Iesaki rakstu: 
Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.
Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.
Notikumi attīstījās līdzīgi, bet nepavisam ne tik kolorīti kā mūsu laikos. Saziedoja Repšem kādus 400 000 latu, kas tomēr ir kāds nekāds atbalsts grūtam brīdim, un, kas no šodienas viedokļa svarīgi, – tā bija privātpersonu nauda. Atklāti paprasīja, gandrīz pusi dabūja, viss puslīdz godīgi.
Šodien tieslietu ministrs, kuram kampaņas laikā bija pilnīgi skaidrs, kā likvidēt pāris trīs ministrijas un nodrošināt tiesiskuma triumfu rīt uz pusdienlaiku, prasa pusmiljonu eiro budžeta naudas jautājuma izpētei, latviski sakot, nodokļu maksātāju naudas izplinderēšanai atbalstītāju interesēs.
Toreiz, jaunlaiku iesākumos, apņirdzām gan neuzpērkamības pirkšanu ar priekšapmaksu, gan draudus apvainoties un iet uz citām trepēm spēlēties. Tagad mums ir nevis miljona atklāta savākšana no atbalstītājiem, bet pretēja kustība: pēkšņa pusmiljona izvākšana no budžeta un izdalīšana atbalstītājiem, protams, bezkompromisa neuzpērkamības garantēšanai.
Ar to apvainošanos atkal tas pats: eksaltēts premjera kandidāts nozvēras, ka sakārtos čemodānu un dosies prom no nepateicīgās tautas uz mūžiem, ja tam nedos papremjerēt. Neiedeva, pareizāk sakot, līdz tam pat netika, pretendents pat netika izbalsots. Austiņas nolaidis, aizgāja uz Rīgas pili atzīties savā politimpotencē un devās kravāt čemodānus. Nu, un turēja vārdu par aizbraukšanu, kā jau parasti.
Repše arī solīja nezciksimt miljonu veselības aprūpei jau pirmajā gadā. Sak, Jaunajam laikam būs iekšlietu ministrs, kas trīs dienās likvidēs visu kontrabandu, iegūto naudu atdos uzreiz veselības ministram, un lieta darīta. Abiem šiem ministriem karjera iegriezās ne gluži tik saulaina, bet to nekādi nevar salīdzināt ar potenciālā kultūras ministra prātošanu par to, ka viņa vienīgās vērtības izmērs caur vannas ūdens slāni izskatās tāds vai šāds.
Galu galā Eināra Repšes leģendām apvītā staigāšana pa jumtiem, par kuru ņirdzām, vēderus turēdami, tagad šķiet personiskas varonības apdvesta, salīdzinot ar publisku, metodisku un izjustu puņķu gremošanu tālraides ēterā.
Man šķita nepārspējami stulba grūtdieņu aizstāvju Štokenberga un Pabrika āvīšanās Saeimā, vicinot plakātiņus, stāvot deputātu vietu pēdējā rindā. Šodien tādu ieskaitītu akadēmiski atturīgo kategorijā, jo grupa agresīvu ākstu performancei iesēdina parlamenta krēslā krimināla elementa kartona svētbildi pilnā augumā!
Esmu vainīgs, atzīstos brīvprātīgi, lai arī saprotu, ka tas nebūs attaisnojums. Esmu vainīgs par sava naivuma un ideālisma daudzināšanu, radot maldīgu pārliecību, ka nekas divkosīgāks, stulbāks un smieklīgāks par jaunlaicēnu honorāra vākšanu un vazāšanos pa baznīcām izritinātiem karogiem viltus zvērestu došanai vairs nav iespējams. Esmu alojies, esmu maldījies un esmu maldinājis savus Rīta Rosmes klausītājus.
Godātā redakcija, caur Jūsu laikraksta slejām lūdzu nodot manu atvainošanos gadsimta sākuma politskatuves figurantiem, kurus savā iztēles trūkumā esmu kādreiz aplamājis par nepārspējamiem ākstiem. Man nebija taisnība. Atvainojos.
Pārpublicēts no db.lv
Seko mums 
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
