Pret Kombuļu lāzeršovu un „performanču hiperbolītu”

Veiklu darboņu dēļ, kuri mēģina izkrāpt Eiropas Savienības struktūrfondus un arī izdodas piemānīt struktūrfondu dalītāju uzraugus, Latvijas valstij var nākties Eiropas Komisijai (EK) atmaksāt visu uzņēmējdarbības atbalstam piešķirto Eiropas finansējumu, ne tikai tās summas, kuras krāpnieki noblēdījuši. Latvijas investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) gluži kā detektīviem jāpēta, ko ar Eiropas piešķirto naudu dara uzņēmēji. Negodīgas metodes fondu ieguvē izmanto pat pazīstami uzņēmēji, ne tikai krāpnieki. Par pārkāpumiem Eiropas struktūrfondu izkrāpšanā stāsta Raimonds Aleksejenko, LIAA Struktūrfondu programmu vadības nodaļas vadītājs.

Kā jūs atklājat negodīgos struktūrfondu tīkotājus?’

Vislielākās aizdomas mums rada tā dēvētie profesionālie projektu pieteicēji, kuri piesakās gandrīz visās programmās, tikai piemeklē, kā savu projektu pārrakstīt tā, lai atbilstu programmai. Ja tā ir programma īpaši atbalstāmajiem reģioniem, tad viņi piemeklē, kurš reģions saņem vislielāko punktu skaitu, un tad mēģina to realizēt tur.

Kuri ir uzņēmēju iekārotākie novadi un pagasti programmai par uzņēmējdarbības atbalstu īpaši atbalstāmajos reģionos?

Īpaši populāri ir Viļaka, Varakļāni un vēl daži pagasti Latgalē. Pie Rīgas tuvākais ir Kalnciems, tieši tādēļ, ka tuvu Rīgai.

Ja visus pieteiktos projektus īstenotu, tad tur būtu izveidojušies īsti rūpnieciskie centri...

Tur būtu jābūt vairāku desmitu procentu uzņēmējdarbības intensitātes pieaugumam un vairākas reizes jāsamazinās bezdarba rādītājiem.

Bet realitātē tur nekā nav...

Iepriekšējā plānošanas periodā tika pieļauta kļūda, ka iekārtas drīkst pārvietot. Tajā brīdī, kad iekārtas drīkst pārvietot, jebkuri centieni attīstīt reģionu līdzinās nullei. Oficiālais konsultantu arguments bija ļoti loģisks. Ja ir urbjmašīna, kas urbj artēziskos urbumus, tad kādēļ nedrīkst urbt arī blakus pagastā? Tajā brīdī viltīgi uzdots jautājums Ekonomikas ministrijai izauga lielā viltībā - ja jau reiz drīkst pārvietot, un ne jau tikai urbjmašīnu vai mobilo šķeldotāju, tad taču visu var pārvietot. Bet atļauja pārvietot padara neiespējamu auditu. Lai kur mēs ierastos, viņi vienmēr varēs samelot, ka tagad strādā citā pagastā, un mēs vairs nevaram to kontrolēt.

Tā nonācām tur, kur nonācām. Kombuļu lāzeršovs bija viens no spilgtākajiem piemēriem. Turklāt mēs neko nevaram padarīt, jo formāli visas prasības ir izpildītas un mēs nedrīkstam nemaksāt. Līdz ar to ir jautājums, vai programma ir precīzi uzrakstīta. Mēs jau paši redzam, ka tad, kad ierodamies iepriekš pieteiktā pārbaudē, tur arī viss notiek – ir sadzīti cilvēki, kuri kaut ko dara, iekārtas rūc un it kā viss ir kārtībā. Bet mēs taisām arī negaidītās pārbaudes, kur tas farss vairs neiet cauri. Ierodoties vienā pieteiktajā pārbaudē, mēs konstatējām, ka tur ir pilnīgi sterila vide, pilnīgi skaidrs, ka tā ir butaforiska malkas skaldīšana. Ja normāli skalda malku, tad ir izbraukāts ar mašīnām, dzird kaut kādu skaņu. Bet tur izrādījās, ka mežā aiz angāra ir nolikts mobils elektrības ģenerators, kurš uz pārbaudes brīdi darbina iekārtu. Un to mums it kā bija jāpieņem kā superražotni. Šajā gadījumā mēs nekādu naudu neizmaksājām.

