Postcilvēku postmentalitāte

Mums ir etniski specifiska gudra tradīcija: vispirms nolamājam autoru un tikai pēc tam lasām viņa darbu, ja vispār sākam interesēties par darba saturu. Autoru varam nesodīti laipni nolamāt, viņa darbu nelasot.

Arī pie mums, ja kādu nosauc par postcilvēku, tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par draudzīgu komplimentu. Tas ir uzskatāms par modernu apsaukājumu un liecina par apsaukātā hominīda piederību mūsu laikmeta sociālajai inovācijai – jaunam bioveidojumam ar nosaukumu „postcilvēks”.

Pašlaik vēl nav zināms, kā sevi dēvēs postcilvēki. Termins „postcilvēks” ir cilvēku izdomāts vārds. Varbūt tas iepatiksies postcilvēkiem, un viņi saglabās šo vārdu līdz savam galam. Bet varbūt viņi izvēlēsies citu vārdu (no savas puses iesaku - „Hominīdi 3.0”). To parādīs nākotne. 

Zinātnē terminu „postcilvēks” visbiežāk lieto sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Termins ir iepaticies filosofiem, publicistiem, žurnālistiem. Tā tas no XX gadsimta 90. gadiem.

Apmēram pirms divdesmit gadiem vārdu „postcilvēks” (Posthuman) Rietumos pirmie sāka izmantot tā dēvētā transhumānisma piekritēji. Zinātniski tehniskajā progresā viņi saskatīja milzīgas perspektīvas cilvēka fiziskajā pilnveidošanā. Transhumānisti sāka aktīvi debatēt par  dažādu supertehnoloģiju iespējām realizēt principiāli jaunu cilvēka ķermenisko organizāciju. Tā, piemēram, biotehnoloģiskie sasniegumi paver milzīgas perspektīvas biomedicīnas inženierijā, ģenētiskajā modificēšanā, genoma profilēšanā.

Tādējādi XX gadsimta 90. gados sākās saruna par jauna formāta hominīda koncepciju. Šo sarunu veicināja ne tikai biotehnoloģiskie sasniegumi, bet arī robottehnikas, informātikas, kognitīvistikas uzplaukums.

Ne visai smalki sakot, transhumānistu galvenais dzīves mērķis kļuva cilvēku ražošana. Tika paredzēta speciālu tehnoloģiju izstrādāšana cilvēku ražošanai. Cilvēkus paredzēja ražot tāpat kā citas skaistas un noderīgas lietas – automašīnas, ledusskapjus, gludekļus, galdus, krēslus utt.

Par cilvēka pilnveidošanu cilvēce ir sapņojusi vienmēr. Iespējams, par to sapņoja jau Ieva un Ādams. Ja agrāk tā saucamā jaunā cilvēka jeb „nākotnes cilvēka” (Rainis) koncepcija balstījās uz apgaismības ideoloģiju un cilvēka garīgo pilnveidošanu, tad XX gadsimta nogalē transhumānisma ideju centrā nostājās mehānicistiska tehnoloģijas izmantošana un rūpes par cilvēka fizisko spēju palielināšanu.

Transhumānisti jūsmīgi paredzēja strauju pieprasījumu pēc nonovecošanas un nemirstības. Viņi līksmi priecājās par jaunā biznesa spožajām perspektīvām. Tirgus jaunie pakalpojumi var dot milzīgu peļņu. Daudzi ļoti bagāti, bagāti un ne visai bagāti cilvēki centīsies nopirkt nenovecošanu un nemirstību.

Tranhumānistu aprindās joprojām tiek apcerētas vilinošas perspektīvas. Piemēram, cilvēka dzimuma uzlabošana nākotnē var kļūt valsts politika, saviem pilsoņiem paildzinot mūžu, uzlabojot veselību un ārējo izskatu. Fiziski uzlabotie pilsoņi savus politiķus dievinās un  būs gatavi nēsāt uz rokām. Tā būs visīstākās demokrātijas meistarklase.

