Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Postmodernisms var būt apmierināts un laimīgs. Tas ir izpildījis savu donora misiju. Postmodernisms  „balto” hominīdu lielu daļu ir pārvērtis par dzīviem skeletiem. Cilvēki ir dzīvi, taču bez prāta un dvēseles apliecinājuma.

Prāts tiek ignorēts, bet dvēsele ir iesprostota pagrīdē, lai nemaisītos pa kājām skeleta drebelīgi uzvarošajai dislokācijai.  Postmodernisma dolomītais lozungs „Prāts nav cilvēka spēka avots” ir izrādījies triumfējoši efektīvs dopings un drīvējoša dotācija. Pie tam cilvēks un garīgums vairs nav galvenais elements pasaulē. Galvenais elements ir patērēšana un patērēšanas izbaudīšana. No mūsu mediju satura tam tiek veltīta vislielākā doza.

Arī garīgā kultūra ir nemitīgi driblējoša patērēšana. Tāpēc mūsu gaudenie sociologi aptaujās jautā: „Kādus kultūras piedāvājumus jūs pēdējā gada laikā esat patērējis visvairāk? Kā mainījušies jūsu kultūras patērēšanas paradumi pēdējā gada laikā? Kā digitālā vide ietekmē jūsu kultūras patēriņu un kā, jūsuprāt, ietekmē kopējo?”

Saskaņā ar postmodernisma draiskulīgo sūkalu loģiku un dubļaino doktrinārismu grāmatas, gleznas, simfonijas, filmas mums ir dūdojoši jāpatērē tāpat kā rūgušpiens, cukurs, gaļa, krējums, šokolāde, tēja u.c. Pie mums jaunais mūziķis lielās: „Es neesmu spēlējis līdz sāpēm. Es arī nevienam neieteiktu spēlēt līdz sāpēm. Es joprojām esmu pārliecināts, ka mūzika – tas ir baudījums."

Faktiski tie ir gaumīgi izbalināti staigājošie skeleti. Turklāt trekni skeleti. Patērēšanā un dažādās ķermeniskajās baudās izlutināti un labi baroti trekni skeleti. Viņu garīgā enerģija ir koncentrēta tikai vienam mērķim – sava treknuma dresēšanai un dulluma vairošanai.

Lūk, ko postmodernisms ir izdarījis ar kādu latviešu jaunavu. Viņa savu tikšanos ar postmodernisma druknajiem franču korifejiem atceras šādi: „Tobrīd „topā” bija Batajs, Levinas un Deridā. Ar Bataju saistīts mans disertācijas temats – viņš ir franču pornogrāfijas rakstnieks un vienlaikus attīsta Nīčes konceptu par “Dieva nāvi”. Tā kā Batajs pirmām kārtām bija literāts, nevis filozofs, tad viņš šo ideju attīsta literāri, piemēram, īsajā romānā  Acs stāsts – no sirds iesaku izlasīt, gabals ir relatīvi sens, bet latviski līdz šim nav tulkots. Viens no Bataja risinājumiem Dieva nāves jautājumam ir visai interesants – viņš pievēršas Dievam kā upurim. Cilvēka kā Dieva slepkavas sirdsapziņai. Trauslajai robežai starp baudu un sāpēm un nāves ekstātiskajai dabai.

Batajs ir mana absolūtā kaislība kā literāts, jo viņš ir pratis teoloģiju un literatūru sapludināt tā, kā es to varētu tikai cerēt kādreiz dzīvē izdarīt. Nu, un Deridā. Žaks Deridā, viņa uzskati par tekstu, valodu. Brīdis, kurā lasītājs uztver tekstu, viņu abu savstarpēja mijiedarbība. Šis trauslais mirklis, atliktā nozīme, kura nekad nav pilnīga un galīga. Netiešā veidā Deridā teksti mani iedvesmoja maģistra darbam. Domājot par viņa esejām par runu un rakstīšanu, aptvēru, ka var taču būt tā, ka Nīčes pasludinājums par Dieva nāvi attiecas uz to Dievu, kas „dzīvo tekstā” – faktiski tas, kuru nogalina, ir tikai teksta, valodas Dievs, nevis sakrālais, bet lingvistiskā konstrukcija”.

