, kurā Sarmīte Kolāte detalizēti apraksta savu pētniecisko Ogres Vēstures un mākslas muzeja apmeklējumu, izsaka ļoti vērtīgus novērojumus par ekskursiju vadīšanu bērniem, pat virza ieteikumus, kādi uzraksti būtu jānoņem no ekspozīcijas, ko mainīt muzeja mājas lapā. Ir skaidrs, ka sabiedrība no šīs publikācijas iegūst neizmērojami daudz!
Jāatzīst, ka sajūta ir īsti progresīvi padomiska! No Rīgas ir ieradusies “centrālā aparāta inspekcija”, kas tagad vētīs, ko tie “lauķi” savā muzejā saveidojuši. Un cik dīvaini sanāk! Kad Daugavpilī bija ņemtne ap dzimumlocekli pie krusta, vadošie mediji vienā balsī sauca pēc vārda brīvības mākslā. Bet, kad runa ir par valstiskas problēmas aktualizāciju, pēkšņi mostas vēlme darbināt smalkus sietus, cenzēt – noskaidrot, vai tikai idejas autors ir bijis pareizais, vai ekspozīcijā vieta instalācijai tiešām likumīga!
Ir gan pāris nianšu. Publikācija iesākas ar daudzkārt atskaņotiem meliem par muzeja “varonīgajiem bijušajiem darbiniekiem” un noslēdzas ar no jau minētajiem darboņiem saklausītām baumām.
Vai Kolātes raksta tapšanai bija personīgi motīvi, politiski čuksti? Kas lai to zina! Skumji, ka tāds ir mūsu žurnālistikas līmenis, kura spējīga vien atmaskot zāļu tantes un kāršu zīlniekus, kura spējīga vien “atklāt” reģionāla muzeja, nelielas izstādes, viena izstādīta objekta “aizkulises”. Novēlu autorei augt profesionāli, pievērsties valstiskām tēmām, kā arī tikt skaidrībā, kādas intereses viņa pārstāv – sabiedrības, komercmedija, personiskās vai politpasūtījuma!
Seko mums 
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