Tiesa, dievinās tikai tehnoloģiski attīstīto valstu politiķus. Atpalikušo zemju politiķus neviens nedievinās, jo viņi nevarēs piedāvāt minētos pakalpojumus saviem pilsoņiem. Nevienlīdzība starp valstīm, tautām un nācijām padziļināsies. Taču transhumānistus tas nebaida. Tas nebaida arī šodienas „kreatīvo šķiru”. Tās izredzētība pieaugs un būs vēl lielāks iegansts argumentēt savu „postcilvēcisko” pārākumu.

Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka radikāli izmainīsies postcilvēka ārējais izskats. Postcilvēks būs līdzīgs kaut kādai tehnoloģiskajai iekārtai. Būs līdzīgs kibernētiskam organismam, mašīnas un cilvēka hibrīdam ar mehānistiskiem un elektroniskiem komponentiem. Tāpēc postcilvēka sinonīms kļuva vārds „kiborgs”.

Zinātnē un mākslā (piem., kinomākslā) jēdzienu „kiborgs” lieto no 1960.gada, un tam ir stabilas vizuālās asociācijas. Tagad sastopami arī citi apzīmējumi - androīds, biorobots, kiberpanks, nanopanks u.c.

Postcilvēka terminu tagad attiecina ne tikai uz kiborgiem. Postcilvēka terminu tagad attiecina arī uz tiem zemes iemītniekiem, kuros ir iemiesojušās negatīvās garīgi morālās pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā no XX gadsimta 70.gadiem. Šajā sarunā transhumānisti nepiedalās. Galvenokārt piedalās globālo sociālo procesu analītiķi.

 Kā zināms, mūsu dzīves aizvadītie 40 un vairāk gadi ir unikāls pārejas laikmets. Šajā unikālajā pārejas laikmetā (tas turpināsies līdz gadsimta vidum) ļoti būtiski palielinās planētas iedzīvotāju skaits Āfrikā, Āzijā, Amerikā. Turpretī „baltās” rases dzimstība samazinās, un eiropeīdi apzinās savu drūmo nākotni. XXI gadsimta otrajā pusē uz planētas dzīvos apmēram 12 miljardi cilvēku, un tikai katrs desmitais cilvēks būs „baltās” rases pārstāvis. Eiropeīdu rase ir kļuvusi izmirstoša rase.

Aizvadītajos 40 un vairāk gados kardināli izmainījās ne tikai demogrāfiskais stāvoklis. Pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijā uzplauka patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, ciniski ekspluatējot cilvēka rakstura vājības. Rietumu civilizācijā strauji uzplauka visdažādākās apziņas zombēšanas tehnoloģijas, lai nodrošinātu kapitālisma pastāvēšanu un kapitālistu materiālo augšupeju. Tajā skaitā tika izdomātas vadāmā haosa tehnoloģijas, daudzās teritorijās speciāli provocējot juceklīgu  nekārtību sociālajos un ekonomiskajos procesos. Haosa radīšana planētas noteiktam politiskajam un ekonomiskajam spēkam ir ļoti izdevīgs projekts.

No 70.gadiem Rietumu civilizācijā sākās postmodernisma ārprāts, apzināti atsakoties no garīgās kultūras tradicionālajām vērtībām un normām. Postmodernisms demonstratīvi ignorē garīgās kultūras mantojumu un demagoģiski sludina jebkura veida idejisko un morālo plurālismu cilvēka dzīves visās sfērās. Tā rezultātā tiek sagrauta cilvēka tradicionālā pasaules uztvere un izpratne. Tātad tiek sagrauta cilvēka tradicionālā mentalitāte.

Respektīvi, Rietumu civilizācijā vispusīgi izvērtās pārmaiņas, kuras šodien objektīvi uzskata par garīgo degradāciju. Mūsdienu laikmeta būtiska iezīme ir garīgā degradācija. Tā ir autoritatīva konstatācija, un to neviens vairs neapstrīd. Mūsu laikmeta simbols ir degradācijas produkts - deģenerāti.

Tāpēc par postcilvēku sāka dēvēt ne tikai kiborga tipa „ražojumu”, bet, rupji sakot, arī  postmodernisma „ražojumu”. Tas ir „ražojums”, kam vairs nav nekā kopēja ar cilvēku. Atšķirības ir tik lielas, ka vispareizāk postmodernisma „ražojumu” izsmejoši dēvēt ne tikai par deģenerātu, bet arī postcilvēku.

Analītiskajā literatūrā vārds „postcilvēks” ieguva izteikti negatīvu jēgu. To ātri pamanīja lasošā sabiedrība, un vārds „postcilvēks” ikdienas dzīvē kļuva par lamuvārdu. Kā jau minēju, tas tagad ir lamuvārds arī Latvijā. Apsaukāšana par postcilvēku pie mums sākās pirms dažiem gadiem.

Svarīgs ir viens moments. Cilvēkam piemīt noteikta mentalitāte (domāšanas veids, emocionālā ievirze, dzīves uztvere). Acīmredzot noteikta mentalitāte piemīt arī postcilvēkam. Tikai par postcilvēka mentalitāti pareizāk būtu teikt – postmentalitāte. Cilvēka mentalitāte noteikti pamatīgi atšķirās no postcilvēka postmentalitātes.

Tomēr kopumā viss nav tik vienkārši. Diskurss par postcilvēka ģenēzi un postcilvēka postmentalitāti ir ļoti sarežģīts.

Tā, piemēram, mūsdienu politisko un ekonomisko darbību neatbilstību veselajam saprātam saista ar postcilvēku mentalitāti. Tāds vērtējums ir sastopams arī pie mums. Arī pie mums visiem sen ir apnikusi, piemēram, politiķu nespēja dzīves procesus organizēt atbilstoši veselajam saprātam. Sabiedrība pat ir samierinājusies ar to, jo nekas nemainās. Nelīdz ne kritika medijos un sapulcēs, ne lamāšanās internetā, ķēķī un uz ielas. Veselā saprāta trūkums ir pārvērties vispārējā maģistrālā un neapturamā straumē.

Taču ignorējam ļoti svarīgu faktoru. Veselā saprāta trūkums tiek konstatēts no cilvēka, bet nevis no postcilvēka viedokļa. Kritizētā politiskā vai ekonomiskā darbība neatbilst veselajam saprātam saskaņā ar cilvēka priekšstatiem par veselo saprātu. Postcilvēks noteikti tā nedomā. Saskaņā ar postcilvēka postmentalitāti attiecīgā politiskā vai ekonomiskā darbība ir saprātīga un garīgi normāla. Tai nepiemīt nekādi intelektuālie trūkumi. Intelektuālos trūkumus saskata cilvēks. Postcilvēks nekādus intelektuālos trūkumus nesaskata un atmet ar roku cilvēka untumiem un muldēšanai par veselā saprāta trūkumu.

Minētā faktora ignorēšana attiecas arī uz šodienas dzīves citām anomālijām. Anomālajās izpausmēs vainojam postcilvēkus. Cenšamies viņus audzināt un konstruktīvi koriģēt. Taču faktiski mums nākas apstāties un nopietni padomāt par jauno situāciju hominīdu aprindās. Mums nākas saprast un atzīt, ka hominīdu aprindās ir radušās vismaz divas savstarpēji nesaderīgas sugas. Cilvēkiem līdzās tagad enerģiski rosās postcilvēki.

Speciālajā literatūrā ir sastopams oriģināls viedoklis par postcilvēku pastāvēšanu arī agrāk. Viņi esot vienmēr dzīvojuši līdzās cilvēkiem. Tikai cilvēki viņus nemanīja, jo postcilvēki bija rūpīgi nomaskējušies un pacietīgi gaidīja savu triumfālo nostāšanos pie sociālo procesu stūres.

Lai pareizi izprastu un novērtētu šodienas notikumus, nākas atcerēties, ko zinām par cilvēka evolūciju un cilvēka izmaiņām evolūcijas gaitā. Jau tūlīt jāatgādina par nepilnībām mūsu zināšanās.

Vismazāk zinām par savām smadzenēm. Mēs precīzi nezinām, kā izmainās smadzenes cilvēka evolūcijas laikā. Skaidri nezinām, kā izmainās smadzenes kultūras pārmaiņu laikā. Kultūra nestāv uz vietas. Cilvēki nepārtraukti izdomā kaut ko jaunu, un jaunais pēc tam atsaucas uz cilvēkiem.

Taču mēs nezinām, kā jaunais bioloģiski pārveido cilvēka smadzenes. Zinām tikai to, ka garīgi cilvēks izmainās. Mentalitāte ir vēsturiski dinamiska parādība. Nemainās cilvēciskais izskats un ķermeņa struktūra – roku, kāju, pirkstu, acu skaits u.tml. Taču mentalitāte mainās. Mentalitāte var izmainīties līdz nepazīšanai. Tā tas ir pašlaik. Postcilvēku postmentalitāte ir cilvēkiem pilnīgi sveša un nesaprotama parādība.

Pirmkārt un galvenokārt zinām, ka cilvēka apziņas kungs ir kultūra. Cilvēks garīgi mainās kultūras ietekmē. Vēsturē ir bijušas vismaz trīs grandiozas garīgās modifikācijas – tradicionālisma laikmeta cilvēku mentalitāte, modernisma laikmeta cilvēku mentalitāte un postmodernisma laikmeta postcilvēku postmentalitāte. Ja postmodernisma laikmeta postcilvēki manuprāt sevi varētu modīgi saukt „Hominīdi 3.0”, tad iepriekšējo divu laikmetu apzīmējumā var izmantot ne mazāk modīgos vārdus „Hominīdi 1.0” un „Hominīdi 2.0”.

Vismazāk zinām par cilvēka bioloģiskajām izmaiņām kultūras un tajā skaitā progresīvās tehnoloģijas ietekmē. Parasti sakām, ka Homo Sapiens bioloģiski nav mainījies savas pastāvēšanas laikā. Zinātne vēl nav pārliecinoši pierādījusi, ka tehnoloģiju attīstība ietekmē cilvēka bioloģisko evolūciju. Saglabājās vispārējā atziņa par sociālo likumu un mehānismu ietekmējošo lomu, nosakot cilvēka evolūciju. Tomēr ir skaidrs, ka zināmas bioloģiskās izmaiņas notiek cilvēka smadzenēs. Vēsturiski mainās cilvēka mentalitāte, un tas nevar notikt bez izmaiņām cilvēka „domāšanas aparātā”.

Visjaunākajā periodā vēršas plašumā saruna par tehnoloģiju ietekmi uz cilvēka bioloģisko evolūciju. Vislielākais stimuls tādas intereses pieaugumam ir jaunās komunikācijas tehnoloģijas. Savukārt jauno komunikācijas tehnoloģiju sociālās kroplības ir sekmējušas atsevišķu tematisko līniju diskursā par postcilvēku ģenēzi. Populāra ir nesaudzīgā ironija par fiziski infantiliem puišeļiem pie datora un nepārtraukti uz telefona ekrānu blenzošiem jauniešiem.

Pirms kāda laika Rīgā publicēja bēdīgu statistiku par jauniešu nederīgumu militārajam dienestam. Izrādās, 84% no jauniešiem nākas izbrāķēt. 50% jauniešu konstatētas psihiskās slimības, un viņiem bijusi „attīstības aizture”. Savukārt 20% bijušas ķirurģiskas kaites. Piemēram, mugurkaula un locītavu slimības. 17% slimojuši ar terapeitiskām slimībām.

Grūti būs noliegt mūsdienu kultūras ietekmi uz minēto garīgo un bioloģiski katastrofālo statistiku. Jaunās komunikācijas tehnoloģijas diktē noteiktu dzīves veidu. Tas savukārt nosaka bioloģisko un tajā skaitā smadzeņu funkcionālo evolūciju („attīstības aizturi”).

Tagad iznāk grāmatas par „jaunas rases” veidošanos. Tehnoloģiskā attīstība, lūk, paātrinot cilvēka bioloģisko evolūciju. Paātrinātās cilvēka bioloģiskās evolūcijas rezultātā ļaudis strauji noslāņojās bioloģiski mazāk kvalitatīvā „materiālā” no vienas puses un indivīdos ar augstu intelektuālo un fizisko kvalitāti no otras puses. Starp abiem slāņiem veidojas nepārvarama sociālā barjera.

Tātad turpmāk sociālo atšķirību pamatā būs bioloģiskais faktors. Sociums sastāvēs no dažādiem bioloģiskajiem veidiem. „Neandertālieši” (proti, postcilvēki jeb „Hominīdi 3.0”) būs vairākumā, jo nesaprātīgi izmantotās augstās tehnoloģijas diemžēl veicina sabiedrības „neandertalizāciju”. 

Savukārt elitei ir jādomā par selekciju – juridiski fiksēto prasību „pāroties” tikai savā starpā. Nav izslēgti arī citi atlases pasākumi, lai saglabātu „šķirnes” tīrību. To var nodrošināt vienīgi selektīvās koeksistences (labi gēni + laba kultūra) tīrība.

Diemžēl nākas prognozēt arī draudīgu scenāriju. Nav zināms, kā kvalitatīvi krasi atšķirīgās „šķirnes” sadzīvos savā starpā.  „Neandertāliešu” vairākums var sacelties pret eliti un atņemt viņiem dzīves labumus un privilēģijas.

Minēšu vēl divus piemērus. Abi attiecas uz tādu senu cilvēces vitālo tradīciju kā lasīšana.

Kā jau minēju, dzīvojam unikālā pārejas laikmetā. Mūsu laikmeta vienreizība izpaužas ne tikai demogrāfijā un postmodernisma ārprātā. Izpaužas arī lasīšanā. Cilvēces vēsturē agrāk nekad nebija publiski agresīva attieksme pret lasīšanu. Neviens naidīgi neizturējās pret lasīšanu. Lasīja visi. Lasīja zemnieki, strādnieki, vidusmēra cilvēki, vienkāršie cilvēki. Saprotams, lasīja aristokrātija un buržuāzija,  inteliģence un intelektuāļi. Turpretī tagad arvien griezīgāk kāda sociuma daļa pret lasīšanu izturas kā pret spitālību.

Pirmais piemērs. Mūsu augstākās izglītības dokumentu tirdzniecības firmas glīta un visādā ziņā ārēji normāla kliente pirms „eksāmena” pasniedzējam vaļsirdīgi atzīstas par savu turpmāko darbu. Gatavojoties „eksāmenam”, viņa neko nelasīšot. Lasīt esot grūti. Viņa vispār nekad nelasot. Viņa tikai skatoties video. Skatīties video esot vieglāk nekā lasīt.

Otrais piemērs. Internetā komentāros ļoti bieži nākas sastapties ar unikāli mežonīgām dusmām par teksta apjomu. Daži komentētāji kliedz, ka teksts ir par garu un to nav iespējams izlasīt. Pietiekot tikai ar dažiem vārdiem un dažiem teikumiem.

Par laimi komentāros ne reti izvēršas divkauja, domājams, starp cilvēkiem un postcilvēkiem. Cilvēkiem nav nekādi iebildumi pret teksta apjomu. Postcilvēku tracina jebkurš par 140 zīmēm lielāks apjoms. Komentāros cilvēki kaunina postcilvēkus par mežonīgo attieksmi pret teksta apjomu.