Taču bīstamākie ir tie gadījumi, kad nauda jau samaksāta, kad viņiem izdevies jūs apmānīt.

Tur jau tā lieta. Mēs konstatējam, ka iekārtas ir, uzņēmums strādā un atbilstoši līgumam mums ir jāmaksā. Tad, kad izrādās, ka patiesībā tā ir fikcija, tā nauda faktiski jau ir zaudēta vai arī mums ir jāmēģina attiesāt, lai gan tas ne vienmēr ir iespējams. Ja uzņēmums pats atzīstas, ka ir nepareizs fondu izlietojums un ir gatavs naudu atmaksāt, un tādi gadījumi ir, nav iemesla runāt par krāpniecību, bet gan par nepareizu fonda izlietojumu.

Bet ļoti bieži ir gadījumi, kad ir izmaksu sadārdzinājums vai nopirkta lietota tehnika. It kā projektā rakstīts, ka iekārta ir pilnīgi jauna un ES ražota, bet nezin kāpēc uz ātruma kārbas rakstīts „ražots PSRS”. Kad pārmet, viņš saka, ka ir piečakarēts, jo mēs esam drusku losīši, mēs ticam viņiem un mūs piemāna. Tad mēs vēršamies policijā. Bet policija paziņo, ka vēlas strādāt ar perspektīvām lietām, jo šajos gadījumos ir skaidri redzams, ka vainīgie no atbildības aizies ar saviem meliem, līdz ar to policijai šādām lietām nav resursu.

Ļoti bieži pirms naudas pārskaitīšanas uzņēmums iekārtu ir nopircis un sola, ka strādās. Līdz ar to viņš nav identificējams kā krāpnieks. Viņš nopērk, piemēram, gateri un saka, ka zāģēs malku. Mēs jautājam – kāpēc tad nezāģē jau tagad, viņš saka – pagaidi, es tikko nopirku. Tad, ja viņš arī nesāk zāģēt, viņš atkal var taisnoties, ka tirgus ir nosvārstījies, un ko jūs man tagad padarīsiet? Piemēram, ir betona maisītājs, kurā nekad nekas nenotiks, bet spainis betona ir sajaukts. Formāli prasības ir izpildītas, jo nevar teikt, ka viņš neražo betonu. Spaini taču ir sajaucis! Vai arī - gateris ir nopirkts, baļķa gals ir iebāzts iekšā, malas nozāģētas. Kā mēs varam teikt, ka zāģēšana nenotiek?!

Viņi, šķiet, savu biznesa plānu rēķina šādi: iekārtas pēc piecu gadu uzraudzības drīkst pārdot, un tad, ja tās nav lietotas, cena ir augstāka nekā pa izmantotām. Tomēr, lai būtu peļņa, iekārtas ir jāpērk par mākslīgi paaugstinātu cenu.

Tad, ja nauda jau ir samaksāta, valstij tā jāatmaksā atpakaļ Eiropas Komisijai? Varbūt labāk izlikties, ka to neredzam, tad krāpnieku dēļ vismaz nebūtu jātērē budžeta līdzekļi?

Uzņēmēji tā arī jautā – kāpēc jūs mums piesienaties, jūs taču paši tūlīt dabūsiet maksāt. Bet mūs auditē EK. Ja mēs nevaram EK auditam pierādīt, ka mūsu sistēma spēj izķert blēžus, tad EK izpratnē tā ir sistēmiska kļūda un jāmaksā atpakaļ ir pilnīgi viss finansējums. Un tie vairs nav tūkstoši, bet gan visi 360 miljoni. Tādēļ mēs pret šiem krāpniekiem arī sniedzam prasības tiesā.

Cik prasību jau iesniegts?

Par visām es nedrīkstu stāstīt, jo tur vēl nav pierādīts, ka notikusi krāpšana. Bet dažus spilgtākos varu atgādināt. Viens ir benzīntanks Vidzemē, kur projekta pieteikumā bija plānots izveidot kempingu un Eiropas fondu naudu piešķīra pievedceļu izbūvei, bet mēs konstatējām, ka pievedceļš ved uz benzīntanku. Projekta pieteicējs atzina, ka līdzekļi izlietoti citam mērķim un piekrita atmaksāt, pāris maksājumus veica, bet tad pazuda.

