Iesaki rakstu: 
To, vai jaunievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš rīkojies atbilstoši likuma normām, no saviem četru dažādu māšu pasaulē laistajiem pieciem bērniem oficiālajā amatpersonas deklarācijā ierakstot tikai trīs, būs jāizvērtē Valsts ieņēmumu dienestam (VID).
Izvērtējot Pietiek iesniegumu, kurā bija norādīts uz faktu, ka Bērziņš oficiāli uzrādījis tikai trīs bērnus, kaut saskaņā ar jaunievēlētā prezidenta nenoliegtajām mediju ziņām tādu viņam ir vismaz pieci, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nonācis pie secinājuma, ka šīs situācijas izvērtēšana tomēr ir VID kompetencē.
KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāja Juta Strīķe, pārsūtot iesniegumu VID, atsaukusies uz likuma Par Valsts ieņēmumu dienestu, likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā un Ministru kabineta noteikumu normām, no kurām, pēc Strīķes domām, kopumā izriet, ka Bērziņa uzrādīto ziņu patiesums vai nepatiesums jāpārbauda tieši VID. Savukārt VID viedoklis pagaidām nav zināms.
Kā jau ziņots, Bērziņš deklarācijā uzrādījis divus bērnus no savas pirmās laulības, kas šķirta jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, un bērnu no pēdējām attiecībām, kuras formalizētas, jaunievēlētajam Valsts prezidentam nule otrreiz iepeldot laulības ostā.
Pats Bērziņš, kurš savā pirmajā preses konferencē uz jautājumu par bērniem ieteica ielūkoties „izlasīt viņa deklarācijā, tur tas viss ir pateikts”, tā arī nav vēlējies sniegt nekādas atbildes par pārējiem diviem bērniem, no kuriem dēls nule beidzis vidusskolu, bet meita ir dažus gadus vecāka.
Tomēr no meitas mātes amatpersonas deklarācijām redzams, ka Andris Bērziņš jau ilgus gadus viņai veicis regulārus uzturlīdzekļu maksājumus. 2003. gadā Bērziņš viņai izsniedzis dāvinājumu 300 latu apmērā, savukārt no 2005. gada maksājumi kļuvuši ievērojami lielāki un deklarācijās nosaukti par „līdzekļiem patēriņam”. 2005. gadā Andris Bērziņš viņai "līdzekļos patēriņam" izmaksājis 2200 latu, 2006. gadā – 2500 latu, 2007. gadā – 3700 latu un 1000 ASV dolāru, 2008. gadā – 2170 latu un 2009. gadā – 5450 latu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
