Pieticīgo inovatoru kontinentālās ambīcijas

Šajā kontekstā medijos parādījās informācija par rektoru grandiozajām algām un studiju programmu akreditācijai atvēlētā miljona sadalīšanu. Par akreditāciju atbildīga bija AIP. Galvas sāpes sagādāja arī padomes nepadarītie darbi. Padomei bija uzdots sastādīt augstākās izglītības jaunu (faktiski – kārtējo) koncepciju turpmākajam periodam līdz 2020.gadam. Tas netika izdarīts laikus. Ministrs sūdzējās valdībā. Viņaprāt, AIP apzināti kavē reformas.

Kā zināms, bijušais ministrs Ķīļa kungs aktīvi pievērsās augstākās izglītības reformēšanai. Viņam bija loģiski sakārtots plāns. Tas balstījās uz ļoti dziļām un pamatīgām pasaules mēroga zināšanām augstākās izglītības un zinātnes organizācijā. Taču ministrs bija spiests ņemt vērā arī citu vietējo gudro viedokli. Kā zināms, gudri pie mums skaitās tie cilvēki, kuri ir veikli pielavījušies pie siles. Viņi vienmēr un visur gudri rūpējas tikai par to, lai paliktu pie siles un nekas neapdraudētu viņu materiālo labklājību.

Tā tas ir arī mūsu „akadēmiskajās aprindās”. Valsts izglītības politikā gudru viedokli vajadzēja sniegt padomei. Padome vilcinājās, un tas apdraudēja ministra izdomāto reformu spožo likteni. Sabiedrībā tika radīts priekšstats, ka viss būs atkarīgs no jaunās koncepcijas. Tā Latviju izvedīs no katastrofālā stāvokļa augstākajā izglītībā.

Padomes jaunais sastāvs tika laimīgi apstiprināts 2012.gada 20.decembrī, un komanda varēja naski ķerties pie darba. Augstākās izglītības padome tagad ir izpildījusi uzdevumu sagatavot nākotnes vīziju. Padomes mājas lapā ir publicēts teksts „Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija 2013.-2020.gadam”. Teksts ir jāapstiprina Ministru kabineta sēdē.

Tātad esam saņēmuši ļoti vajadzīgu materiālu – mūsu pēdējo cerību ieviest elementāru kārtību augstākajā izglītībā. Pateicoties koncepcijai, izbeigsies rektoru alkatība, vairs nebūs arhaiskas studiju programmas, vētraini uzplauks zinātne, un nebūs iespējama bravūrīga zinātnes imitācija. īpaši humanitārajās un sociālajās zinātnēs, studiju programmu akreditācija vairs nebūs noteiktu summu sadalīšana starp savējiem utt. Katrs sabiedrības loceklis tagad var uzzināt, kas saulains ir gaidāms līdz 2020.gadam mūsu universitātēs, akadēmijās, institūtos, koledžās. No teksta gaidām atbildi uz visiem sāpīgākajiem jautājumiem, par kuriem medijos joprojām virmo kaislības.

Minētais teksts ir kolektīvās domas produkts. Tāpēc ir pienākums nosaukt padomes sastāvu: 1) Jānis Vētra, deleģējusi Rektoru padome, AIP priekšsēdētājs; 2) Tatjana Volkova, AIP priekšsēdētāja vietniece, deleģējusi Latvijas Augstskolu profesoru asociācija; 3) Roberts Ķīlis, Izglītības un zinātnes ministrs (padomes apstiprināšanas laikā; tagad viņa vietā ir jaunais ministrs); 4) Juris Ekmanis, deleģējusi Latvijas Zinātņu akadēmija; 5) Andris Teikmanis, deleģējusi Latvijas Mākslas augstskolu asociācija; 6) Ineta Tamane, deleģējusi Latvijas Izglītības vadītāju asociācija; 7) Aigars Rostovskis, deleģējusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera; 8) Jānis Rozenblats, deleģējusi Latvijas koledžu asociācija; 9) Vilnis Rantiņš, deleģējusi Latvijas Darba devēju konfederācija; 10) Ilze Trapenciere, deleģējusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība; 11) Juris Zaķis, deleģējusi Privāto augstskolu asociācija.

