Politiski idioti vai vienkārši visatļautības apstulbināti nekauņas?
Lato Lapsa30.10.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Protams, protams, visādi nekrietneļi ņēma un izrāva no konteksta pašreizējā valdības vadītāja budžeta uzrunā pieminēto kūku rīšanu un saldināto dzērienu tempšanu.
Viņš, lūk, cilvēks, labu gribēdams, bija iedomājies no Saeimas tribīnes izglītības un veselības sistēmu sakārtošanas centienus (vai kā nu saukt to, kas par tādiem tiek uzdoti) salīdzināt ar vēlmi dzīvot veselīgāk un nomest lieko svaru, ko iespējams panākt tikai ar regulārām un konsekventām pūlēm.
Bet te kaut kādi ļaundari to visu parāda gandrīz vai kā premjera ņirgāšanos par nabaga mediķiem un skolotājiem labākajās Marijas Antuanetes tradīcijās (izdomātās, bet kāda starpība), - šiem, lūk, vajadzētu atteikties no kūkām un kokakolām.
Turklāt atrodas arī plašas tautas masas, kas bez garas domāšanas šai te „dezinformācijai” un „nomelnošanai” arī notic un kārtējo reizi nolamā bez vainas vainīgo premjeru un visus viņa kompanjonus.
Bet – vai tiešām bez vainas?
Ir jābūt pilnīgam politiskam idiotam, lai tik sakaitētā situācijā izmantotu tik viegli pārprotamus un sagrozāmus salīdzinājumus – vienalga, vai Kariņkungs tos izdomāja pats vai arī tos viņam pabāza zem deguna kāds labi apmaksāts „komunikācijas padomnieks”. Jābūt idiotam – vai arī, tā sacīt, vienkārši jāliek virsū no piektā vai nezin kura stāva tam, kā sacīto uztvers publika.
Vismaz man tieši tāds iespaids arī rodas. Viņķele savā nekaunībā nav nekāds izņēmums. Kariņa kungs un viņa politkompānija – visi šie Pūces, Bordāni, Šuplinskas, Gerhardi utt. – acīmredzami demonstrē pilnīgu un totālu nerēķināšanos ar to, kā tiks uztverts ne tas, ko viņi runā, ne tas, ko viņi dara.
Kādu brītiņu tā, protams, var. Bet ne velti dieviņš par vienu no briesmīgākajiem nāves grēkiem ir pieminējis lepnību, ar to saprotot arī augstprātību, iedomību, nerēķināšanos ar citiem un neieklausīšanos viņos, kā arī stulbus melus bez mazākās mēra sajūtas.
Pat mūsdienu Latvijas politika ir pilna ar šādiem piemēriem – sākot no Šķēles otrās valdības līdz pavisam nesenajai Kučinska un stulbību čempionu valdībai. Tām visām beigu sākumu iezīmēja kā reiz tas, ko pašlaik pārliecinoši demonstrē Kariņš un Co.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