Ja, piemēram, kāds no mūsu solīdajiem portāliem stāsta kaut ko rubrikā Kultūra, tad jābūt ļoti uzmanīgiem. Visbiežāk mums stāsta par postmodernisma izauklēto trekno skeletu žvadzēšanu, dreifējoši apkalpojot savu treknumu. Dominē treknuma apkalpošanas galvenie žanri – instalācijas, hepeningi, akcijas, performances, prezentācijas, projekti. Jēdzieni „glezna”, „grafika”, „akvarelis”, „skulptūra”, „luga” ir milzīgs retums informācijā par garīgo kultūru un tajā skaitā tēlotājas mākslu.

Māksla pie mums tagad tiek izprasta šādi: „Mākslas būtība ir darīt to, ko tu vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies. Nevienā citā jomā to nevar atļauties, bet mākslā tas ir nepieciešams." Ja mums klārē par mūsējo panākumiem kādā biennālē, tad tas ir tas pats, kas panākumi, piedodiet, tualetē, viegli uzelpojot, pēc atbrīvošanās no aizcietējuma.

Par postmodernisma neapgrēcīgo izcelsmi aizvadītā gadsimta 70.gados sastopamas vairākas versijas. Nav viegli izprast, kāpēc talantīgi un izglītoti cilvēki pēkšņi sāka noliegt gadu tūkstošos krāto Rietumu kultūras mantojumu mākslā, filosofijā, zinātnē. Nav saprotams, kāpēc sākās bezjēdzīgs „diskurss” un „dekonstrukcijas” ap „tekstiem” un „megatekstiem”, „konceptiem” un „konceptuālismu”, „simulakriem” un „rizomām”. Nav saprotama apzinātā lepošanās ar savas domas haotiskumu, neskaidrību, šizofrēnisko burbuļošanu, kā tas notiek minētās jaunavas murrāšanā.

Nekādi nevar izskaidrot ne pašu „mākslinieku”, ne mākslas iestāžu darbinieku uzdrīkstēšanos par mākslas darbu pasludināt izkārnījumus (burtiskā nozīmē, sākot ar Pjero Mandzoni un beidzot ar Sprinkle Brigade). Saprotama ir atsevišķu ķēmu degradācija. Nav saprotama sociālo stratu degradācija, ar aplausiem sveicot ķēmus muzeju zālēs, kultūras centros un medijos.

Populāra ir versija par radošās inteliģences velmi radīt jaunu māksliniecisko stilu un poētiku, kam būtu novatorisks raksturs un oriģināla vieta Rietumu kultūras virzībā. Kā visos laikos, arī mūsdienās mākslinieki grib pateikt kaut ko nedzirdētu.

Pēc II Pasaules kara to nebija viegli izdarīt. Vēsturiski iepriekšējais mantojums, bet īpaši modernisma mantojums, jau it kā bija izsmēlis visas stilistiskās un poētikās iespējas, piesakot visdažādākās mākslinieciskās metodes un virzienus. Radīt kaut ko jaunu un ar to piesaistīt cilvēku uzmanību, balstoties uz satura un formas novitāti, praktiski it kā nebija iespējams. Rietumu kultūra savā mākslinieciskajā praksē bija reāli pielietojusi visus līdzekļus un paņēmienus. Cilvēkus ne ar ko vairs nevarēja estētiski un idejiski pārsteigt un savaldzināt.

To saprata mākslinieki. Viņi tāpat saprata, ka vienīgā izeja ir bravūrīgi atmest visas estētiskās un profesionālās konvencijas un pasludināt totālu māksliniecisko brīvību – radikālā plurālisma laikmetu. Māksla ir jāpārvērš par visatļautības placdarmu, kurā neeksistē nekādi ierobežojumi un valda princips – jo trakāk, jo labāk. Lai būtu maksimāli traki, jānoliedz un jāizsmej iepriekšējais mantojums.

