Iesaki rakstu: 
Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās viņš tā, it kā viņam kabatā būtu gan šis mandāts, gan visa Saeima. Muldēšana par ķebļa kāju skaitu un “progresīvo” vilkšana “konservatīvo” gultā gan šķitās izbeigta, bet visādi citādi nekaunīgais stiliņš sagādāja vielu pārdomām procesa vērotājiem un komentētājiem.
Valdības nebūšot, ja potenciālie partneri bez ierunām nepiekritīs tam, šim un vēl kaut kam, bet tie, kam šie ultimāti adresēti, savukārt nesaprot to, šo un vēl kaut ko. Un kas tas Pīlēns tāds vispār ir? Neesot kandidējis, starp citu, tieši tāpat kā Kariņš iepriekšējās vēlēšanās. Diskusija sāka atgādināt “Zelta teļa” varoņu Šuras Balaganova un Paņikovska izskaidrošanos – gan pēc satura, gan intelektuālā līmeņa.
Un tomēr – arī šoreiz procesā gadījās pa kādai izcilai pērlei. Tie lasītāji, kam politika TV ir pagalam apnikusi, bet platformas nelieto, varētu būt palikuši neziņā par politiskās domas giganta, Saeimas jaunievēlētā priekšsēža, viena no “apvienoto” līdera Edvarda Smiltēna skaidrojumu par viņu vēlētāju balsošanas mērķi. Citēju: “Arī mūsu vēlētāji, simt tūkstoši cilvēku, ir balsojuši tieši par to, kā mēs esam prezentējuši pārmaiņas valsts pārvaldē... Viņi balsoja par horizontālu un diagonālu pieeju problēmu risināšanā.”
Studenta gados, kas iekrita brežņevlaiku stagnācijas laikā, mazu prieciņu sagādāja mākslas kritiķu pārgudrās sentences. Skaistākās mācījos no galvas un izdevīgā brīdī izteiksmīgi deklamēju draugiem. Palikusi prātā šāda atmiņas skranda: “Mākslinieks decenti atturas no sadzīves ekscesu glorifikācijas,” – vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tomēr, paņemot rokā svešvārdu vārdnīcu un kādu enciklopēdisku izdevumu, šos septiņdesmito gadu stila ziedus varēja pārtulkot vienkāršā latviešu valodā un pat saprast teksta jēgu.
Bet ko lai pasāk ar Smiltēna diagonālēm? Atzīšos godīgi: es nesaprotu. Lai arī skolas laikā ģeometrijā man bija teicamas atzīmes un diezgan gadu esmu vadījis Latvijas Valsts universitātes fizmatos kā matemātikas students, un kaut ko saprotu arī no valdības lietām, tomēr “pārmaiņas valsts pārvaldē, kuras risinās ar diagonālu pieeju” man ir par grūtu. Bet tieši par to vēlētāji esot nobalsojuši.
Šis prātojums nav domāts tiem, kas saprot pieejas vienlaicīgu horizontālumu un diagonalitāti, jo tie droši vien piedalās tiešā informācijas plūsmu metafiziskā konfluencē ar galaktisko egregoru. Sekos daži atgādinājumi tiem, kas nesaprot.
Valdības izveidei nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts, un “Jaunajai Vienotībai” vienai pašai šāda vairākuma nav. “Jaunā Vienotība” ir “uzvarētāja” tādā nozīmē, ka tai ir lielākā frakcija, kas nenozīmē automātiskas tiesības uz noteikumu diktēšanu. Atkāpei atgādināšu, ka 1998. gada vēlēšanās “Tautas partija” arī bija “uzvarētāja”, ar lielāko frakciju un palika opozīcijā.
Koalīcijas veidošanā dabiska priekšrocība ir tiem spēkiem, kas var spēlēt pa lielāku laukumu, proti, kam ir plašākas iespējas sabiedroto izvēlē un variantu piedāvāšanā. Kariņa kunga atkārtotā ieminēšanās par četru partiju shēmu var izrādīties pravietiska tādā ziņā, ka šajā Saeimā tāds vairākums tik tiešām ir iespējams, pie kam bez “Jaunās Vienotības” un “Progresīvajiem”.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