Otrs ir projekts Meža pasaule, kur tika sākta uzņēmējdarbība, pēc gada mēs braucām kontrolē, un viss bija aizslēgts. Iekārtas, par laimi, vēl atrodas uz vietas, bet ar īpašnieku nav iespējams sakontaktēties.

Mums ir vairāk nekā tūkstotis projektu, tādēļ visus uzmanīt ikdienā ir neiespējami. Pēc noteikumiem, mums ir jāpārbauda reizi piecos gados. Ja ir jelkādi signāli, ka kaut kas nenotiek, tad braucam ātrāk.

Trešais gadījums ir Gaisa sporta sertifikācijas centrs, kur programma jau ir beigusies, kas nozīmē, ka nauda jāatmaksā atpakaļ Eiropai bez iespējas šo finansējumu izmantot citiem mērķiem. Iepriekšējā periodā bija īpaša programma laboratoriju izveidei, lai uzņēmumi varētu veidot pētniecības, testēšanas laboratorijas. Tur bija mazs projektu skaits, bet finansējums bija pieejams pat līdz 1,5 miljoniem latu. Piemēram, šajā programmā finansējumu saņēma a/s Grindeks. Viens no šiem projektiem bija Gaisa sporta sertifikācijas centrs, kur bija paredzēts izveidot laboratoriju, lai trenētu un sertificētu izpletņlēcējus. Projekts noslēdzās 2008.gadā, tika izmaksāta visa nauda, bet 2009.gada pārskatā bija redzams, ka saimnieciskā darbība nenotiek. Projekta veicēju pirmā reakcija bija klasiska – publiskajā telpā parādījās pārmetumi, ka LIAA nekorekti uzvedas, bet sarunu rezultātā mums tomēr izdevās panākt vienošanos. Projekta realizētājs piekrita, ka sertifikācijas pakalpojumi netiek sniegti, un lūdza atļauju pārcelt šo centru uz Siguldu.

Bet kādēļ LIAA nepamanīja, ka projekts ir blēdīgs?

Projektā bija paredzēts izveidot vēja tuneli, kas ir līdzīgs tam, kas ir uzstādīts Šanhajā. Fiziski tur tika izveidota līdzīga lieta, bet tas nebija recirkulārs, tātad - ar jumtu, bet vaļējs vēja tunelis. Mūsu darbinieki tika maldināti, tāpēc arī ir kriminālprocess. Tad, kad mums nodod gateri vai metālapstrādes ražotni, to pieņemt brauc ierēdņi, nevis speciālisti. Tā kā grāmatvedībā – pieņem 12 krēslus, uz krēsliem ir uzlīmes, un ierēdņi staigā un skatās, tie ir 12 krēsli vai nav. Šādu sistēmu Ekonomikas ministrija veidoja tīši, lai palīdzētu uzņēmumiem apgūt struktūrfondus. Ja katrā projektā, katrā gaterī tiktu nolīgts eksperts, kas skatītos, vai tas gateris strādā, izietu nevis no godprātības principa, bet apgriezti, tad visos projektos būtu nepieciešams audits. Uzņēmēju organizācijas pret to iebilda un teica, ka kopējā noskaņa ir godīga. Ja ir krāpšana, tad ar to jānodarbojas izziņas iestādēm, policijai. Mūsu ierēdņi jau nevar būt eksperti gan par gateriem, gan gaisa tuneļiem. Gaisa sporta sertifikācijas centrs augustā nodeva projektu, „uzpūta” arī cilvēku gaisā.

Taču vēlāk noskaidrojās, ka šim tunelim bija jābūt nevis tādam kā Siguldā, kur gaisu pūš no apakšas, bet iekšā ir jāveido noslēgta gaisa telpa, viens un tas pats siltais gaiss arī mīnus grādos cirkulē uz riņķi. Līdz ar to ēkai ir vajadzīgs jumts, un konstrukcija ar jumtu ir reizes 20 dārgāka nekā Siguldas vēja tunelis. Jelgavas tuneli ziemā nevar lietot, jo tam nav jumta. LIAA uzstāja, lai saved tuneli kārtībā, lai to var lietot. Šis ir 2006.gada projekts un tas nozīmē, ka 2011.gadā uzraudzība beidzas, pēc tam to var tirgot un darīt ar to, ko vien vēlas. LIAA pēdējā gadā nevarēja izlikties, ka neko neredz. Es domāju, ka tur trīs miljonu vietā ir ieguldīti 200 tūkstoši.