Lieki atgādināt, ka postmodernisms to nenogurstoši dara visus pastāvēšanas gadus. Pie mums kāds tips ar nepatīkamu seju nesen šņāca: „Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums – vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā?” Savukārt cits tips ieteica katram no mums iesaistīties kultūras mantojuma drupināšanā: „Tā vietā, lai domātu, ka mums mūzikā ir nepieciešama liela revolūcija, kas aizmēztu visas novecojušās institūcijas, idejas un tradīcijas, ko esam uzkrājuši, daudz labāk būtu, ja ikviens no mums sarīkotu vienu mazu revolūciju tajā, ko darām šodien. Ir grūti gāzt to, kas jau eksistē, lai dotu vietu tam, kas vēl neeksistē un tikai varētu eksistēt, taču mums ir jāiesaistās šajā cīņā un jādara tas katru dienu."

Postmodernisms nepārtraukti nodarbojas ar perfekti organizētu pašreklāmu. Pašreklāmas galvenais instruments ir tīksmināšanās ar savām izjūtām. Šarmanti elegantus paškritiskos formulējumus īpaši mīl publicisti, kritiķi, pasniedzēji un mēnessērdzīgo dāmu un kungu publika, kurai patīk grozīties ap modīgu mākslu un modīgiem māksliniekiem. Postmodernisma slavināšana ir autorefleksiju vētraina publiskā demontrācija.

Daži pētnieki postmodernismā vispār saskata tikai divas stihijas: šizofrēnisko un narcistisko stihiju. Savukārt citi pētnieki postmodernismu salīdzina ar himēru – Homēra Iliādā aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.

Mūsdienās sociuma zināmos slāņos postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajai parādībai jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.

Postmodernisms izmisīgi vēlas izskaidroties; izskaidrot sevi citiem – draugiem, ienaidniekiem, pasaulei. Postmodernisms ir gatavs izskaidroties ar jebkuru. Tāpēc mēdz jokot, ka postmodernisms nomirs tajā momentā, kad vairs nebūs ar ko izskaidroties.

Saprātīgajos sabiedrības slāņos postmodernisms jau ir miris. Cilvēki ir izpratuši tā himērisko dabu un pret postmodernismu izturas ļoti noliedzoši. Viņi vairs neklausās postmodernisma izskaidrojumus.

Latvijā uz visiem tas neattiecas. Pie mums joprojām medijos tiek dokumentēti postmodernisma drēgnie izskaidrojumi. Piemēram: „Esmu svēti pārliecināts, ka jebkura jaunrade ir veids, kādā Dievs sevi dara ieraugāmu. Viņš runā caur mākslinieku, tā ir tāda kā atklāsme, pats rakstīšanas process ir tik patīkams un eiforisks, tas ir tāds kaifs – tāpēc rakstnieks raksta, tīri tajā pašizteikšanās jušanā, tā ir bauda, kaut kāds hedonisms tur ir iekšā. Bet tas netraucē mūs vienoties kopīgos aplausos. Es pats varu aplaudēt līdzi un teikt – nu, pasakaini es esmu pateicis, cik brīnišķīgi tas man izdevās, redziet, jūs arī aplaudējat, nu, tad aplaudējam visi reizē! Varbūt, ja tu sāc jau to savu spēku nelietīgi velti valkāt, lielas masas iespaidot un jau apzināti ņemt noteiktas, konkrētas tēzes, tad sākas spekulācija, politika un tā tālāk, bet, kamēr tu vēl esi īsts un īstens un sāc ar mazu grupu, kura ierezonē, akumulējas, sāk starot, tad tas ir mans kaifs, tā ir mana bauda. Mēs kopīgi varam vienoties dzejas orģijā."

