Iesaki rakstu: 
Kā domā, cik ir to, kuriem bez liekām pūlēm var iestāstīt, ka zeme, uz kuras dzīvojam, ir plakana? Šoreiz bez vaļiem un ziloņiem. Lai cik tas nebūtu dīvaini un neticami, bet viņu ir daudz, pūļiem un bariem.
Šo varētu saprast vai attaisnot, ja tas notiktu tā saucamajos tumšajos viduslaikos, bet diemžēl tas notiek divdesmit pirmajā gadsimtā, un daudziem no viņiem ir dokumenti par augstāko izglītību, par vidējo nerunājot. Nav ziņu, ka izglītības dokumentus viņi būtu pirkuši koruptīvā darījumā. Atliek secināt, ka izglītības «standarti» pieļauj arī šādus masveida pavērsienus.
Tā saucamā «Kovidafēra» to lieliski pierāda. Kaut arī nekādas kovidafēras nebija un nav, tas tomēr daudziem neliedz skaļi domāt, ka, pat ja zeme nav plakana un nebalstās uz bruņurupučiem, tad kovidavēra tomēr noteikti bija un ir!
Cik ir to, kuriem var stāstīt jebkuru aplamību un viņi to nekritiski uztvers kā patiesību pēdējā instancē? Cik ir to, kuriem nav vajadzīgi nedz pierādījumi, nedz loģiski skaidrojumi, nedz pamatojumi? Viņiem pietiek ar «viena tante teica», «es tā nedomāju» vai tieši otrādi «es tā domāju», un viņi paļaujas uz savām izziņas un analītiskajām spējām. Un kā lai nepaļaujas, ja «zeme ir plakana»?!
Ko tu esi darījis, lai noskaidrotu, lai pārliecinātos, lai zinātu? Man tam nav laika... tā teica tur tas tajā rullītī. Viņš labi izskatās, šķiet man simpātisks, un tāpēc es viņam ticu. Pat kristietība uzstāj, ka nedrīkst akli ticēt. Viss esot jāuzlūko kritiski, un tikai tad, kad pārliecināsies, ka sludinātais ir patiesība, tam drīkst ticēt. Cilvēks, kurš ir pārliecinājies, spēj patiesi ticēt. Tiem, kuri tic tikai tāpēc, ka baznīca tā apgalvo, ir māņticīgi.
Ir pamats apgalvot, ka viduslaikiem tumsonība ir piedēvēta, bet patiesa tumsonība ir iestājusies divdesmit pirmajā gadsimtā. Plakanās zemes piekritēji un mākoņstūmēji nav dzirdējuši, ka universitātes radās klosteros, ka Svētā inkvizīcija bija labs stimuls un palīgs, lai attīstītos zinātne un māksla, nevis to apkaroja un miljoniem cilvēku dedzināja sārtos. Arī šīs tā saucamās «zināšanas» vairumā gadījumu piemīt plakanās zemes piekritējiem.
Koka zobentiņi
Ir liels skaits arī to, kuriem ir ieilgusi bērnība. To dēvē arī par infantilismu. Viņam jau ģimene, viņam jau bērni lieli, bet viņš vēl aizvien bērna prātā un nevar pārstāt rotaļāties.
Viņi ar dažāda izskata un konfigurācijas nosacītiem koka zobentiņiem un plintēm skraida pa pagalmu, ielām, laukumiem, mežiem un pat upmalām.
Viņi nespēj atšķirt baltu no melna, labu no slikta, derīgu no ļaunā, bet rīkli tev pārplēsīs, lai pierādītu, ka ir par visu labo un pret visu slikto.
Ir kāda sena patiesības noliegšanas, maldināšanas un krāpšanas metode. Šodien šī metode mēdz būt gana izsmalcināta, bet tās būtība ir aizvien tā pati.
Ja, piemēram, ir skaidrs, kas būs, ja kāds rotaļāsies ar sērkociņiem siena šķūnī, tad, lai nebūtu skaidra un saprotama vienkārša cēloņu un seku sakarība, tiek radītas padsmit versijas, par to, kāpēc šķūnis nodega. Šo padsmit versiju apspriešanā prasmīgi tiek iesaistīts liels skaits cilvēku. Liela daļa no tiem ir minētie tumsoņas, kuri ir pārliecināti, ka nes gaismu. Ar sērkociņiem uz šķūnīti...
Gaisma sevi neredz, arī labestība sevi neredz. Par noteicošo kļūst nevis tas, ko kāds apgalvo, bet tas, kā viņš to dara! Kādi priekšmeti ir runātājam fonā, vai ir kaklasaite, balss skanīgums, pasniegšanas maniere, bet ne apgalvotā būtība un saturs.
