Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja (raksts pirmoreiz publicēts 2013. gada decembrī) Valda Zatlera teikto, kad viņš aizvadītajā nedēļā medijiem un sabiedrībai skaidroja, kāpēc SAB pārziņā esošā Latvijas PSR VDK kartotēka jeb tautas valodā „čekas maisi” ar likumu „jānorok” vēl uz 30 gadiem.

Īsumā - nevarot būt pilnīgas pārliecības, ka čekas maisos ir visas kartītes. Aģentu skaits bijis tuvu 25 tūkstošiem, bet maisos ir kartītes tikai par četrarpus tūkstošiem personu. Turklāt tajās atrodamā informācija neļaujot nepārprotami konstatēt faktu par sadarbību ar VDK.

Zatlers pauda šaubas, vai sabiedrība 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir gatava sākt izskaidrošanos, un izteica bažas, ka maisu atvēršana radītu jaunu šķelšanos sabiedrībā - pirmkārt jau pašu latviešu vidū. Piedevām runa esot arī par valsts drošību (no pēdējā tad izriet, ka kādreizējie aģenti ieņēmuši un joprojām ieņem nozīmīgas pozīcijas valsts vadībā).

Jāatzīmē būtisks aspekts: neviena no amatpersonām savos skaidrojumos līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu kaut vai pieminēt to Latvijas sabiedrības daļu, kas padomju režīma laikā cietusi no VDK aģentu un darbinieku rīcības un joprojām nav saņēmusi morālu kompensāciju par pārdzīvoto, aplūkot likumprojekta ideju ar tās acīm.

Vēsturnieka Ritvara Jansona rīcībā ir korektāka informācija: līdzās 4300 VDK aģentu kartītēm pastāvot arī elektroniskā datu bāze, kurā ir informācija par 35 656 VDK ziņotājiem un 8000 šo ziņotāju ziņojumu atreferējumi, saglabājušās arī nedaudzas operatīvās lietas. Viņaprāt, šis materiāls, kurš satur VDK dokumentus arī par 80.gadu otrās puses Atmodas organizācijām, kompleksi jāpēta vēsturniekiem, bet valstij tam jāatvēl vajadzīgie finanšu resursi. Daļa informācijas, lai arī nepilnīga, noteikti ir jāpublisko, pievienojot zinātniskus komentārus. Jansons Latvijas Radio aicināja nelikt vienos svaru kausos informatorus ar pavēļu devējiem, kuru augšgalā vietējā līmenī atradās Latvijas PSR KP Centrālkomitejas locekļi.

Šķiet, likumdevēji, nākot klajā ar šādu iniciatīvu, nav uzskatījuši par vajadzīgu iepriekš konsultēties ar šajā jomā kompetentiem vēsturniekiem. Tāpat vērā nav ņemta sabiedrības vēlme un tiesības uz nosacītu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanos. Noraidot Valda Zatlera šaubas varam apgalvot, ka sabiedrība jau ilgi gaidījusi uz iespēju civilizēti izvērtēt savu pagātni. Šo vajadzību pēc skaidrības nedrīkst infantili „norakt", nācijas kolektīvajā zemapziņā uzturot spēkā savulaik „čekas" iedibinātās bailes un noteikumus. Tikai sociālistiskajā reālismā sakņotās bezkonflikta teorijas pārņemtiem cilvēkiem var šķist, ka, noslēgusi nekrietnu darījumu par patiesības noklusēšanu, sabiedrība kļūs vienotāka.

Politiķi pašlaik piedāvā sabiedrībai turpināt dzīvot dubultu dzīvi, vienai cilvēku daļai nedodot norēķinu iespēju ar pagātni - iespēju atzīt savas kļūdas un atvieglot sirdsapziņu lustrācijas procesā, otrai daļai - piedot. Tas ir arī jautājums par uzticamību valsts varai, par savstarpējās uzticamības līmeni starp sabiedrības locekļiem. Tā ir arī nepārprotama mācība jaunajai paaudzei, ka nodevība principā nav nekas slikts un ka tā ir noslēpjama.

Liedzot iespēju pilsoņiem lustrēties humānā un diskrētā procedūrā, viņiem tiek atņemta iespēja atbrīvoties no padomju kauna krusta. To personu vārdi, kuri brīvprātīgi lustrējas valsts nodrošinātā procedūrā, netiek publicēti, tādēļ versijas par sabiedrības šķelšanu ir, mazākais, nekorektas. Persona savu lustrāciju var un drīkst, ja vēlas, paturēt slepenībā, neinformēt ne savu ģimeni, ne draugus. Tā ir individuāla rēķinu noslēgšana ar pagātni, savu valsti un sirdsapziņu, nevis publisks process.