Postmodernisma izcelsmes populārās versijas centrā ir mākslinieku netradicionālā un hipertrofētā  garīgā pozīcija – uzskati par mākslas jēgu un sūtību. To akcentē paši postmodernisti. Tā, piemēram, tāds postmodernisma klasiķis kā Umberto Eko postmodernismu uzskata par zināmu mentālo pozīciju. Pirmkārt un galvenokārt šī pozīcija izpaužas attieksmē pret mākslas darbu. Mākslas darbs tiek uzlūkots kā visatļautības placdarms.

Protams, nav noslēpums, ka vēsturiskais mantojums var nomākt, šantažēt, slāpēt radošo personību. Katrā laikmetā māksliniekam nākas atbrīvoties no kultūras mantojuma vēsturiskā sloga. Tikšanās ar priekšgājēju pieredzi ietilpst daiļrades procesā. Šī tikšanās ir sava veida tramplīns jaunai radošajai atklāsmei.

Katrā laikmetā var sastapt avangardistiskās izpausmes. Avangards vienmēr deformē un sagrauj pagātni. Avangards nespēj apstāties un oriģinalitātes alkās sagrauj tēlu un nonāk līdz galējai abstrakcijai. Par gleznu tiek pasludināts ierāmēts audekls, par literatūru – balta lapa, par mūziku – absolūts klusums.

Taču XX gadsimta pirmajā pusē avangards bija apjomīgi iztrakojies. XX gadsimta otrajā pusē potenciālie avangardisti neko jaunu vairs nevarēja izdomāt. Pašmērķīgais formālistisko metožu klāsts bija izsmelts. Pēc II Pasaules kara to konstatēja daudzas radošās personības.

Populārajai versijai par postmodernisma izcelsmi ir paplašināts variants. Postmodernismu attiecina arī uz filosofiem, zinātniekiem, saimniecisko dzīvi. Saskaņā ar paplašināto variantu postmodernismu dēvē par ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku.

Teiksim, postmodernisma ekonomikas bāze ir tāds terminoloģiskais jaundarinājums kā postindustriālā sabiedrība. Savukārt postmodernisma ekonomikas ideoloģiskais domkrats ir „brīvā konkurence”, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir bijusi demagoģiska draza. Dzīves reālie notikumi nekad nav pat minimāli pietuvojušies skaistajai idejai.

Tomēr šī demagoģiskā draza spēj ļoti dziļi iespiesties mentāli ne visai patstāvīgu cilvēku apziņā. Vietējā ilustrācija varētu būt šāda: „Valstij, vispirmām kārtām, ir jānodrošina cilvēka tiesības un brīvības, jo tikai atsevišķs, privāts indivīds ir galvenā vērtība. Indivīdu politiskās un morālās tiesības ir jāstāda augstāk par sabiedrības interesēm. Valsts vara pār cilvēku ir jāierobežo, tās funkcijas – jāsamazina līdz minimumam. Valstij galvenokārt ir tikai jāseko līdzi spēles noteikumiem – visu pārējo regulē brīvais tirgus un brīva konkurence."

Katrā ziņā nepieciešams uzsvērt, ka postmodernismu sāka dēvēt par kultūras strāvu pēc tam, kad zināmi spēki secināja sev izdevīgu situāciju. Respektīvi, redzēja iespēju postmodernismu izmantot cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās.

Šie spēki, postmodernisma varenie publiski neredzamie kuratori, sāka ļoti bagātīgi finansēt un savos mediju koncernos „piarēt” kultūras jauno strāvu. Postmodernisms tika slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīts un veicināts. Tas notika tāpat kā savā laikā modernismu (Pikaso u.c.) slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīja Rietumu „aukstajā karā” pret PSRS un komunistiskajām kustībām Rietumeiropā un ASV.

XX gadsimta beigās pēc sociālisma sistēmas sabrukuma postmodernisms kļuva par ģeopolitisko jaunsaimnieku vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem instrumentiem jaunajās kolonijās. Ne velti aizvadītajos gadu desmitos, piemēram, Latvijā dominēja postmodernisma dūksnājs. Mūsu mākslinieciski radošo telpu pārklāja postmodernisma smirdīgā dūmaka. Alkatīgie un stulbie vietējie tukšpauri riebīgajai destrukcijai nekaunējās upurēt vērtīgāko latviešu kultūras vēsturē – tēlotājas mākslu. Mūsu gadsimtā negaidīti atklājās, ka nacionālā nodevība var izpausties ne tikai politikā un ekonomikā, bet arī garīgajā kultūrā.