Bet tagad par ilgi gaidīto nākotnes cerību – augstākās izglītības jauno dokumentu. Kā jau minēju, teksts ir pieejams AIP mājas lapā. Internetā tā apjoms ir 110 lapas. Uzzinot teksta apjomu un izlasot žanrisko apzīmējumu „koncepcija”, gribot negribot pārņem apjukums. Kāpēc 110 lpp. garš teksts ir nosaukts par koncepciju? Jebkurš normāls zinātnieks un augstskolu darbinieks zina, ka cilvēces vēsturē koncepcijas ir lakoniski veidojumi, bet nevis simtiem lappušu gari naratīvi. Koncepcija ir pamatideja, pamatattieksme, pamatuzskats. Koncepcija tradicionāli tiek izteikta vienā vai dažos teikumos. AIP „koncepcijā” ir 30 267 vārdi.

Apjukums koncentrējas negaidītos jautājumos. Vai patiešām AIP gudrās galvas neko nezina par jēdzienu „koncepcija”? Vai patiešām mūsu augstāko izglītību valsts visaugstākajā līmenī vada cilvēki, kuriem nav nekāda saprašana par zinātnes pamatjēdzieniem? Vai ir vērts lasīt tekstu, ja tā sastādītāji nezina ābeces patiesības?

Jau "koncepcijas" satura rādītājs liecina, ka mēs tiekamies ar samērā raibu rakstu darbu. Tā struktūra atgādina disertāciju vai monogrāfiju. Teksts nav domāts „tautai”. Teksts ir domāts ķeksītim birokrātijas papīros. Iespējams, to izlasīs tikai daži ierēdņi.

„Koncepciju” iesaku izlasīt cilvēkiem, kuriem interesē ziņas par mūsu reālo nabadzību un atpalicību augstākajā izglītībā un zinātnē, kā arī Latvijas cilvēciskā kapitāla kvalitāti. Par to tekstā, paldies Dievam, ir atklāti runāts. Tekstu var lasīt mūsu lokālo mītu fani. Tekstā ietvertā nākotnes vīzija noteikti patiks mūsu etnisko mītu cienītājiem. Latviešu ambīcijas ir globālas ne tikai darba mīlestībā un godīgumā, bet arī zinātnē un augstākajā izglītībā.

Domāju, tekstu varētu nosaukt par analītisko ziņojumu. Manuprāt tā rīkotos mūsu mentori – amerikāņi. Tekstā ir raksturoti dažādi dokumenti Eiropas Savienībā un Latvijā. Analītiski ir apskatīti Rietumu augstākās izglītības galvenie etapi no XIX gadsimta līdz mūsdienām. No izglītības stratēģiskās retorikas viedokļa ir runāts par augstākās izglītības sociālajiem un ekonomiskajiem uzdevumiem. Sniegts pārskats par ārzemju augstskolu finansēšanas modeļiem. Eiropas Savienības un Baltijas valstu salīdzinājumā ir vērtēta Latvijas darbība augstākajā izglītībā un zinātnē. Izmantojot statistikas materiālus, sniegtas ir ziņas par Latvijas demogrāfisko stāvokli. Plaša vieta ir atvēlēta dažādu normatīvo aktu citēšanai, atgādinot par ES un pašmāju politiskajiem lēmumiem augstākajā izglītībā un zinātnē, kā arī kultūrā vispār. Tiek gari citēti tādi mūsu nākotnes romantiski sapņi kā „Eiropa 2020” un „Latvija 2030”. Kā tas pieklājās analītiskiem ziņojumiem, tekstā ir formulēti priekšlikumi – attīstības scenāriji un prognozējamie rezultāti. Tie ir interesanti. Tas nekas, ka pilnīgi atrauti no reālās dzīves un formē jaunus mītus par latviešiem.

Manuprāt, tekstā intelektuāli jautrākais ir postmodernistiskais stāsts par akadēmiskās misijas maiņu XXI gadsimtā. Akadēmiskās misijas izpratnei ir veltīta 2. nodaļa. Tai piemīt postmodernistiska teorētiskā ievirze. 2. nodaļa ir uzrakstīta ar zinātnieka īstu zinātnisko degsmi. Sastopami jēdzieni angļu valodā, latviešu valodā tulkoti un netulkoti citādi no grāmatām svešvalodās ar precīzām literatūras norādēm zemsvītras piezīmēs. Tekstā atspoguļojas „koncepcijas” autoru polemika ar Rietumu kolēģiem. Tāpēc 2. nodaļu var lasīt ar baudu kā īstu postmodernistisku monogrāfiju. 2. nodaļa noteikti patiks mūsu valdības sievietēm un vīriešiem, mājās ļoti uzmanīgi studējot „koncepciju” pirms apstiprināšanas MK sēdē.

Nākas priecāties, ka AIP ir iekļauts profesionāli kompetents cilvēks. Tas ir Andris Teikmanis. Par viņa vispusīgajām zināšanām liecina publikācijas medijos un AIP mājas lapā. Viņš ir pamatīgi iedziļinājies dažu ārzemju zinātnieku postmodernistiskajos teorētiskajos darbos par izglītību. Tāpēc var droši spriest par „zināšanu trīsstūri”, „trīskāršās spirāles koncepciju”, „Triple Helix”, „empīriski heiristisku inovāciju”, „zināšanu reģioniem”, „dzīvajām laboratorijām”, „progresīvajām pilsētām”, „zināšanu radīšanas radošumu” u.c. Neapšaubāmi, ka viņš var spriest arī par šodien vissvētāko – inovācijām un inovatoriem.

Kad Teikmaņa kungs palīdzēs gatavot Latvijas „nacionālo koncepciju” 2020.-3020.gadam, viņš (gribas ticēt) varēs atspoguļot arī to, kas „koncepcijā” nav sastopams. Proti, universitāšu visjaunāko modernizāciju Kanādā, Dānijā, Somijā, Ķīnā, Honkongā, Norvēģijā, Austrālijā, Vācijā, Taivānā, Francijā, Singapūrā, Nigērijā, Spānijā, Izraēlā, Indijā, Dienvidkorejā. Viņš varēs analītiski izmantot šo zemju konkrēto pieredzi aizvadītajos 15 gados, bet īpaši no 2004.gada. Tik tikko minētajā gadā daudzās Eiropas un Āzijas valstīs sākās universitāšu intensīva modernizācija, un pirmo reizi tika lietota pašlaik populārā frāze „iniciatīvas izcilu rezultātu sasniegšanai”.

Citās zemēs galvenokārt eksistē divi varianti: modernizē un finansiāli atbalsta esošās relatīvi elitārās universitātes vai materiāli speciāli atbalsta tikai atsevišķus pētnieciskos centrus/katedras. Jaunas pētnieciskās universitātes nodibināja tikai Honkongā, Kazahstanā, Krievijā, Singapūrā, Saūda Arābijā. Nekas liels nemainās ASV, Lielbritānijā un Šveicē. Tur tradicionāli zinātnei un universitātēm velta milzīgu uzmanību, un valsts atvēl milzīgas summas. Par to „koncepcijā” netiek runāts. Diemžēl „koncepcijā” neatradu ne vārdu par tādu pašlaik visperspektīvāko augstskolu tipu kā pētnieciskās universitātes. Acīmredzot tāpēc, ka aizvadīto 15 gadu pieredze citās valstīs principā ir ļoti vienkārša – atbalstīt visspējīgākos. Mums tas neder. Mūsu spējīgākie jau sen ir izdzīvoti no valsts. Mums ir jāatbalsta un jāuztur sudrabotā pelēcība. Mēs cienām tikai pelēko krāsu. Tas atbilst mūsu mentalitātei.

