Te nu mēs esam: viena no mūsdienu reālpolitikas reālijām ir tāda, ka mūsdienu krievija ir kļuvusi par agresīvu mirušo valstību. Diemžēl to negrib redzēt ne Latvijas aizsardzības ministra izstrādājums Andris Sprūds, kurš vienmēr ir gatavs runāt par to, ka atkal un atkal ir jārunā ar krieviju, ne daudzi citi Putina krievu pasaules uzpirktie politiķi un sabiedrībā populārās personas daudzās jo daudzās Rietumu valstīs.
Vai tiešām Sprūda kungs neredz, ka mūsdienu krievija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir pensijas vecuma maniaku izveidota un vadīta “valsts”. Par šīs “valsts” rutīnu ir kļuvusi pastāvīga asinis noliešana savējiem un visiem pārējiem, turpat ik dienu novērotā simtu krievu okupantu “bezjēdzīgā” aiziešana no šīs pasaules samērā vardarbīgā veidā vairs neizraisa ne mazāko kripatiņu skumju, līdzjūtību, ne nožēlu, nav tur vairs kādreiz izslavētās plašās krievu dvēseles.
Vai tiešām Latvijas aizsardzības ministra izstrādājums neredz, ka ar nenormālas propagandas plūsmas palīdzību krievu nacists Putins ir pārvērtis krievus par staigājušiem bailīgiem, bet tomēr asinskāriem, nezvēriem? Diemžēl ne tikai krievus vien!
Sprūd, ko darīt ar to visu tālāk? Mēģināt runāt ar Putinu? Par ko tad? Par to, kā tagad Putina krievu pasaule bezjēdzīgajā mēģinājumā iekost Rietumiem (NATO), jo tie it kā ir paplašinājušies uz Austrumiem, ir cietusi kolosālu sakāvi visās frontēs. Putins, kurš plānoja panākt “no ceļiem pieceltās krievijas” ģeopolitiskās varenības atdzimšanu, atjaunojot kaut ko līdzīgu PSRS līdz 2022. gada decembrim, tagad faktiski sēž ar visu savu (ne)vareno krieviju lielā asins peļķē.
Putina panāktais rezultāts uz šo brīdi ir gandrīz 280 000 krievu okupantu līķu un vēl vairāk sakropļotu idiotu ķermeņu pusotra gada laikā! Cipari ir apaļi, un tie kļūs vēl apaļāki, jo Sergejs Šoigu tik tikko paziņoja, ka tiek plānots karot ar Ukrainu vēl 2026. gadā.
Runājot par krievu okupantu armijas zaudējumiem Ukrainā, jāsaka, ka kritušie un sakropļotie krievu zaldātiņi ir pilnīgi nekas salīdzinājumā ar krievijas militāro potenciālu, kas ir ticis vienkārši iznīcināts Ukrainā šo nepilno divu gadu laikā. Pateicoties korupcijai un idiotiem pie varas Putina krievijā, faktiski ir notikusi pašas krievijas demilitarizācija, ukraiņiem atliek vien veikt tās denacifikāciju, tad varētu teikt, ka putina speciālās militārās operācijas mērķi ir sasniegti.
Visādi gudrie un ne tik gudrie analītiķi lēš, ka pēc pusotra gada brangas karošanas Ukrainai varētu būt pat vairāk smagā apbruņojuma nekā agresorvalstij krievijai. Tiek norādīts, ka Šoigu un Valērija Gerasimova propagandas izslavētā tanku armija pa šo kara laiku ir samazinājusies divas reizes. Ukraiņiem ir izdevies iznīcināt veselas trīs tanku armijas! Turklāt simtiem krievu okupantu armijas tanku vienkārši tika pamesti kaut kur kaujas laukā, jo okupanti vienkārši bailēs aizbēga. Liekas, ka šis karš sen jau būtu beidzies ar krievijas kaunpilnu fiasko, ja vien Irāna ar saviem lidojošajiem “mopēdiem” neierastos palīgā Putinam, bet arī šis atbalsts ir vairāk salīdzināms ar drēgnā rudens laikā izstiepušos puņķi, kurā knapi turas Putina režīms.
Arī, ja Valērijam Prigožinam, kā viņš pats reiz bija teicis, “būtu olas”, tad viņš ar saviem muzikantiem un visai vērā ņemamo nozombētās krievu tautas atbalstu būtu š.g. jūnijā veiksmīgi aizgājis līdz Maskavai un visticamāk nogāzis Putinu no troņa. Diez arī tad Sprūds un visi citi liberālie diplomāti steigtos dibināt diplomātiskās attiecības ar jauno režīmu? Bet tas nenotika, Prigožina triumfs izpalika, un tā jau depresīvajai un agresīvajai krievu nācijas dzīves dziņai pievienojās tāda kā vilšanās un nolemtības sajūta.
Bija cerība, ka vismaz vienu bandītu krievijas tronī nomainītu cits bandīts, dodot cerības uz kaut kādām pārmaiņām krievijā, kas liktu varbūt uz kādu brīdi novērsties no Ukrainas iekarošanas plāniem. Bet beigās Putina līdzgaitnieks Pavārs tika izsmiets, viņa biznesa impērija iznīcināta un pats banāli uzlaists gaisā. Kaut gan ir cilvēki krievijā, arī Latvijā, kas tic, ka Prigožins ir joprojām dzīvs tāpat kā Elviss Preslijs.
Interesanti ir tas, ka, neskatoties uz to, ka visiem sen jau zināms par neskaitāmiem Putina skeletiem skapī, drīzāk par neskaitāmiem skapjiem ar visādiem skeletiem, nevienam no tā ne silts ne auksts, tieši otrādi – tiek atkārtota mantra “Putins – mūsu prezidents”. Latvijas aizsardzības ministr Sprūd, vai Putins ir arī tavs prezidents? Kā maizi tu, Sprūd, ēdi, aktīvi piedaloties Putina adeptu un PSRS laiku fanātu rīkotajos “Baltijas forumos”, kuru laikā reiz Padomju Savienības okupētās Eiropas valstis, joprojām tika dēvētas par postpadomju Eiropu.
Par Sprūda kunga aktīvo dalību kremļa polittehnologu rīkotajos "Baltijas forumos" mēs parunāsim atsevišķi, jo tur nu mūsu jaunizcepatais aizsardzības ministrs ļoti interesantā kompānjā sprieda par Latvijas un krievijas attiecībām. Sprūd, tu dzīvo brīvā Latvijā vai tomēr – postpadomju Latvijā? Jūti atšķirību?
Skumji ir tas, ka laikā, kad Putina propagandas mašīna darbojas ar pilnu jaudu, veicot pretuzbrukumus pasaules informācijas telpā, izmantojot visus iespējamos noderīgos idiotus un ietekmes aģentus, piemēram, izbijušo Rīgas pilsētas sanitāru Andreju Mamikinu, kurš tagad atradis siltu vietiņu pie Vladimira Solovjova, vietējie “liberāļi”, piemēram, Sabīne Sīle un Gunta Sloga turpina ar putām uz lūpām aizstāvēt ne tikai krievu valodas pozīcijas Latvijas skolās un informācijas telpā, bet arī krievu okupantu un kolonistu no pirksta izzīstas “iedzimtās cilvēktiesības” Latvijā, neskatoties uz to, ka ir tūkstošiem faktu, kas pierāda to, ka Putins nav viens, kas piedalās kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci pastrādāšanā ne tikai Ukrainā.
Viss patiesībā ir ļoti vienkārši: ja es mēģinu ar nozieguma vietā pieķertu noziedznieku kaut ko sarunāt, tad es esmu līdzdalībnieks, vai ne? Kas tad ir Latvijas aizsardzības ministra izstrādājums Sprūda kungs, kurš vienmēr ir aicinājis runāt un sarunāt kaut ko ar agresorvalsti krieviju? Tieši tā – kara noziedznieks! Te pat zirgam jāsmejas, jo liberāls cilvēktiesību aktīvists un pacifists taču nekādos apstākļos un pilnīgi nekādā veidā neatbalstītu agresorvalsti krieviju! Bet “progresīvie” ar Sprūdu un Kasparu Briškenu priekšgalā to dara!
P.S. Diemžēl, bet man ir jāatzīst, ka tādi liekuļi kā Sprūds un Briškens dod Putina režīmam cerību!






Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.