Tumsoņas ieslīgst neauglīgā diskusijā, salīdzinot un strīdoties par dažādām melīgām, bieži speciāli sacerētām versijām. Tiek analizēts vēja virziens, tā ietekme uz ugunsgrēku, sērkociņu turētāja vai īpašnieka (arī tas ir jānoskaidro, jāizdiskutē) psiholoģiskais portrets, no tā tiek izdarīti un radīti tālejoši secinājumi, kaut patiesība ir acīmredzama un pamanāma ar neapbruņotu aci.
Šim pieslēdzas runātāji, filmētāji un izdevēji, un citi, kuri pamanās no tā gūt taustāmu labumu. Tas jucekli cilvēku galvās vēl vairāk palielina. Uzrodas arī mākoņstūmēji. – Eu, redzi, mākoņi kustas? Zini, kāpēc, tāpēc, ka es tos stumju, kaut patiesībā tur pūš vējš.
No skatuves nenoiet arī kafijas un monētu speciālisti. Reiz kādā restorānā institūta darbinieki, gaidot pusdienas, diskutēja.
Kāds teica – Ziniet, man viens uzdeva jautājumu, kā tas tā var būt, ka pilnā kafijas krūzē var mest monētas un kafija neizlīst! Un sākās diskusija, kāpēc tā ir, kas to izraisa un kur tas radies. Oficiants, to dzirdot, iejaucas sarunā: – Vai jūs pamēģinājāt? Zinātnieki atbild: – Nē...
Horoskopi
Minētajam cēlonis tas pats, kaut runa ir par zinātnei pietuvinātajiem. Tā ir tumsonība, kas izpaužas arī plakanās zemes apgalvojumos.
Netālu no plakanās zemes atrodas arī fuflomedicīna, fitoterapija, lielā mērā arī homeopātija, adatu terapija un aromterapija, horoskopi un citas peļņu nodrošinošas terapijas ar minimālu ietekmi uz «investora» veselības stāvokli.
Pret tekošu degunu labi palīdz arī ausu tamponi, ja ar tiem aizbāž degunu. Vairs netek. Kā elpot, - nu tam atkal ir citas «terapijas», kuras ārsti noliedz, jo viņi jau neko nejēdz un tikai pelna naudu...
Šo es kā «nopelniem bagāts» slimnieks uzdrošinos apgalvot.
Reiz pirms daudziem gadiem kāda jauna sieviete brīnījās par to, ka zobu birste maina krāsu. Bija agrāk tādas. Nolēmu pajokot un pateikt kaut ko tik aplamu, ka viņa sapratīs, ka jokoju. Teicu, tas tā ir tāpēc, ka šādas zobu birstes ražo no hameleoniem!
Kāds bija mans izbrīns, kad atskārtu, ka viņa to uztvēra nopietni un noticēja! Es sev jautāju: kā tas ir iespējams?! Šodien viņa ir plakanās zemes un kovida noliedzēju piekritēju karojošajā nometnē.
Līdzīgi nelaimei arī aplamība nemīl vienatni un nāk pie mums bariņā.
Es nezinu, kā izskatās plakanā zeme, bet varu iztēloties, esmu redzējis pat dažu ilustrāciju, bet vai zini, kā izskatās velns? Dusmu brīdī ielūkojies spogulī, un tu viņu ieraudzīsi.
Vai tu zini, kādi ir Dieva vaibsti? Brīdī, kad esi mīlestības apgarots, nevis iekāres, bet patiesas mīlas – ielūkojies tai pašā spogulī. Kad tu lūkosies spogulī, tad pārliecināsies par manu vārdu patiesumu. Velns nav līdzīgs Dievam nedz izskatā, nedz rīcībā, un viss, kas nav no Dieva, ir no velna.
Es esmu redzējis abus.
Zini, kas ir kopējs plakanās zemes uzskatu paudējiem? Viņi ir pārliecināti un pat agresīvi nosoda kovidafēru, un nu skandina, ka Latvija ir okupēta, mums ir atņemta neatkarība. Tu jautāsi, kas mūs okupēja, kurš ar mums tā izrīkojās?! Izrādās, ka tie ir Ukrainas bēgļi, kuri norāvuši mūsu karogus un izkāruši savējos.
Ja nopietni, tad, manuprāt, pēc šī kara Ukraina būs liela «Izraēla», kurai aiz žoga būs nemiermīlīgs, agresīvs un ik pa laikam raķetes šaujošs un iebrūkošs kaimiņš.
Ukrainai būs spēcīga armija, kas uzbrukumus atraidīs, bet nebūs Izraēlas prakses nojaukt šāvēju namus.
Cita versija: https://www.youtube.com/watch?v=mXEqMciykPM
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