Mūsu „koncepcijā” ir uzburta komplicēta modernizācijas aina. Tas ir saprotams. Mūsu katastrofai ir vispusīgs raksturs, un radikālas pārmaiņas ir nepieciešamas augstskolu un zinātnes visos parametros. Tāpēc AIP „piedāvā risinājumu variantus četrās augstākās izglītības jomās – augstākās izglītības modernizācijā, augstākās izglītības finansēšanā, augstākās izglītības institūciju iekšējā un ārējā pārvaldē un augstākās izglītības strukturālā sistēmā”.

AIP radošais kolektīvs noteikti solidarizējās ar Rietumu postmodernistiski dziļdomīgo autoru oriģinālajām atziņām. Izrādās, tikai šodien ir sākusies valsts, universitāšu un ražotāju sadarbība - slavenā „zināšanu trīsstūra” pāraugšana „trīskāršā spirālē”. Tāpēc vissaulainākā nākotne ir „uzņēmējdarbības universitātēm” (Entrepreneurial University). Tā ir lieliska postmodernistiska atziņa. Tāpat „koncepcijā” vērtīgi uzzinām, ka agrāk zināšanas netika radītas „sociāli ekonomiskajai attīstībai”. Agrāk zināšanas tika radītas pašmērķīgi – zināšanas zināšanu dēļ. Agrāk dominēja zināšanu pašvērtība, un zināšanas nekalpoja kultūrai. Izrādās, stāvoklis normalizējās tikai pašlaik, kad Rietumu universitātes beidzot sākušas ievērot „indivīda prasības”, „darba tirgus prasības” un „nākotnes darba tirgus prasības”. Bet pats svarīgākais, Eiropas universitātēm beidzot ir izpratne par „zināšanu trīsstūri”: izglītību, zinātni un inovāciju politiku.

Kā jau minēju, mūsdienās modīgi populārā svētā inovāciju govs tekstā bieži figurē. ES tagad ir savs inovatoru reitings. Par to ir pastāstīts „koncepcijā”. Valstis ir sagrupētas 4 grupās: pieticīgi inovatori, mēreni inovatori, inovāciju sekotāji un inovāciju līderi. Latvija kopā ar Bulgāriju, Rumāniju un Poliju ir iekļauta pieticīgo inovatoru grupā. Tā ir visliktākā grupa. Toties mēs varam priecāties par kaimiņu panākumiem. Lietuva ir mērena inovatore, bet Igaunija – inovāciju sekotāja.

Faktiski „koncepcijā” ir frāze, kuru var uzskatīt par koncepciju. Rakstu darbā šī frāze tiek atkārtota daudzas reizes. Teksta autori to sauc par „stratēģisko mērķi”: „Latvijas AI (augstākās izglītības – A.P.) attīstības stratēģiskais mērķis ir tādas AI sistēmas izveide, kura, balstoties publiskās, privātās un akadēmiskās vides sadarbībā, nodrošinātu Latvijas valsts, tautsaimniecības un augstākās izglītības sistēmas konkurētspējīgu attīstību Eiropas kopējā telpā”. Varbūt tomēr ir labi, ka minētā frāze nav pasludināta par koncepciju. Tā ne tikai saraustīti skan, bet arī patiesībā neko nopietnu nepasaka. Tas ir pats par sevi saprotams, ka vēlamies labu un konkurētspējīgu izglītību. Citādāk nemaz nedrīkst būt.

Ļoti rūgta ir patiesība par mūsu nabadzību un cilvēciskā kapitāla kvalitāti. Eiropā augstākās izglītības un zinātnes finansēšanā mēs esam pēdējā vietā. Turklāt šogad ir sasniegts viszemākais līmenis Latvijas vēsturē - apm. 0.1% no IKP. ES birokrātija iesaka vismaz 2% no IKP. Mēs šo prasību nevaram izpildīt. „Koncepcijas” autori iluzori prognozē zināmu izpildi tikai 2019.gadā. Mūsu valstī augstākā izglītība vecumā no 30 līdz 34 gadiem pašlaik ir tikai apm. 32% iedzīvotāju. ES norma ir vismaz 40%. Kaimiņi lietuvieši un igauņi šo normu jau ir sasnieguši. Tāpēc „koncepcijā” ir smieklīgi un reizē drūmi lasīt par iespēju Latvijā ieviest vispārējo augstāko izglītību no 2020.gada. Atceramies, tagad pie mums ir noteikta tikai vispārējā pamatizglītība.

