Iesaki rakstu: 
Ja reiz dzīvojam laikā, kad tiek pārdefinēti tādi vārdi kā “ģimene”, “vīrietis”, “sieviete”, nevajadzētu brīnīties, ka arī jēdziens “žurnālists” iegūst citas nokrāsas. Kādreiz žurnālistika nozīmēja runāt, rakstīt par būtiskām, sabiedrībai svarīgām lietām. Diemžēl šodien aizvien biežāk redzam, ka žurnālistiku pārņem tieksme konstruēt īstenību, veidot pseidoziņas, radīt pseidoproblēmas.
Pirms neilga laika ar Ogres Vēstures un mākslas muzeju sazinājās Sarmīte Kolāte. Elektroniskā pasta vēstulē Kolāte sevi dēvē par “Delfu” žurnālisti, neaizmirstot norādīt, ka strādā arī LTV un LR. Tas, protams, ir ļoti savdabīgi, ka komercmediju un sabiedrisko mediju sfēras tiek sapludinātas, un iespējams, ka tieši tā ir daļa no problēmas.
Sarmīte Kolāte regulāri interesējas par norisēm Ogrē. Pirms kāda laika veidoja Rēdera kunga interviju ar mani un arī šobrīd ir ieinteresēta muzeja norisēs. Šobrīd viņu ļoti bija ieinteresējusi muzejā izstādītā instalācija “Latvju zeme vaļā stāv!”, kurā aktualizēta mūsu nenostiprinātās Austrumu robežas problēma.
Diemžēl instalācija nevis likusi pievērsties tam, lai pētītu, izzinātu un veicinātu robežas sakārtošanu, ar to saistītās problēmas, bet gan… izraisījusi īsteni pētniecisku interesi par šīs instalācijas izmaksām, saskaņošanu un citiem, līdzīgiem “izcili būtiskiem” jautājumiem.
Ir tapusi gara publikācija “Delfos”, kurā Sarmīte Kolāte detalizēti apraksta savu pētniecisko Ogres Vēstures un mākslas muzeja apmeklējumu, izsaka ļoti vērtīgus novērojumus par ekskursiju vadīšanu bērniem, pat virza ieteikumus, kādi uzraksti būtu jānoņem no ekspozīcijas, ko mainīt muzeja mājas lapā. Ir skaidrs, ka sabiedrība no šīs publikācijas iegūst neizmērojami daudz!
Jāatzīst, ka sajūta ir īsti progresīvi padomiska! No Rīgas ir ieradusies “centrālā aparāta inspekcija”, kas tagad vētīs, ko tie “lauķi” savā muzejā saveidojuši. Un cik dīvaini sanāk! Kad Daugavpilī bija ņemtne ap dzimumlocekli pie krusta, vadošie mediji vienā balsī sauca pēc vārda brīvības mākslā. Bet, kad runa ir par valstiskas problēmas aktualizāciju, pēkšņi mostas vēlme darbināt smalkus sietus, cenzēt – noskaidrot, vai tikai idejas autors ir bijis pareizais, vai ekspozīcijā vieta instalācijai tiešām likumīga!
Ir gan pāris nianšu. Publikācija iesākas ar daudzkārt atskaņotiem meliem par muzeja “varonīgajiem bijušajiem darbiniekiem” un noslēdzas ar no jau minētajiem darboņiem saklausītām baumām.
Vai Kolātes raksta tapšanai bija personīgi motīvi, politiski čuksti? Kas lai to zina! Skumji, ka tāds ir mūsu žurnālistikas līmenis, kura spējīga vien atmaskot zāļu tantes un kāršu zīlniekus, kura spējīga vien “atklāt” reģionāla muzeja, nelielas izstādes, viena izstādīta objekta “aizkulises”. Novēlu autorei augt profesionāli, pievērsties valstiskām tēmām, kā arī tikt skaidrībā, kādas intereses viņa pārstāv – sabiedrības, komercmedija, personiskās vai politpasūtījuma!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