No tiem, kuri iestājas par „čekas maisu iesaldēšanu", nereti atskan sabiedrību biedējoša retorika - notikšot „raganu medības", bijušo aģentu un čekistu „atspārdīšana", maisu atvēršana esot novēlota utt., un tā joprojām. Tomēr nav dzirdēts par vardarbīgiem gadījumiem citās postpadomju bloka valstīs, kurās tikuši vētīti komunistu politiskās policijas arhīvi vai notikusi lustrācija.

Bulgārijas parlamentā darbojusies „Dosjē komisija", kas strādājusi ar arhīvu materiālu, vēlāk individuālā kārtā darot šos materiālus pieejamus savas valsts pilsoņiem. VDK arhīvu apzināšanas procesi notikuši Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Ukrainā un citur. Tādēļ nav izprotama Latvijas tautas priekšstāvju vēlēšanās šo sabiedrībai tik nepieciešamo pagātnes izvērtēšanas darbu turpināt novilcināt vai nerosināt vispār. Šādā veidā valstī tiek sekmēta un uzturēta baiļu terora un aizdomīguma atmosfēra, demokrātisko iekārtu padarot vien par ārišķīgu formu, kurā ieliets ar pagātnes rēgiem un vēsturisko netaisnību piesātināts saturs. Šā jautājuma skatīšana ārpus kādreizējā Varšavas pakta valstu pieredzes konteksta rada priekšstatu, ka Latvija ir kļuvusi par Krievijas maigās varas ietekmes galveno platformu rietumos.

Okupācijas fakts Latvijas vēsturē šodien daudziem ir vairs tikai abstrakcija. Pienācis laiks atzīt, ka režīms, kurā spiestā kārtā piecas desmitgades dzīvoja vairākas latviešu paaudzes, bija noziedzīgs. Tas, ka tā pastāvēšanas periods ievērojami pārsniedza 12 nacionālsociālisma gadus Vācijā, nevar kalpot par attaisnojumu nodarījumiem pret laikabiedriem. Tiesa, cilvēki par informatoriem un aģentiem kļuva dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās, arī piespiedu kārtā. Tāpēc nevar izpalikt jautājums par katra individuālo atbildību un nodarījuma vieglumu vai smagumu. Kalpošana VDK nebija tikai „darbs drošības iestādēs", kā to apgalvo SC deputāts Agešins, demagoģiski klāstot, ka „čekas maisu" atvēršanas gadījumā ļaudis vairs nevēlēsies strādāt neatkarīgās Latvijas drošības iestādēs. VDK nav uzskatāma par civilizētas un demokrātiskas valsts standarta drošības struktūru, tāpēc šādi salīdzinājumi ir absurdi.

Sabiedrībā ir nobriedusi nepieciešamība morāles kategorijas un vērtības uzskatīt par līdzvērtīgām tehniskiem un juridiskiem risinājumiem, tā gaida, ka likumus un rīkojumus beidzot tulkos nevis burtiski, bet atbilstoši likuma būtībai un garam. Un sabiedrība ir gatava nozīmīgam pavērsienam - attīrīšanās procesam. Tāpēc varas pārstāvjiem bez aizbildinājumiem jāpilda šis sabiedrības pasūtinājums - jāorganizē un jēdzīgi jāvada lustrācijas process Latvijā, balstoties uz šajā ziņā veiksmīgāko Austrumeiropas valstu pieredzi.

Eseju „Nedzīvot melos", uz kuru atsaucamies virsrakstā, krievu rakstnieks Aleksejs Solžeņicins uzrakstīja 1974.gadā, vēršoties pie PSRS inteliģences pēc „Gulaga arhipelāga" nomelnošanas kampaņas. Tajā viņš aicina pretestību varai izrādīt individuālā līmenī, pat netiešā veidā, sākt ar mazumiņu, tomēr cietā pārliecībā - neiesaistīties melos. „Lai meli ir visu pārklājuši, lai meli valda pār visu, bet ne ar manu palīdzību un starpniecību. Kad ļaudis atsakās no meliem, tie vienkārši pārstāj eksistēt" (Eseja krievu valodā izlasāma internetā.)

Ironiskas sakritības dēļ tieši šajās dienās atklāta Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu sagatavotā virtuālā izstāde „1983.gada politiskās prāvas Latvijā" (www.archiv.org.lv/1983/). Tajā var iepazīties gan ar apsūdzēto lietām, gan ar laikmeta konteksta izklāstu, tālaika preses publikācijām, tiesas sastāvu, utt. Var izlasīt arī vairāku pilsoņu - „ziņotāju" iesniegumus VDK. Gunārs Astra bija viens no šajās prāvās apsūdzētajiem, un kopš viņa teiktā nu jau slavenā Pēdējā vārda pagājuši 30 gadi. (Internetā joprojām aplūkojama arhīvistu sagatavotā izstāde par Gunāru Astru www.archiv.org.lv/astra/)

Grūti samērot to atbildības un likteņa smagumu, kādu uzņēmās Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Boriss Grezins, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Gunārs Freimanis un Ģederts Melngailis ar iespējamiem patērniecības līmeņa un statusa apdraudējumiem bijušajiem VDK sadarbības aģentiem mūsdienu Latvijā.

Augstākminētās izstādes dokumenti neapšaubāmi parāda, ka daudzi latvieši padomju laikā kļuva par noziedzīgas varas gribas izpildītājiem. „Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši." raksta izstādes veidotāji. „Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šīs lietas bija latvieši un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot prokurors V. Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanā) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. Tā laika Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs A. Voss, kurš regulāri tika informēts par šo prāvu norisi, un tā laika Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs B. Pugo, kurš piedalījās šo prāvu organizēšanā vai izpildīja PSRS centrālo varas institūciju norādījumus par šādu prāvu īstenošanu, arī bija latvieši, lai gan pat latviešu valodu viņi zināja vāji. Šie fakti parāda, cik ļoti tuvu garīgai iznīcībai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalījās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši Komunistiskās partijas un VDK vadītājiem nevēlamus uzskatus. Viņu piedalīšanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspēkot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus ″pretpadomju elementus″ nosoda paši latvieši. Plašākā kontekstā tas ilustrē mazo traģēdiju Padomju Savienībā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznīcinātas un/vai asimilētas ar pašu šo tautu pārstāvju palīdzību" Vai arī šie tiesneši, ja vēl dzīvi, nebūtu pelnījuši lustrāciju?

Šāgada vasarā Tatjanas Ždanokas rīkotajā konferencē, veltītā Latvijas okupācijas fakta noliegumam, Jakovs Pliners mūsu valstī nenotikušo lustrācijas procesu minēja kā apstiprinājumu padomju okupācijas fakta neesamībai. Postpadomju valstīs, mainoties sociālpolitiskai iekārtai, tas ticis uzskatīts par obligāti nepieciešamu. Mēs sērojam par deportācijās nomocītajiem un komunistu veikto zvērību upuriem, godinām Latvijas padomjlaiku brīvības cīnītājus - disidentus, bet kavējamies publiski atzīt pat savu konformismu, piemēram, piederību kompartijai.

Tiek uzsvērts, ka latviešu inteliģence savu vadošo lomu sabiedrībā ir zaudējusi. Varbūt tas ir likumsakarīgi. Vai kāds no radošās elites ir publiski paudis savu nožēlu par kolaborāciju ar padomju režīmu? Kamēr vieni šādi „nopirka" iespēju ceļot uz ārvalstīm, veidot karjeru un iepirkties specveikalos, citi - no politzonām vai Sibīrijas pārbraukušie, viņu pēcteči - dzīvoja tiem ierādītos mitekļos bez labierīcībām vai komunālo dzīvokļu istabās, pārsvarā atsakoties no tiešas komunistu diktatūras balstīšanas. Vai šiem ļaudīm Latvija ir atdevusi pienācīgu godu vēsturiskā taisnīguma paradigmā?

Sabiedrība augstu novērtētu gan savulaik ar kompartiju saistīto latviešu secinājumus, gan iespēju bijušajiem VDK informatoriem lustrēties valsts noteiktā kārtībā. Georga Andrejeva solim 90.gados sekotāju diemžēl nebija. Taču būtiski atgādināt, ka izpalika arī viņa kādreizējās rīcības sabiedrisks nosodījums, jo vairums cilvēku izprata un novērtēja viņa spēju uzņemties atbildību. Mums ir nepieciešami atklāti, publiski pieejami atmiņu stāsti par kontaktiem ar VDK, lai pārrautu postpadomju sindroma raisīto baiļu sastingumu, klusējot par jaunāko laiku vēstures faktiem. No sabiedrības, kas morāli attīrījusies, vislielākā ieguvēja būs pati valsts, tās pilsoņi un nākamās paaudzes. Cita starpā - arī ziņotāju bērni un mazbērni.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...