Taču vēlams uz mežonīgo klaigāšanu lūkoties racionālāk. Acīmredzot tiekamies ar krasi izteiktām bioloģiskajām atšķirībām. Komentāros atspoguļojās divu kardināli dažādu sociālo slāņu viedoklis. Pārvarēt barjeru starp abiem slāņiem nav iespējams ar apsaukāšanos. Jaunā realitāte diktē jaunus spēles noteikumus – jaunu tolerances formātu. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka postcilvēki var nesaprast cilvēku leksikas nozīmi. Šī atziņa automātiski motivēs jaunu tolerances formātu.

Diskursā par postcilvēku postmentalitāti visaktuālākie un reizē visbriesmīgākie ir citi piemēri. Runa ir par neoliberālisma ētikas diktatūru. Ekonomiskais neoliberālisms kategoriski pieprasa morālo un tikumisko neoliberālismu. Tas savukārt noved pie cilvēka morālā un tikumiskā sabrukuma. Ne velti tagad savus slavenos deģenerātus apsaukājam par postcilvēkiem.

Neoliberālisma ētikas diktatūras laikā esam nonākuši jauna tipa ideoloģiskajā verdzībā – homoseksuālisma verdzībā. Un tas ir visbriesmīgākais. Tiek sagrauti tradicionālie priekšstati par mīlestību, ģimeni, bērnu dzimstību un audzināšanu, laulību un laulības sūtību radīt pēcnācējus. Galu galā iestājās cilvēciskās identitātes zudums. Nostiprinās citas identitātes kritēriji. Saprātīgie cilvēki to jau ir nokristījuši par postcilvēka identitāti.

Tas ir pamatoti. Faktiski runa ir par Homo jaunām variācijām – transseksuāļiem, biseksuāļiem. Praktiski tie ir mutanti. Viņu agresīvi nekaunīgā klātbūtne nozīmē sociālā modeļa un cilvēciskās identitātes krahu.

Neoliberālisma ētikas lozungs „Laulības visiem!” nostiprina geju un lesbiešu evolūciju. Cilvēku bioloģiskā evolūcija tiek mērķtiecīgi novirzīta izvirtuļu evolūcijas gultnē.

Arī tā ir unikāla parādība mūsu unikālajā pārejas laikmetā. Līdz šim cilvēcei bija pilnīgi cita evolūcijas stratēģija, domājot par cilvēciskā kapitāla uzlabošanu, bet nevis par izvirtuļu masveida producēšanu.

Latvija nevar lepoties ar spožiem panākumiem neoliberālisma ētikas realizācijā. Mums ir apskaužāmi spoži panākumi neoliberālisma ekonomisko pavēļu realizācijā, visus resursus uzdāvinot svešiniekiem. Taču ar morāli un tikumību pie mums ir viss kārtībā. Mūsu nācija nav iemīlējusies izvirtuļos. Pat neskatoties uz to, ka tas nav „eiropeiski” un šajā jomā mūsu orientācija saskan ar nolādētās Krievijas orientāciju.

Bet tas nenozīmē, ka pie mums nav idiotu, neliešu un neoliberālisma morāles kodeksa stulbu propagandistu. Arī pie mums ir homoseksuālisma lakstīgalas. To dziesma ir absurda: ja neesi homoseksuālists un homoseksuālisma fans, tad neesi demokrāts un cilvēktiesību patriots. Mūsu homoseksuālisma lakstīgalas absurdi diskreditē demokrātijas ideju. Ignorēts tiek pat tas, ka demokrātija ir vairākuma vara, bet nevis minoritātes vara.

Vārdu sakot, no postcilvēkiem var sagaidīt visfantastiskākos brīnumus. Protams, no cilvēku viedokļa. Postcilvēkiem ir savs viedoklis. Tas atbilst viņu postmentalitātei. 

Attēls no immortalhumans.com

Novērtē šo rakstu: