Iesaki rakstu: 
Ar 3,7 miljoniem eiro, ko valdība viltus žēlsirdībā izkratīja no jauno vilcienu iepirkuma krājkasītes, vēl uz gadu tiks tīšuprāt paildzināta Latvijas drukāto mediju neizbēgamā agonija.
Naudas nav žēl, to jau tāpat kaut kur izplederētu. Žēl kolēģu, kuri uz blaumaniskā "ledus gabala" turpinās dzīvot izmisīgās cerībās.
Droši vien ministriem un viņu pārstāvētajām partijām bija milzīgs kārdinājums atstāt lūdzējus bešā, ļaujot "tirgus neredzamajai rokai" ātri un loģiski likvidēt šo sīko un nekaitīgo, bet tik un tā politiķiem netīkamo traucēkli.
Prese šodien ir mazs odiņš, kas valsts varu vairs kaitina tikai ar savu apnīkošu sīkšanu. Tā gan joprojām lepni iedomājas/tēlo sevi dižu un sāpīgi kodīgu dunduru esam – gluži kā jau teiksmainajos un vairs neticamajos Voldemāra Krustiņa "Lauku Avīzes", Sarmītes Ēlertes "Dienas" un Jura Paidera "Dienas Biznesa" visvarenības laikos.
Iespējams, valdības pretimnākšanā dominēja tīri ārpolitiski, valsts reputācijas jautājumi – bailes noslīdēt zemāk kādā mediju brīvības indeksā... Ministru prezidents, būdams nesens eirodeputāts, šajās lietās mēdz būt klaji nervozs. Kādu citu gadu – un varbūt ar citu premjeru priekšgalā – valdība var sajusties drošāk un rīkoties ciniskāk, atminoties par nodokļu maksātāju naudas svētumu...
Pašas latvju "ceturtās varas" skaļām vaimanām un kusliem draudiem vairs nav varas pār tvitterministru un deputātu prātiem. Tikai TV, kā liecina ņemšanās ap NEPLP, tajos vēl saglabā nedaudz no savas "zombijkastes" maģijas.
Galu galā kas tad būs īsa brīža ieguvēji no valdības veiktās finanšu "morfija injekcijas"? Nacionālā mēroga laikraksti pieder un kalpo oligarhiem (vai viņu sāncenšiem – "kontroligarhiem"), kuri tagad ir atstumti no piekļuves varai. Tie cenšas vēl kaut kā ietekmēt notiekošo no šīm ļodzīgajām tribīnēm – vai vismaz gūt sev tādu ilūziju.
Tāpat arī daļa no reģionālās preses ir cieši sasaistīta ar kādu no galvaspilsētas "aizsmakušajiem ruporiem". Gan politiķiem, gan šo izdevumu vēl atlikušajiem lasītājiem par tiem viss ir skaidrs līdz mielēm. Ak jā, vēl ieguvējos būs krievvalodīgs laikraksts un tā atvasinājumi, kas "po žizņi" ir nelojāli latviski labējai valsts varai.
Dažu reģionālo avīzi arī piemeklēja "ēlertisma-ločmelisma" liksta. Tās īpašnieks vai redaktors akli iedomājās izdevuma lasītājus par savu "partiju" (vai dzimtcilvēkiem) un sevi – par novada vai pilsētas domes likteņa lēmēju.
Ieslīgstot "principu karā" ar pašvaldību un vadības ambīciju radītā apsēstībā, šāds laikraksts tikai paātrināja "džihāda" nogurdināto lasītāju aizplūšanu un pats gluži vai uzspieda vietvarai veidot savu oficiozu iedzīvotāju informēšanai.
Pašvaldības un ne tikai tās jau ir izkopušas efektīvas metodes "darbam ar masu medijiem". Ja no laikraksta (raidstacijas, TV programmas) vēl ir kāds labums, to var nedaudz piebarot – gluži kā nesen Nils Ušakovs vai ministrijas ar dāsniem PR budžetiem. Ja kož rokā, var radīt savu "kontrmediju".
Lai kādi Valda Dombrovska vai LŽA zibeņi un pērkoņi netika mesti Andra Rāviņa un viņa atdarinātāju virzienā, pašvaldību izdevumi ir kļuvuši par paliekošu un svarīgu Latvijas informatīvās telpas sastāvdaļu. Šur tur tikai tiem jau pieder klajš monopols uz pašvaldības informāciju vai pat fotoreportāžām no renovētām skolām.
Pat ne pārāk sabiezinot krāsas, patlaban kā drukāto mediju pamata auditoriju mēs varam iztēloties ļoti cienījama vecuma cilvēkus, kuri regulāri apmeklē sava pagasta vai pilsētas bibliotēku. Tur viņi bez maksas var sev ierastā veidā iegūt informāciju no sev ierastiem avotiem.
Viņiem droši vien savā starpā veidojas dzīvas diskusijas, rodas savi viedokļi, par ko tiek informēti radinieki un paziņas. Taču vai šis "kontingents" ir tik daudzskaitlīgs un ietekmīgs, lai politiķi ar to rēķinātos? Nebūsim naivi…
Preses brīvības svētums ir spēkā līdz tam, kamēr mēs – žurnālisti – to varam atļauties sev apmaksāt par mūsu pašu nopelnītu naudu. Ir viegli visās preses nelaimēs vainot internetu, viedtālruņus un klikšķu medijus. Un, ak jā, reģionu un valsts depopulēšanos. Tas ļauj "veiksmīgi" izvairīties no pašu avīžnieku pieļauto fatālo kļūdu atzīšanas – un ar tēlotu "4.varas" paštaisnību grūst valdībai sejā diedelnieka sauju.
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