Esmu dzirdējusi, ka jūs vēja tuneli neļaujat pārvietot uz Siguldu, kur viņi sola atpelnīt visu Eiropas naudu ar izklaides pasākumiem.

LIAA tam nevar piekrist, jo tajā programmā nebija paredzēts finansējums izklaides pasākumiem, bet tieši laboratorijām. Turklāt biznesa pieteikumā viņi rakstīja, ka ekonomiskā krīze viņus nevar skart, jo sertificēt paredzēts ārzemniekus. Latvijā šis biznesa plāns izčib uzreiz, jo jūs nevarat pateikt, ka Latvijā trīs miljonu investīcijas atpelnīsiet, sertificējot Latvijas izpletņlēcējus, jo visi Latvijas izpletņlēcēji kopā vairāk par 20 tūkstošiem gadā nesamaksās.

Pārvest uz Siguldu un ierīkot izklaides vietu mēs nevaram atļaut, jo tas neatbilst programmai. Projekta mērķis ir laboratorija. Iedomājieties, ka Grindekam neiet pētniecība un viņi tajā laboratorijas telpā ierīko sporta zāli, un saka, redz, laboratorija mums neiet, bet te grib spēlēt basketbolu. Tas neiet cauri, jo naudas plūsma tiek nodrošināta ar citiem ieņēmumiem, nevis laboratorijas pakalpojumiem. Eiropas Komisija jau ir pateikusi, ka būs problēmas LIAA par kontroli, bet nauda jāatmaksā.

Šie projekti ir tiesā. Bet cik garš ir aizdomīgo saraksts?

Tādu projektu, kas raisa aizdomas, ir vairāki desmiti. Piemēram, projekts, kur betona ražotne ir aizvesta uz Baltkrieviju. Mēs ieradāmies rūpnīcā, un rūpnīcas vienkārši nav. Viņi saka, ka rūpnīca ir Baltkrievijā, bet to jau mēs nevaram pārbaudīt. Mēs nevaram braukāt pa visu pasauli un meklēt, kur ir aizvestas iekārtas. Viņi taisnojas, ka Latvijā ir krīze, bija iespēja aizvest uz Baltkrieviju un tur pelnīt. Mēs atkal neko nevaram padarīt, jo, ja mēs ar viņiem saleksimies, viņi tās iekārtas Baltkrievijā vispār nozags. Mēs ar viņiem draudzīgi koķetējam – čaļi, vediet atpakaļ, un viņi it kā piekrita.

Ir skaidrs, ka pie katra projekta valsts nevar piestiprināt sargu. Bet arī dažu krāpnieku dēļ mēs nevaram birokratizēt visu sistēmu, jo tas apgrūtinātu dzīvi uzņēmējiem. Mēs tagad ļoti detalizēti pētām gan tāmes, gan iepirkuma cenas. Iepriekš, ja Iepirkumu uzraudzības birojā neviens nepārsūdzēja, tad neko nevarējām iebilst. Tagad mums ir tiesības veikt cenas ekspertīzi, aptaujāt piegādātājus, lai noskaidrotu, kāda ir patiesā cena. Vēl viens, kas aizbaidīs nākamos krāpniekus, ir ciešā sadarbība ar policiju un Valsts ieņēmumu dienestu. Uzņēmumi, kuri mākslīgi sadārdzina iepirkuma cenas un tad mēģina pārmaksāto summu atgūt caur nelegāliem darījumiem, nonāk ļoti nopietnā tiesībsargājošo institūciju kontrolē. Tāpēc es nevienam uzņēmējam neieteiktu, pat ja konsultanti iesaka tomēr pamēģināt riskēt, jo var iekulties ļoti nopietnās nepatikšanās.

Visgrūtāk mākslīgu projekta sadārdzināšanu pieķert ir tad, ja pērk kaut kādu unikālu iekārtu. Par gateriem un tamlīdzīgiem viss ir skaidrs, ir ražotāji, kuri var nosaukt cenu. Bet, ja tas ir kaut kāds „industriālo performanču hiperbolīts”, tad tas daudz vieglāk izies cauri, nekā standarta iekārta. Tad pārmetums, kādēļ jūs nepiesaistījāt unikālus ekspertus, ir nepamatots. Jomā, kurā viņš saka, ka ir vienīgais pasaulē, kam to ekspertīzi prasīt? Viņam pašam?”

Novērtē šo rakstu: