Pretlikumīgi zemes darbi Vecrīgā – atbildīgā institūcija „piever acis”
Pauls Treimanis, speciāli Pietiek21.04.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vecrīgā, ēku kompleksā Miesnieku ielā 13, 15, un 17, iepretī Anglikāņu baznīcas dienvidu sienai zemes rakšanas darbi nesen ir notikuši bez jebkādas arheoloģiskās uzraudzības – nesaskaņojot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI), ar smagās tehnikas palīdzību patvaļīgi izraktas tranšejas, tādējādi netagriezeniski izpostot gan kultūrslāni, gan iespējamās viduslaiku apbūves konstrukciju paliekas.
Visa Vecrīgas teritorija iekļauta arī UNESCO aizsargājamo teritoriju sadaļā, tāpēc šim vandālismam iespējamas pat starptautiskas atskaņas. Šos darbus veica SIA RCBS, bet jaunceļamā dzīvokļu kompleksa īpašnieki ir SIA Luxuri Living Latvija, kas savukārt ir kompānijas Noelf enterprises ltd saimnieku Lindas Aldiņas, Evgēņija Ivanova un Ņikitas Ivanova īpašumā. Uz aicinājumiem pārtraukt pretlikumīgo rīcību no VKPAI pagaidām atbilde ir klusēšana.
Iepriekš veiktie zemes darbi notika arheologu uzraudzībā. Tomēr arī šajā laikā zinātniekiem nācās burtiski cīnīties par iespēju fiksēt atsegtās mūra un koka konstrukcijas, jo īpašniekiem celtniecības grafiks bija svarīgāks par, viņuprāt, „nevienam nevajadzīgu drupu” un „koka gabalu” izpēti, nemaz jau nerunājot par iespēju šos atrastos objektus iekļaut topošo jauno ēko konstrukcijās – tas bija dārgi, neērti un nevajadzīgi.
Tā uz visiem laikiem tika nopostītas vairāku atsegtu viduslaiku mūru paliekas, ļoti intresants un savdabīgs pagraba klājums no tā dēvētajiem „holandiešu ķieģeļiem" un virkne ļoti senu (ap 14.gs.) celtu koka būvju konstrukciju paliekas un vēl citi objekti, kuru izpēte notika visai ekstremālos apstākļos, jo to fiksācijas darbu laikā ne uz brīdi netika pārtraukti celtniecības darbi. Strādājot pie holandiešu ķieģeļu grīdas attīrīšanas, tikai laimīgas nejaušības pēc no augšas krītošs metāla sijas gabals netrāpījīja kādam no apakšā esošajiem.
Lai gan sākumā SIA Luxuri Living Latvija īpašnieku pilnvarotais pārstāvis Toms Skrastiņš izrādīja kaut minimālu interesi par arheologu darbu, ar laiku šī interese arvien vairāk mazinājās. Tādēļ patiesi vēsturiski vērtīgi atklājumi paliks vien arheologu objektu fiksācijas dokumentos – fotogrāfijās, zīmējumos utt. Celtniecības darba grafika „svēta” ievērošana bija būtiskāka par senās Rīgas noslēpumu atklāšanu un saglabāšanu.
Jāpiebilst, ka, neskatoties uz būtībā nenormālajiem darba apstākļiem, kurus radīja topošās ēkas īpašnieki, arheologiem izdevās uziet dažus patiešām unikālus atradumus – interesantas māla pīpīšu galviņas ar to izgatavotāju numuriem un ap1x1m vienkoka sili ar dzelzs dibenu-14,15 gs kalēja inventāru –, kas nogādāta Nacionālā vēstures muzeja restauratoru gādībā, bet pats galvenais – 14.-15. gadsimta māla figūriņa (iespējams, rotaļlieta, kas Latvijas teritorjā tika atrasta pirmo reizi.
Pēc ziemas perioda, saņemot ziņu no objekta (sk. foto), tajā līdz šim strādājošo arheologu šoks bija pamatīgs. Arheologs Aldis Pravornis pats neieradās objektā, bet saņēma ziņu ar traktora foto no ļaudīm, kuru uzvārdus nenosauksim – viņi turpina darbu minētajā uzņēmumā.) Laukumā netālu no Anglikāņu baznīcas sienas ekskavators raka vairāk nekā pusotru metru dziļu tranšeju. Par šiem darbiem arheologus neviens nebija informējis, un izraktā taranšeja jau bija sasniegusi vairāku desmitu metru garumu.
Uz aicinājumu nekavējoties pārtraukt šo vandālismu no SIA Luxuri Living Latvija pārstāvja objektā (amats – projektu vadītājs) Toma Skrastiņa tika saņemta atbilde, ka „tie taču ir nevienam nevajadzīgi būvgruži”.
Tiesa, no normatīvo aktu viedokļa Skrastiņa pienākums bija informēt speciālistus par uzsāktajiem darbiem. Turklāt, laižot darbā smago tehniku, pastāv gandrīz 100% iespēja sagraut arī kādu senu konstrukciju, to pat nepamanot, nemaz jau nerunājot par neatgriezeniski zudušām senlietām, kuras, iespējams, atradās šajos būvgružos.
Uz arheologa Alda Pravorņa mutisku lūgumu apturēt uzsāktos rakšanas darbus, tika saņemta noraidoša atbilde. Tagad gan saņemta arī rakstiska atbilde, ka iesāktie rakšanas darbi esot pārtraukti, bet „izlietu ūdeni jau vairs nesasmelsi. Par esošo situāciju Pravornis nekavējoties rakstiski informēja arī VKPAI, bet pagaidām reakcijas nav.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
