Prokuratūras lēmums: no Parex pārņemšanas budžetam zaudējumu neesot

No virsprokurora lēmuma, kas, kā Pietiek jau informēja, faktiski nav pārsūdzams, izriet, ka Ģenerālprokuratūras ieskatā visas šajās norisēs iesaistītās valsts institūcijas un amatpersonas rīkojušās profesionāli, atbildīgi un operatīvi.

Tā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) Adlera ieskatā „kā atbildīgā Latvijas iestāde par finanšu un kapitāla tirgus uzraudzību veica īpaši pastiprinātu banku nozares uzraudzību, lai sekotu banku likviditātes līmenim un riskiem, arī attiecībā uz Parex banku”, un tieši FKTK uzraudzība bijusi tā, kas palīdzējusi „operatīvi identificēt reālo situāciju Parex bankā un reaģēt uz to”.

FKTK esot precīzi izpildījusi likumu un 2008. gada 30. oktobrī informējusi Latvijas Bankas prezidentu un finanšu ministru, lūdzot Latvijas Banku novērtēt, kādas negatīvas sekas uz Latvijas finanšu sektoru un maksājumu sistēmu atstātu Parex bankas bankrots.

Visnotaļ atbildīgi un profesionāli prokuratūras ieskatā rīkojies arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kurš atbildes vēstulē raksturojis Parex bankas vietu un lomu Latvijas banku sektorā, kā arī sniedzis atzinumu, ka „šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot investoru uzticību Latvijas komercbankām un valstij kopumā”.

Savukārt 2008. gada novembra pirmajās dienās atbildīgās institūcijas jau operatīvi noskaidrojušas, ka „Parex bankas problēmas ir tik nopietnas, lai to risināšanā tiktu iesaistīts Ministru kabinets un ka Parex bankas pārņemšanas iespēja varētu būs viens no efektīvākajiem variantiem Latvijas finanšu sistēmas stabilizācijas nodrošināšanai, sniedzot atbalstu Parex bankai”.

Tad arī visnotaļ pamatoti secināts, ka Parex bankai ir pietiekami daudz aktīvu un finanšu instrumentu, lai būtu iespējams Parex darbību stabilizēt, to pārņemot valsts kontrolē un piemērojot nepieciešamos atbalsta instrumentus. Turklāt, kā atzinumā norāda Adlers, „laikā, kad tika identificētas Parex bankas finanšu problēmas, banka bija maksātspējīga, kura pildīja savas saistības pret saviem klientiem, bet, nesaņemot valsts atbalstu, Parex bankai draudēja tūlītēja maksātnespēja”.

Nekādu valsts amatpersonu vai institūciju vainu Parex bankas krīzē Ģenerālprokuratūra vispār nesaskata: „Kā redzams no lietas materiāliem, galvenie Parex bankas krīzes cēloņi bija globālie satricinājumi finanšu tirgos, pastiprināta noguldījumu izņemšana no Parex bankas baumu un Parex bankas klientu finanšu resursu trūkuma ietekmē, it īpaši attiecībā uz Latvijas kaimiņvalstu rezidentiem, kā arī nepieciešamība 2009. gadā atdot divus sindicētos kredītus, ko vērtspapīru portfeļa vērtības krituma dēļ Parex banka nevarētu pārkreditēt vai atdot.”

Arī valdība saistībā ar Parex bankas krīzes risināšanu prokuratūras vērtējumā rīkojusies faktiski nevainojami – lēmumi pieņemti pamatīgi, izvērtēšanai nepieciešamo datu un dokumentu pieticis, turklāt neesot nekāda pamata domāt, ka valsts atbalstījusi bankas saimniekus un nevis pašu banku.

„Vērtējot lietas materiālus par Ministru kabineta pilnvaroto amatpersonu sarunām ar Parex bankas lielākajiem akcionāriem V.Karginu un V.Krasovicki, kā arī šo sarunu rezultātā sastādīto Ieguldījuma līguma projektu, kuru Ministru kabineta locekļi akceptēja 08.11.08. g. sēdē, pilnvarojot to parakstīt, tika konstatēts, ka valsts ir apņēmusies sniegt atbalstu Parex bankai, lai stabilizētu tās darbību, bet nevis sniegtu atbalstu bankas akcionāriem,” atzinis virsprokurors Adlers.

