Iesaki rakstu: 
Ar 3,7 miljoniem eiro, ko valdība viltus žēlsirdībā izkratīja no jauno vilcienu iepirkuma krājkasītes, vēl uz gadu tiks tīšuprāt paildzināta Latvijas drukāto mediju neizbēgamā agonija.
Naudas nav žēl, to jau tāpat kaut kur izplederētu. Žēl kolēģu, kuri uz blaumaniskā "ledus gabala" turpinās dzīvot izmisīgās cerībās.
Droši vien ministriem un viņu pārstāvētajām partijām bija milzīgs kārdinājums atstāt lūdzējus bešā, ļaujot "tirgus neredzamajai rokai" ātri un loģiski likvidēt šo sīko un nekaitīgo, bet tik un tā politiķiem netīkamo traucēkli.
Prese šodien ir mazs odiņš, kas valsts varu vairs kaitina tikai ar savu apnīkošu sīkšanu. Tā gan joprojām lepni iedomājas/tēlo sevi dižu un sāpīgi kodīgu dunduru esam – gluži kā jau teiksmainajos un vairs neticamajos Voldemāra Krustiņa "Lauku Avīzes", Sarmītes Ēlertes "Dienas" un Jura Paidera "Dienas Biznesa" visvarenības laikos.
Iespējams, valdības pretimnākšanā dominēja tīri ārpolitiski, valsts reputācijas jautājumi – bailes noslīdēt zemāk kādā mediju brīvības indeksā... Ministru prezidents, būdams nesens eirodeputāts, šajās lietās mēdz būt klaji nervozs. Kādu citu gadu – un varbūt ar citu premjeru priekšgalā – valdība var sajusties drošāk un rīkoties ciniskāk, atminoties par nodokļu maksātāju naudas svētumu...
Pašas latvju "ceturtās varas" skaļām vaimanām un kusliem draudiem vairs nav varas pār tvitterministru un deputātu prātiem. Tikai TV, kā liecina ņemšanās ap NEPLP, tajos vēl saglabā nedaudz no savas "zombijkastes" maģijas.
Galu galā kas tad būs īsa brīža ieguvēji no valdības veiktās finanšu "morfija injekcijas"? Nacionālā mēroga laikraksti pieder un kalpo oligarhiem (vai viņu sāncenšiem – "kontroligarhiem"), kuri tagad ir atstumti no piekļuves varai. Tie cenšas vēl kaut kā ietekmēt notiekošo no šīm ļodzīgajām tribīnēm – vai vismaz gūt sev tādu ilūziju.
Tāpat arī daļa no reģionālās preses ir cieši sasaistīta ar kādu no galvaspilsētas "aizsmakušajiem ruporiem". Gan politiķiem, gan šo izdevumu vēl atlikušajiem lasītājiem par tiem viss ir skaidrs līdz mielēm. Ak jā, vēl ieguvējos būs krievvalodīgs laikraksts un tā atvasinājumi, kas "po žizņi" ir nelojāli latviski labējai valsts varai.
Dažu reģionālo avīzi arī piemeklēja "ēlertisma-ločmelisma" liksta. Tās īpašnieks vai redaktors akli iedomājās izdevuma lasītājus par savu "partiju" (vai dzimtcilvēkiem) un sevi – par novada vai pilsētas domes likteņa lēmēju.
Ieslīgstot "principu karā" ar pašvaldību un vadības ambīciju radītā apsēstībā, šāds laikraksts tikai paātrināja "džihāda" nogurdināto lasītāju aizplūšanu un pats gluži vai uzspieda vietvarai veidot savu oficiozu iedzīvotāju informēšanai.
Pašvaldības un ne tikai tās jau ir izkopušas efektīvas metodes "darbam ar masu medijiem". Ja no laikraksta (raidstacijas, TV programmas) vēl ir kāds labums, to var nedaudz piebarot – gluži kā nesen Nils Ušakovs vai ministrijas ar dāsniem PR budžetiem. Ja kož rokā, var radīt savu "kontrmediju".
Lai kādi Valda Dombrovska vai LŽA zibeņi un pērkoņi netika mesti Andra Rāviņa un viņa atdarinātāju virzienā, pašvaldību izdevumi ir kļuvuši par paliekošu un svarīgu Latvijas informatīvās telpas sastāvdaļu. Šur tur tikai tiem jau pieder klajš monopols uz pašvaldības informāciju vai pat fotoreportāžām no renovētām skolām.
Pat ne pārāk sabiezinot krāsas, patlaban kā drukāto mediju pamata auditoriju mēs varam iztēloties ļoti cienījama vecuma cilvēkus, kuri regulāri apmeklē sava pagasta vai pilsētas bibliotēku. Tur viņi bez maksas var sev ierastā veidā iegūt informāciju no sev ierastiem avotiem.
Viņiem droši vien savā starpā veidojas dzīvas diskusijas, rodas savi viedokļi, par ko tiek informēti radinieki un paziņas. Taču vai šis "kontingents" ir tik daudzskaitlīgs un ietekmīgs, lai politiķi ar to rēķinātos? Nebūsim naivi…
Preses brīvības svētums ir spēkā līdz tam, kamēr mēs – žurnālisti – to varam atļauties sev apmaksāt par mūsu pašu nopelnītu naudu. Ir viegli visās preses nelaimēs vainot internetu, viedtālruņus un klikšķu medijus. Un, ak jā, reģionu un valsts depopulēšanos. Tas ļauj "veiksmīgi" izvairīties no pašu avīžnieku pieļauto fatālo kļūdu atzīšanas – un ar tēlotu "4.varas" paštaisnību grūst valdībai sejā diedelnieka sauju.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