Pēc II Pasaules kara filosofi tāpat kā mākslinieki esot sapratuši, ka viņi nevar ne ko jaunu pastāstīt un uzrakstīt. Rietumu filosofiskais mantojums it kā jau ir aptvēris un risinājis visas iespējamās problēmas. Mūsdienās filosofi var rosīties vienīgi ap filosofijas vēsturi, interpretējot atbilstoši savai zinātniskajai garšai.

Latvijā to saprot šādi: „Definēsim filozofiju kā metodi – tā ir brīva domāšana par svarīgo, ievērojot loģikas likumus. Ne autoritātes, ne dogmas vai tradīcijas, bet paša spriedums. Šādā gaismā skatīsim turpmākos piemērus no dažādām reliģiskām un filozofiskām tradīcijām un raudzīsim, kas mūs pārliecina. Filozofija tātad ir izziņas metode. Laba dzīve ir mērķis. Filozofija ved cilvēku pie labas dzīves, jo domāšana ļauj saprast, kas ir svarīgs un kas ne”. Kāds latviešu kulta filosofs kultūru definē šādi: „Kultūra ir sekss un svaigs gaiss”.

Tie spēki, kuri bija ieinteresēti filosofijas devalvācijā, nekļūdīgi aptvēra viņiem izdevīgo situāciju. Proti, bez filosofiskās analīzes nav iespējams izskaidrot sociālās, ētiskās, psiholoģiskās problēmas, kuras kultūrā izraisa kāds jauns fenomens (zinātnes atklājums, sociālā tendence, kultūras formāts u.tml.). Filosofija cilvēkiem ir vitāli vajadzīga. Ja neeksistē filosofiskā doma, tad normālas izpratnes līmenī neeksistē arī pārējie domāšanas tipi – izziņas tips un projektēšanas tips. Saprotams, minētajiem spēkiem ir vajadzīgi nedomājoši indivīdi, kuri nespēj neko izzināt un projektēt šodienai un rītdienai.

Tagad acīmredzama ir postmodernisma ietekme uz zinātni. Zinātnē šodien profesionālo autoritāti (intelektuālo, idejisko) aizstāj hierarhijas ranga autoritāte un augsta krēsla autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Gandrīz visi mūsu pēcpadomju laikā kronētie akadēmiķi ir lieli vīri un lielas sievas. Par to pirmais klanīgi parūpējās padomju zinātnieku pansionāta bijušais prezidents Stradiņa kungs. Tie, kuri nonāca lielā amatā (piem., V.Vīķe-Freiberga), tūlīt tika iesvētīti akadēmiķos.

Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā un korporatīvi glauda, pētījumu vietā domājot par hierarhijas saglabāšanu un materiālo labklājību. To pie mums dokumentāli apliecina, piemēram, rektoru un viņu lakstīgalu algas augstskolās, un doktora grādu tirdzniecība. Arī mūsdienās ir aktuāli Antona Čehova vārdi: „Tēlo lielu zinātnieku, bet, ja ieskatās dvēselē, tad izrādās parasts krokodils."

 Zinātne šodien ir stīva un hierarhiska. Tajā ietilpst pseidozinātniskums zinātnes imitācijas formā. Ar imitācijām pie mums tagad lepni stutējās humanitāro un sociālo zinātņu driskas, kuru provinciālā atpalicība jau bija uzkrītoša padomju gados.

Zinātne ir kļuvusi masu parādība, ko pārvalda masu cilvēki un masu sociālie likumi. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi. Taču zinātnes ideālais variants kļūst arvien lielāks retums. Atsevišķās teritorijās tas sāk izzust pavisam. Talantīgus un gudrus jauniešus var atbaidīt doma sevi veltīt zinātnei. To panāk postmodernisma nemitīgais atgādinājums par patiesības neeksistēšanu, ideju un vērtību nevajadzību.

Par zinātnes devalvāciju postmodernisma tirānijas gados uzskatāmi liecina nespēja izstrādāt vēsturisko vērtību kopainu. Vēsture tiek izkropļota tik lielā mērā, ka ir jāpieņem speciāli likumi pret vēstures falsifikāciju. Vairākās zemēs disciplīnas normalizācijā ir bijuši spiesti iejaukties Valsts prezidenti, organizējot dažādas komisijas un pārņemot savā sistemātiskajā kontrolē vēsturi.

Tāda pieeja ne visur ir devusi apmierinošu rezultātu. Postmodernisms ir izpildījis savu donora misiju. Ne velti tas tika konstatēts esejas sākumā. Turklāt cilvēki nemaz nevēlās nākt pie prāta un mācīties no savas vēstures. Diemžēl tā ir ikdienišķa parādība.

Postmodernisma tirānija atsevišķās pēcpadomju zemēs ir panākusi tautas vēsturiskās pašapziņas sabrukumu. Ja tauta nav spējīga atskatīties un mācīties no savas pagātnes un priekš tautas šajā pagātnē nekas nav svēts, tad tik zemu kritusi tauta nav spējīga sevī saskatīt nekā vērtīga un nākotnē noderīga vispār. Tā ir neizdevusies tauta.

Pasaules un tajā skaitā vēstures skaidrojums vienmēr ir noteikta interpretācija. Nav skaidrojuma bez interpretācijas. Pasaule un tajā skaitā vēsture tiek konstruēta un strukturēta atbilstoši mūsu cilvēciskajām vajadzībām, spējām un iespējām. Ja mēs to neprotam izdarīt, tad mūsu cilvēciskā kvalitāte ir sasniegusi draudīgi kritisku robežu.

Postmodernismam tāpat kā visām relatīvi globālām parādībām cilvēces vēsturē ir demogrāfiskā sākotne. Postmodernisms ir kultūras konceptuālais un metodoloģiskais noformējums demogrāfiskās pārejas laikā. Postmodernisms konceptuāli un metodoloģiski pamato un organizē cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju, izmirstošajai „baltajai” rasei dzīvojot saskaņā ar principu „dzīres mēra laikā”.

Postmodernisma artefakti nav kultūras artefakti dzīves normālos apstākļos, kad valda prāta racionālisms un dvēseles skaidrība. Vēsturiski normālajos apstākļos cilvēki nekad savus izkārnījumus nepasniedza kā mākslas darbu. Vēsturiski normālajos apstākļos kultūra vienmēr balstījās uz paaudžu kopdarbību, un iepriekšējo paaudžu kultūras mantojums bija tagadnes kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Postmodernisma saistību ar demogrāfisko pāreju netieši ir saskatījuši vērīgākie analītiķi. Tā, piemēram, postmodernisma arhitektūras vērtētājs Čarlzs Dženks. Viņš 1978.gadā rakstīja par eiropocentrisma nomaiņu ar „globālu policentrismu”.

Eiropocentrisma atmiršana XX gadsimta otrajā pusē ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tagad demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigu posmā mēs labi redzam eiropeīdās rases izredzes saglabāt savu kundzību uz planētas. „Baltā” rase izmirst un intelektuāli nīkuļo, zaudējot savas agrākās pozīcijas un spējot atdoties vienīgi postmodernisma iracionālajai un bezprātīgajai orģijai, pašlaik savā izlaidīgajā uzdzīvē atlikušo enerģiju fanātiski stūrējot homoseksuālisma slavēšanai.

Patiesībā eiropocentrisma norietu izjuta jau XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Par to norādīja Nīče, Špenglers, Ortega-i-Gasets, mūsu Konstantins Raudive, Rainis.

Faktiski viņu drūmo pareģojumu avots arī ir demogrāfisks. Konkrēti – demogrāfiskais sprādziens XIX gadsimtā.

XIX gadsimtā kardināli (trīs reizes) palielinājās Eiropas iedzīvotāju skaits. Lielais iedzīvotāju skaits ļoti strauji noplicināja kultūru. Kultūra sāka zaudēt sava lidojuma augstumu. Fjodora Dostojevska vārdi „Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts” pilnā mērā attiecas uz lidojuma augstuma zaudēšanu ne tikai ateisma uzplūdu kontekstā.

Turklāt lielā iedzīvotāju skaita rezultātā radās agrāk nepiedzīvoti monstri – masu kultūra, masu cilvēks, masu sabiedrība, masu komunikācija. Masu kultūra sāka apkalpot lielo iedzīvotāju skaitu, kas galvenokārt sastāvēja no tā dēvētajiem masu jeb vidusmēra cilvēkiem. Vidusmēra cilvēks ātri kļuva dzīves galvenā figūra. Politiķi sāka klanīties masu sabiedrībai – elektorātam. Tas viss vēl vairāk pazemināja eiropeiskās kultūras lidojuma augstumu.

Pēc II Pasaules kara „baltie” izkāra balto karogu. Viņi redzēja, ka Homēra, Dantes, Šekspīra, Mikelandželo, Rafaēla, Gētes, Šillera, Mocarta, Bēthovena augstā kultūra nav spējīga pretoties ne masu fenomeniem, ne fašismam, ne nacistu holokaustam un genocīdam. Dzimstība apsīka, 60.gadu jaunatne sāka svilpot par radikālā plurālisma nepieciešamību, sākās bezjēdzīgā patērēšana, garīgā nogrimšana postmodernisma podā.

Ne visi padevās, un ne visiem vajadzēja padoties. Tie, kuri nepadevās, lielā slepenībā sāka izdomāt visādus trikus dzimstības ierobežošanai, cilvēku apziņas piesārņošanai, enerģētisko resursu un darbaspēka cenas ziņā izdevīgo teritoriju pakļaušanai. Pakāpeniski tas notika planētas mērogā, iemidzinoši atsaucoties uz „globalizācijas” labumiem un pārsvarā izmantojot „mīksto” spēku – vadāmā haosa un citas tehnoloģijas.

Tie, kuri nepadevās, varēja gūt panākumus jocīgā veidā. Proti, milzīgai degradācijai pakļaujot arī savas rases lielāko (lieko!?) daļu. Tātad - degradējot savējos. Postmodernisma izmantošana cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās ir spilgta vēršanās pret savējiem. Tā nebūt nav vēršanās tikai pret citām rasēm, to kreatīvo potenciālu kārdinoši ievilinot, piemēram, biennāļu smirdoņā.

Bet grēks būtu žēloties. Dzīve sagādā visdažādākās baudas. Jaunatne ir apmierināta. Jaunatne saldkaisli mauj par visu pēc kārtas – filosofiju, mākslu, zinātni, izcilām personībām. Mauj tā, kā ir samācīta maut. Par to liecina izmantotie citāti no tekstiem digitālajā vidē.

Neslēpšu: tamlīdzīgus tekstus var iegūt vienīgi no postmodernisma podā uzdiedzētajiem stādiem. Un vēl kas. Prieks strādāt. Tamlīdzīgi teksti neprasa nekādas rūpes, lai to fragmentus nebūtu kauns citēt tautai. Tos nav vajadzīgs gramatiski un stilistiski labot. Nav vajadzīgs komentēt. Tādām darbībām teksti nav piemēroti. Tāpēc nākas krāšņākās vietas nokopēt un pēc iespējas ātrāk ar baudu nospiest taustiņu Delete.

Foto no paintingsbybrims.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

21

Apspriežamie jautājumi

FotoBiju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu uz Latviju. Tāpēc gribētu dalīties pārdomās un uzdot dažus jautājumus, kas šajā sakarā rodas.
Lasīt visu...

21

Preventīvais uzbrukums

FotoPēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jebkā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē.
Lasīt visu...

21

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

FotoKriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...