Policija ņirdzīgi draud konfiscēt protestējošiem zemniekiem tehniku. Kā to vērtēt?
Imants Liepiņš02.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tāpat kā citus mani nepatīkami pārsteidza ne tikai policijas oficiālais paziņojums, ka tā konfiscēšot zemniekiem traktortehniku, ja tie iedrošināšoties piedalīties mītiņos, — un vēl vairāk mani pārsteidza paziņojuma ņirdzīgais tonis.
“Protesta akcijas ietver arī situācijas eskalācijas riskus, un var tikt radīti zaudējumi protesta dalībnieku īpašumam, proti, bojāti protestā izmantotie transportlīdzekļi. […] Konstatējot pārkāpumus, policija atbilstoši likumam patur tiesības konfiscēt nesankcionētās protesta akcijās izmantotos transportlīdzekļus. […] Administratīvās atbildības likuma 85. pants nosaka, ka administratīvā pārkāpuma izdarīšanas priekšmeti var tikt konfiscēti. […] Valsts policija aicina lielgabarīta transportlīdzekļu un lauksaimniecības tehnikas īpašniekus nepakļauties atsevišķu personu provokācijām, neaizdot nevienam savus spēkratus, kas, izmantoti nesankcionētajās protesta akcijās, var tikt sabojāti vai arī policija tos var konfiscēt.”
Tādi ir citāti no Valsts policijas 28. augusta publiskā paziņojuma — tā būtība ir apmēram šāda: ja kaut kādās protestu sanāksmēs tiks izmantoti traktori, tad tos var sabojāt vai arī policija tos var konfiscēt kā administratīvā pārkāpuma izdarīšanas priekšmetus!
Ieklausīsimies vēlreiz, kāda perversa “domugaita” to izdomājusi: ja protestu laikā kāds, piemēram, saskrāpēs traktoram durvis, tad tiks izdarīts administratīvais pārkāpums — bojāta tehnika. Taču policija draud, ka nevis aizturēs tehnikas bojātāju, bet konfiscēs traktoru!
Tas atsauc atmiņā stāstu par internātskolu padomju laikā, kuras audzēknim bija uzbrukuši vairāki “gopņiki” reizē un piekāvuši skolnieku, taču internātskolas vadība sodīja cietušo skolnieku par… “iesaistīšanos kautiņā”.
Tādi gadījumi patiesībā jau ir bijuši — pirms vairākiem gadiem, kad Latvijas Ukraiņu kongress rīkoja kārtējo no neskaitāmajiem protestiem pret Kremļa agresiju pie Krievijas vēstniecības Rīgā, tad Valsts policija arestēja TV3 ziņu operatoru Sergeju Medvedevu un Ukraiņu kongresa vadītāju Mikolu Pavļuku.
Izrādījās, ka policisti paši bija kameru turošajam TV3 operatoram uz rokas uzlikuši kaut kādu savu papīreli, lai tas nokristu zemē un lai rastos iegansts arestēt operatoru par “piemēslošanu” līdz ar M. Pavļuku kā atbildīgo par piketu. Protams, abus atbrīvoja trīs stundu laikā, un iekšlietu ministrs vēlāk bija spiests publiski atvainoties pēc nākamās valdības sēdes — likteņa ironijas pēc ministra atvainošanās runu nofilmēja neviens cits kā pats S. Medvedevs.
Šī perversā, ņirdzīgā attieksme lieliski saderas ar lietoto apzīmējumu “nesankcionēti protesti”. Tā ir Kremļa leksika, ne mūsējā. Tā ir Krievija, kurā aktīvistus pret korupciju nosauc par “ārzemju aģentiem” un ņirgājas par viņiem, kamēr valsts izzadzējiem dod ordeņus, tikmēr anektētajā Krimā no telpām “par īres nemaksāšanu” izsviež Krimas tatāru organizācijas, kaut gan NVO nama īpašnieces ir pašas šīs organizācijas (!), kur pretkara sapulces laikā ņirgājoties blakus tiek rīkots arestantu mašīnu (t.s. “autozaku”) braukšanas “čempionāts”, kur apcietina pretkorupcijas konferences dalībniekus un kur Krievijas Dienu demonstratīvi atzīmē viskremliskākajā veidā, kādu vien var iedomāties — ar iedzīvotāju masu arestiem.
Sakiet, ko gribat, bet pat Viktora Janukoviča laiku Ukrainā — ieskaitot Eiromaidana revolūcijas laiku līdz pat Janukoviča aizbēgšanai — šādas lietas nenotika. Režīms sita un slodzīja cietumā vai pagrabā savus politiskos oponentus un sabiedriskos līderus (sākot ar ekspremjeri Jūliju Timošenko un beidzot ar Automaidana aktīvistu Dmitro Bulatovu), taču režīmam nenāca prātā ar administratīvo protokolu konfiscēt traktoru zemniekam, kurš pievedis Maidanam malku, un nenāca prātā atņemt evakuatoru autoservisam, kurš pievedis vecas riepas kārtējās barikādes paaugstināšanai.
Kad es, tolaik vēl nezinot Kijivas centru no galvas, pa tumsu netīšām iespēros valdības pozīcijās pie Marjinskijparka starp Augstāko Radu un prezidenta administrāciju, berkutieši man nedraudēja konfiscēt fotoaparātu kā “huligāniska nodarījuma ekipējumu” — lai gan nekāda intervija arī, protams, mums nesanāca. Devāmies tālāk uz pretējām pusēm.
Pat pašpasludinātajā “Doņeckas tautas republikā” to kontrolējošās teroristu ordas kopā ar visādiem kaukāziešu formējumiem vismaz 2014. gada vasarā centās izturēties neitrāli pret iedzīvotājiem, kuru atbalstu cerēja iekarot, un arī es kā “žurnālists no pretīgajiem Rietumiem un Gejropas” pavisam tikai divreiz dzirdēju piedāvājumus sasist manu kameru un sadot pašam pa purnu. (Abas reizes uzsāku mierīgu un ieinteresētu sarunu, beigās šķīrāmies pozitīvi, kad parādīju sabildēto materiālu — separi uztraucās, lai nebūtu redzamas viņu sejas.)
Taču pat DNR teroristi neņirgājās par tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas nebija viņu pretinieki, vismaz tajā brīdī vēl ne — tajā skaitā nesolīja atņemt tehniku apkārt Doņeckai dzīvojošajiem ukraiņu fermeriem, kaut gan zināja, ka lauku apvidos visi runā ukrainiski un staigā višivankās.
Sākot rakstīt šo viedokli, es nezināju, ar ko nobeigt, taču nobeigums pats piezadzies. Jo šis ir gadījums, kad autors rakstot pēkšņi saprot — viņam iznācis salīdzināt savas valsts policijas izplatīto oficiālo informāciju ar Kremļa mentu un Donbasa teroristu izdarībām.
Pats fakts, ka tāda reize pienākusi, ir sava veida vērtējums “mūsu” policijai. Vai varbūt pareizāk būtu rakstīt — “jūsu” policijai? Kaut kā vairs neizskatās pēc mūsu.
Attēlā - Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, kura vārdā policijas paziņojums izplatīts.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
