Iesaki rakstu: 
Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās viņš tā, it kā viņam kabatā būtu gan šis mandāts, gan visa Saeima. Muldēšana par ķebļa kāju skaitu un “progresīvo” vilkšana “konservatīvo” gultā gan šķitās izbeigta, bet visādi citādi nekaunīgais stiliņš sagādāja vielu pārdomām procesa vērotājiem un komentētājiem.
Valdības nebūšot, ja potenciālie partneri bez ierunām nepiekritīs tam, šim un vēl kaut kam, bet tie, kam šie ultimāti adresēti, savukārt nesaprot to, šo un vēl kaut ko. Un kas tas Pīlēns tāds vispār ir? Neesot kandidējis, starp citu, tieši tāpat kā Kariņš iepriekšējās vēlēšanās. Diskusija sāka atgādināt “Zelta teļa” varoņu Šuras Balaganova un Paņikovska izskaidrošanos – gan pēc satura, gan intelektuālā līmeņa.
Un tomēr – arī šoreiz procesā gadījās pa kādai izcilai pērlei. Tie lasītāji, kam politika TV ir pagalam apnikusi, bet platformas nelieto, varētu būt palikuši neziņā par politiskās domas giganta, Saeimas jaunievēlētā priekšsēža, viena no “apvienoto” līdera Edvarda Smiltēna skaidrojumu par viņu vēlētāju balsošanas mērķi. Citēju: “Arī mūsu vēlētāji, simt tūkstoši cilvēku, ir balsojuši tieši par to, kā mēs esam prezentējuši pārmaiņas valsts pārvaldē... Viņi balsoja par horizontālu un diagonālu pieeju problēmu risināšanā.”
Studenta gados, kas iekrita brežņevlaiku stagnācijas laikā, mazu prieciņu sagādāja mākslas kritiķu pārgudrās sentences. Skaistākās mācījos no galvas un izdevīgā brīdī izteiksmīgi deklamēju draugiem. Palikusi prātā šāda atmiņas skranda: “Mākslinieks decenti atturas no sadzīves ekscesu glorifikācijas,” – vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tomēr, paņemot rokā svešvārdu vārdnīcu un kādu enciklopēdisku izdevumu, šos septiņdesmito gadu stila ziedus varēja pārtulkot vienkāršā latviešu valodā un pat saprast teksta jēgu.
Bet ko lai pasāk ar Smiltēna diagonālēm? Atzīšos godīgi: es nesaprotu. Lai arī skolas laikā ģeometrijā man bija teicamas atzīmes un diezgan gadu esmu vadījis Latvijas Valsts universitātes fizmatos kā matemātikas students, un kaut ko saprotu arī no valdības lietām, tomēr “pārmaiņas valsts pārvaldē, kuras risinās ar diagonālu pieeju” man ir par grūtu. Bet tieši par to vēlētāji esot nobalsojuši.
Šis prātojums nav domāts tiem, kas saprot pieejas vienlaicīgu horizontālumu un diagonalitāti, jo tie droši vien piedalās tiešā informācijas plūsmu metafiziskā konfluencē ar galaktisko egregoru. Sekos daži atgādinājumi tiem, kas nesaprot.
Valdības izveidei nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts, un “Jaunajai Vienotībai” vienai pašai šāda vairākuma nav. “Jaunā Vienotība” ir “uzvarētāja” tādā nozīmē, ka tai ir lielākā frakcija, kas nenozīmē automātiskas tiesības uz noteikumu diktēšanu. Atkāpei atgādināšu, ka 1998. gada vēlēšanās “Tautas partija” arī bija “uzvarētāja”, ar lielāko frakciju un palika opozīcijā.
Koalīcijas veidošanā dabiska priekšrocība ir tiem spēkiem, kas var spēlēt pa lielāku laukumu, proti, kam ir plašākas iespējas sabiedroto izvēlē un variantu piedāvāšanā. Kariņa kunga atkārtotā ieminēšanās par četru partiju shēmu var izrādīties pravietiska tādā ziņā, ka šajā Saeimā tāds vairākums tik tiešām ir iespējams, pie kam bez “Jaunās Vienotības” un “Progresīvajiem”.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