Nekādas vainas neesot arī ar Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki noslēgtajam ieguldījuma līgumam, kurā esot „konkrēti un detalizēti noregulēti gan valsts atbalsta sniegšanas nosacījumi, gan Parex bankas lielāko akcionāru V.Kargina un V. Krasovicka pienākumi uz līguma parakstīšanas brīdi, laika periodā no līguma parakstīšanas brīža līdz noslēguma nosacījuma iestāšanās brīdim un arī atbildība, t.sk. kompensēt valstij visus bankas zaudējumus, kuri nav pienācīgā kārtā atspoguļoti bankas pārskatos, ja tādi tiek konstatēti uz darījuma pabeigšanas dienu”.

Arī visas pārējās valsts amatpersonu darbības sakarā ar bankas pārņemšanu bijušas visnotaļ likumīgas. „Lemjot par ierobežojumu uzlikšanu Parex bankas saistību izpildei, valdības locekļi rīkojušies savas kompetences robežās, atbildīgi, ņemot vērā banku speciālistu viedokli un konkrēto situāciju”, savukārt „finanšu ministrs A[tis]. Slakteris, uzdodot Valsts kasei Parex bankā noguldīt termiņnoguldījumus, rīkojies savu pilnvaru robežās, ievērojot valsts intereses, ņemot vērā to, ka tādas bankas kā Parex bankas sabrukums varēja radīt lielākus zaudējumus visai finanšu sistēmai, nekā Parex bankas glābšanā iztērētie līdzekļi”.

Prokuratūra īpaši norāda, ka valsts budžetam no Parex bankas pārņemšanas pagaidām nekādi zaudējumi nav radušies. Šajā jomā Ģenerālprokuratūras loģika ir šāda: „Parex banka līdz šim ir pilnībā norēķinājusies par Valsts kases likviditātes atbalsta noguldījumiem, kā rezultātā budžets ir saņēmis ieņēmumus par noguldījumiem pilnā apmērā, kā arī noguldījumu procentu likmes ir balstītas uz Valsts kases resursu piesaistīšanas izmaksām, tādēļ Parex bankas likviditātes atbalsta rezultātā budžetam līdz šim nav radušies zaudējumi”.

Arī valsts galvojumu izsniegšana Parex bankas sindicēto kredītu devējiem neesot valsts budžetam radījusi nekādus zaudējumus: „Par izsniegtajiem galvojumiem valsts no Parex bankas saņem līgumā noteiktos procentu maksājumus, tādā veidā palielinot valsts budžeta ieņēmumus”, tāpēc esot secināms, ka „līdz šim valsts atbalsta sniegšana Parex bankai budžetam nav radījusi zaudējumus”.

Kā Pietiek jau informēja, šis lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu sastādīts tā, lai to nebūtu iespējams pārsūdzēt ne tikai tām personām, kas bija vērsušās prokuratūrā ar iesniegumiem Parex bankas pārņemšanas sakarā (tostarp Valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai un finanšu ministram Einaram Repšem), bet arī jebkuram citam, kas uzskata sevi par cietušu no Parex bankas kraha un pārņemšanas.

Formāli Adlera lēmumā gan norādīts, ka to „var pārsūdzēt 10 dienu laikā no lēmuma kopijas par kriminālprocesa izbeigšanu saņemšanas personas, kurām bija tiesības uz aizstāvību šajā kriminālprocesā”.

Taču vienlaikus šajā pašā dokumentā virsprokurors Adlers norādījis, ka kriminālprocesā vispār nav personu, kuras atzītas par cietušām, un arī personu, „kurām, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 60.panta 1.daļā noteiktajam, bija tiesības uz aizstāvību”.

Tas nozīmē, ka faktiski lēmumā pieminētā tā pārsūdzēšanas iespēja ir neiespējama.

Šodien Pietiek publicē šī prokuratūras lēmuma pamatojuma daļu (mūsu rīcībā nav paša lēmuma, bet ir tā pārrakstītais variants). Savukārt otrdien publicēsim ministru un citu atbildīgo amatpersonu sniegto liecību atstāstus, bet trešdien – pārskatu par tām amatpersonu un valsts institūciju neizdarībām un atklāti noziedzīgajām rīcībām, ko Ģenerālprokuratūra kriminālprocesa gaitā ir uzskatījusi par labāku nepamanīt.

Novērtē šo rakstu: