Priekšvēlēšanu sacensībā par to, kurš viskarstāk mīl Ukrainu, līderos izvirzās Pavļuts
Māris Krautmanis05.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ukrainā pašlaik notiek karš, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Cilvēki ir spiesti bēgt no briesmīgā posta un nāves. Pēc BBC datiem, pašlaik jau vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju ir šķērsojuši Ukrainas robežu ar Rumāniju, Poliju un citām kaimiņvalstīm. Tiek lēsts, ka valsti pametīs aptuveni četri miljoni cilvēku, taču šis vēl var nebūt pēdējais skaitlis. Iespējams, bēgļu būs vēl vairāk.
No šā miljona aptuveni viens tūkstotis pašlaik jau ir Latvijā. Diezin vai Latvija ir bēgļu cerētais mērķis, bet ir ukraiņi, kam Latvijā dzīvo radinieki vai kam ir cita veida saikne ar Latviju, vai kas ieklīduši šeit nejaušības pēc. Jādomā, ka Latvijā nonāks vairāk Ukrainas bēgļu - iespējams, vairāki tūkstoši.
“Ikviens Ukrainas pilsonis, kurš ieradīsies Latvijā vai jau atrodas šeit, bet karadarbības dēļ nevar atgriezties mājās, saņems visus Latvijas valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, kādi pieejami arī Latvijas iedzīvotājiem,” izgreznojis savu ierakstu ar dzeltenzilo Ukrainas karogu, savā “Twitter” kontā moži paziņo veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!”). Līdzīgs teksts ir arī viņa partijas “Twitter” kontā, kur partijas logo tagad ir dzeltenā un zilā krāsā. Bet nu iebilst nav ko - partija atbalsta ukraiņu varonīgo cīņu, un kurš gan neatbalsta, ja neskaita Latvijas Krievu savienību.
Tomēr kaut kā nepamet sajūta, ka tagad virkne partiju teju vai kreklus sev uz krūtīm plēš, kura uzstāsies par lielāko Ukrainas draudzeni.
Dabiski, ka sabiedrības uzmanība ir pievērsta tikai Ukrainai un Ukrainai un Latvijas politikāņiem tagad ir jauna skaņuplate
Jo kovida pandēmijas plate nekam vairs neder - tā jau sen čerkst un nav diez ko izdevusies. Tāpēc vajag, lai cilvēkiem aizmirstas visas kovidšmuces, ko valdība pēdējos divos gados ir paveikusi, - haotiskus un bezjēdzīgus ierobežojumus, karantīnas un mājsēdes, negausīgu nāsīs vilkšanu ar iepirkumiem un tirgus pārdali, biedēšanu un sodīšanu, nepaklausīgo “antivakseru” diskriminēšanu. Un lai aizmirstas arī nauda, kuras vēl nesen bija “tik daudz, kā nekad agrāk nav bijis”.
Tāpēc Pavļuts nevar nesolīt. Viņa tvītu un paudumus piektdienas LTV “Panorāmā” ar dziļu interesi vēro Latvijas pensionāri, slimie un vēl kaut cik veselie ļaudis: “Tiešām? Un ukraiņiem būs viss tas pats, kas mums?” Te gan jāteic, ka, ja ukraiņiem būs visa tā pati veselības aprūpe, kas latviešiem, tad nav iemesla viņus skaust.
Tā ir kovidnomocīta valsts finansētā veselības aprūpe, kurā ir iegrūsti simtiem miljonu eiro, bet nevar saprast, kur nauda ir palikusi. Ārsti, medmāsas, ārstu palīgi, ģimenes ārsti ir pārstrādājušies līdz galīgam spēku izsīkumam, bet algas viņiem ir sīkas, ja neskaita tās brigādes, kas vakcinācijas kampaņā paguva nopelnīt vairākus tūkstošus mēnesī.
Tūkstoti bēgļu droši vien veselības aprūpes sistēma vēl kaut kā spēs “absorbēt”, bet, ja viņu būs vairāki tūkstoši, desmiti tūkstošu, tad tā jau būs problēma. No kādiem līdzekļiem valsts nodrošinās viņu aprūpi? Budžets ir pieņemts, un nākamais budžets vēl ir tālu. Par nākamo budžetu pat domāt ir bail, jo Latviju gaida skarbi ekonomikas satricinājumi, inflācija, ārējā parāda pieaugums, energoresursu cenu kāpums. Bēgļu uzņemšanai vajadzētu papildu naudu, bet no kurienes to ņems, ja līdzekļi neparedzētiem gadījumiem jau izmētāti pa nozarēm kovida sakarā?
Šķiet, ka tāda valdības lēmuma par ukraiņu nodrošināšanu ar veselības aprūpes pakalpojumiem nav vēl bijis. Tātad partija “Attīstībai/Par!” apsola, ka viss būs čikiniekā, nemaz negaidot pārējo koalīcijas partiju akceptu. Bet nu skaidrs, ka citiem nebūs nekas iebilstams, jo kā gan var iebilst, kā var nepiekrist?
Ir vēl arī tāda nianse, ka onkoloģijas pacienti, kam jāiztiek ar valsts apmaksāto veselības aprūpes sistēmu, mēnešiem ilgi ir spiesti gaidīt, kad viņus galu galā vispusīgi izmeklēs. Aparatūra dažbrīd ir salūzusi. Tikmēr vēzis aizvien vairāk izplatās pa ķermeni, un cilvēks ir pagalam.
Starp Ukrainas bēgļiem būs arī onkoloģijas pacienti. Kur viņus liks? Iespraudīs pa vidu rindās vai noliks tai priekšā?
Nav resursu, nav naudas, bet tie ir nieki. Galvenais, ka varas partijām ir administratīvais resurss - var uzstāties rītā un vakarā televīzijā un solīt, solīt un vicināt Ukrainas karodziņus.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
