Posta ainas Slīterē, ko Dabas aizsardzības pārvalde, iztopot vietējam "cariņam", nav vēlējusies "pamanīt"
Dundagas dabas draugi09.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pavasara gaidu noskaņās ar dronu filmējām Slīteres nacionālā parka dabasskatus tiešā Irbes jūras šauruma un starptautiskā kuģu ceļa tuvumā. Tas ir Latvijas mazākais un jaunākais nacionālais parks - kopš 2000.gada, jo līdz padomju okupācijas sagrāvei šī bija PSRS ārējās robežas īpašas nozīmes stratēģiskā zona, kurā varēja nokļūt vien retais.
Filmējot Latvijas skaistos dabasskatus, nejauši nofilmējām paprāvu izcirtumu Vīdales gravas nogāzē – nacionālā parka teritorijā. Nozāģētie koki ir sagāzti uz kraujas nogāzes un vienkārši pūst zemē. Dīvaini, bet nav nepieciešama specializēta izglītība, lai saprastu, ka tā darīt nacionālā parka teritorijā ir aizliegts.
Mūsu interesi pastiprināja fakts, ka nejauši atrastais izcirtums atrodas pie prāva lauku īpašuma – varētu teikt, mūsdienīgas pils ar dažādu ēku kompleksu, dīķiem, skatu platformām un lapenēm. Iespējams, sagadīšanās, bet, pateicoties izcirtumam nacionālā parka teritorijā, no lapenēm tagad redzama Baltijas jūra, Sāmsala un kuģu ceļš.
Nolēmām painteresēties pie Vīdales veikaliņa sastaptajiem ļaudīm – kas ir nokļuvis mūsu kadros. Mums pastāstīja interesantas lietas, kam guvām apliecinājumu gan Latvijas kadastra interneta lapā, gan dažādu mediju publikāciju arhīvos.
Izrādās, mēs esam nejauši nofilmējuši Dundagas pagasta īpašumu “Celmiņi’, kas piederot kādam lielākam uzņēmējam Vitālijam Galaiskim no Rīgas. Daži no sastaptajiem vīriem pie veikala Galaiski piemin ar labu vārdu, jo daudzus gadus biznesmenis bijis 9.maija svinību organizators Vīdalē.
Proti, “Celmiņu” saimnieks vietējiem iedzīvotājiem izmaksājis alu un degvīnu, kā arī dalījis konfektes un citus saldumus lielā daudzumā, nodrošinājis skaļu no džipa atskaņotu Katjušas stila mūziku un svētku salūtu.
Citi atkal norāda, ka “Celmiņu” saimnieks ir daudzus vietējos nobiedējis, bet mūsu filmētais izcirtums esot „veca lieta” - cirtuši esot vīri vēl 2005.gadā, bet mūsu nofilmētie sagāztie koki zāģēti pa nakti pirms četriem gadiem. Vietējie smejoties saka, ka Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki to joprojām nav piefiksējuši. Smejas, jo atbildīgais inspektors manīts kopā ar “Celmiņu” saimnieku medījot.
Nododam jūsu vērtējumam Slīteres nacionālā parka savdabīgos dabasskatus, ko Dabas aizsardzības pārvalde nav vēlējusies pamanīt: https://youtu.be/JG1X56h3uOk
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