Nepatīkams ir vēl viens moments. Latvijā augstāko izglītību galvenokārt iegūst jaunieši, kuru vecākiem ir augstākā izglītība. Jaunieši, kuru vecākiem nav augstākā izglītība, augstskolās studē retāk. Tātad pie mums konsekventi saglabājās noteikta sociālā identitāte. Atklāti sakot, sabiedrības lumpenizācija.

„Koncepcijas” trešā nodaļa ir veltīta augstskolas pārvaldes modelim. Priekšlikumi rada satraukumu un bezcerību. Piemēram, tekstā ir lasāms: „Turklāt varētu tikt noteikts, ka valsts dibināto un privāto augstskolu pārvalde nav unificēta. Fizisko un juridisko personu dibinātās (privātās) augstskolas darbotos savam institucionālajam statusam (AS, SIA, nodibinājums) atbilstošā un nozarei specifiskā normatīvā regulējuma ietvaros un tās var noteikt no valsts dibinātām augstskolām atšķirīgu pārvaldes struktūru. Privātpersonu dibināto augstskolu augstākā lēmējinstitūcija stratēģiskajos, finanšu un saimnieciskajos jautājumos ir tās dibinātājs vai īpašnieks, bet augstākā pārstāvības institūcija akadēmiskajos jautājumos ir Satversmes sapulce."

Ko tas nozīmē? Vai AIP nav lietas kursā, ka privātās augstskolas visvairāk kropļo augstāko izglītību un pilnīgi ignorē zinātnes attīstību? Vai AIP nezina, ka tieši privātās izglītības firmas ir visvairāk veicinājušas katastrofālo stāvokli? Vai AIP nezina, ka augstākās izglītības šausmīgo degradāciju ir izraisījusi privāto firmu saimnieku buku, ņikiforovu un citu neadekvātā rīcība, vienpersoniski risinot ne tikai saimnieciskos, bet arī akadēmiskos jautājumus no savas maniakālās alkatības troņa? Vai patiešām AIP nezina, kas notiek privātajās augstskolās un kāda loma ir to Senātiem un citām akadēmiskās autonomijas imitācijām?

„Koncepcijas” trešā nodaļa visā nopietnībā atklāj mūsu reformatoru patieso seju. Atklāj velmi palikt pie siles un reāli neko nemainīt. „Koncepcijā” ir teikts, ka pārmaiņu laikā nedrīkst apdraudēt augstskolu autonomiju. Mūsu augstskolu autonomija esot palīdzējusi saglabāt kvalitāti vājā finansējuma apstākļos. Par kādu kvalitāti ir runa? Vai runa ir par studiju programmu kvalitāti? Vai runa ir par zinātnisko darbu kvalitāti? Ķīļa kunga milzīgs nopelns ir viņa godīgais un nesaudzīgais vērtējums slavenās augstskolu autonomijas produkcijai. Ministrs pateica skaidri un gaiši, kāda ir šī kvalitāte. Saprotams, tas kampējiem nepatika, un tūlīt sākās viņu konsolidēta pretdarbība. Domāju, lieki ir piebilst, ka augstskolu autonomijas negodīgajā aizsegā ir uzziedējušas lielās algas rektoriem un viņu līdzskrējējiem.

„Koncepcijā” vairākkārt ir norādīts par „Latvijas augstākās izglītības sistēmas unikālo raksturu”. Tēze nav atšifrēta. Interesanti būtu uzzināt, kas pie mums ir unikāls. Tātad vienreizējs visā cilvēcē. Cenšoties uzminēt atbildi, var noderēt apbēdinoša informācija. Zagšanas un dažādu blēdību jomā mēs neesam unikāli – ne ar ko nesalīdzināmi. Par nelaimi, šajā ziņā mūs ir, ar ko salīdzināt.

Novērtē šo rakstu: