Iesaki rakstu: 
Savā dzīvē tūkstošiem reižu esam dzirdējuši par “tautas gudrību”, “vēsturisko atmiņu” un līdzīgām it kā neapstrīdamām lietām. Tai pat laikā mūsu acu priekšā ir bez sava gala atgādinājumu, ka sabiedrības atmiņa mēdz būt ļoti īsa. Nu kaut vai visiem redzamā nemitīgā kāpšana uz tiem pašiem grābekļiem vēlēšanās vai tāds privāts novērojums, ka šo rindu autors savu labklājību nodrošina, ekspluatējot sabiedriskās atmiņas īstermiņa defektus.
Šī pretruna ir šķietama. Cilvēki var tikt apmuļķoti īstermiņā, it īpaši, ja viņi paši to vēlas. Bet ilgtermiņā tautai piemīt tas, ko mēdz saukt par sirdsgudrību. Un to nevar apčakarēt ne influenceri, ne spameri, ne sabiedrisko attiecību speciālisti.
Reiz 2013. gadā cilvēku grupa no gaismas spēku avangarda nolēma iedzīvoties uz Maksimas traģēdijas rēķina. Nekauņu galvgalā bija Baiba Rubesa, kura sāka ar to, ka pieprasīja no valdības luknu finansējumu gan pašu “neatkarīgo komisāru” četrciparu algām, gan jaunām kantora iekārtām par astrālām cenām.
Rubesas kdzes klajā alkatība aizrāva elpu kolēģiem, lai arī tiem sabiedrisku fondu apgūšana nebūt nebija sveša. Šamie sakautrējās un notinās, un drīz vien ar kaunu bija spiesta atkāpties arī pati obernekauņa Rubesa.
Att/PAR bīdītāji un shēmotāji uz EP vēlēšanām bija grūtas izvēles priekšā: sarakstā jāliek pazīstamas sejas, bet pašu līderi nedrīkst kustēt ne no vietas. Kā māca tautas sirdsgudrība, dzejnieka vārdos ietērpta, “Tu neej prom no savas rozes, Tu neaizej, kamēr tā zied”.
Tik daudz visa kā sasolīts Saeimas priekšvēlēšanu karsonī, tāds lērums sieciņu un cūciņu savākts, ka no atstrādāšanas izvairīties nav iespējams. Tā nu uzplaukst kandidātu saraksts, kura galvgalī ir līdz tam bezpartijiski, toties atpazīstami personāži. Plus kampaņa, finansēta kā daiļa līgava.
Rezultāts raksturīgs: alkatīgā Nila Ušakova fane Rubesa no otrās vietas sarakstā iesvītrota pa taisno miskastē. Izrādās, ka pat tik viegli manipulējamai publikai kā Att/PAR elektorātam piemīt sava daļa no tautas sirdsgudrības, un tā ilgākā termiņā neaizmirst, kuri tieši ir kārojuši iedzīvoties uz traģēdijas rēķina.
Piezīmēšu, ka speciālistu aprindās plaši zināmais fakts, ka Rubesas kdze ir, smalki izsakoties, nekompetenta (latviski: pastulba), nav pārāk akcentēts plašākā saziņā un tādēļ nevar būt par iemeslu vēlētāju iespaidīgajam negatīvismam.
Bet atparistu shēmotāju atmiņa izskatās vēl īsāka. “Neatkarīgās komisijas” dažsimttūkstošu tāme ir pilnīgas kapeikas pret šobrīd atkal iekustināto 40 miljonu izzagšanas mēģinājumu.
Runa ir par Maksimas traģēdijas laika ekonomikas ministra, OIK afēras aktīva uzturētāja Daniela Pavļuta pēkšņo atklāsmi, ka ir ļoti steidzami nepieciešams pabalstīt Rietumu bankas padomes šefu.
Caur biedrību, protams, kā jau delnām–šmelnām un citiem valsts kases tīrītājiem ierasts. Nekādu konsultantu, fui! Ar tādām lietām nodarbojas tikai atsevišķās pilsētās, nu, un pa kādam politikā jaunpienākušam filosofam.
Atrunāšanās ar “vēsturisko taisnīgumu” ir vienkārši nožēlojama. Pavļuta kga apgalvojums, ka “… Latvijas valstij ir morāls pienākums pilnībā atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā uz Latvijas ebrejiem, kuri bija un ir Latvijas tautas neatņemama daļa. Taisnīgi un pareizi ir, ka Latvijas valsts no labas gribas simboliski atlīdzina Latvijas ebrejiem par to, ko viņiem nodarījuši okupāciju režīmi…” savā juridiskajā absurdā pārspēj visas dumības, kas šai sakarā dzirdētas. Izrādās, ka Latvijas valstij par to, ka tā savulaik cietusi grupveida ģeopolitiskā nacistu–komunistu izvarošanā, ir jāatlīdzina izvarotāju sastrādāto šausmu darbu rēķins!
Pavļuta kgs & Co! Iedzīvošanās uz traģēdiju rēķina var būt sīki noderīga saimniecībā, bet tā ir drausmīgs morāls noziegums, grēks, ja jums šis jēdziens ir pazīstams. Un tauta, lai cik apčakarējama īstermiņā, savā sirdsatmiņā ir gudra. Šādu nelietību tā nepiedos. Un pareizi darīs.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
