Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Piecas dienas pie Mores. Rolanda Kovtuņenko piemiņai

Ex-seržants (literārs pseidonīms)
23.03.2013.
Komentāri (22)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir veikti pētījumi par kaujas virsnieku mūža ilgumu. Interesants secinājums: vidējais izdzīvošanas ilgums frontē vada komandierim bija viena nedēļa, rotas komandierim divas nedēļas, bet bataljona komandierim trīs nedēļas. Tāda, lūk, statistika.

Protams, šeit nav runa par algotņiem kevlāra vestēs, kas, „nopakojušies” ar optiku, nakts redzamības ierīcēm un citiem „pribambasiem”, dzenā pa kalniem baskājainus iedzimtos un līdz ar mazāko pretestību izsauc aviācijas atbalstu. Runa ir par tiem, kas bija spējīgi stāties pretī desmitkārtīgam pārspēkam, noturot pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai.

Kas bija tas, kas ļāva to paveikt? Varbūt tās bija bailes no vācu kara tiesas vai bailes no padomju gūsta? Varbūt viņi bija „no adrenalīna atkarīgie” un gāja karot garlaicības mākti? Varbūt, Sarkanā armija kara beigu posmā bija nemākulīgu karavadoņu vadīts neapmācītu „untermenšu” bars? Jeb varbūt tomēr „nepareiza” pārliecība par to, ka jāpasargā sava zeme un tuvākie?

Šodien pašmāju politologi, dažādi „sociologi-tehnologi” un tamlīdzīgi plānā galdiņa urbēji (par postpadomju vēstures viltotājiem nav runa), sēžot pie rakstāmgalda, spriedelē par to, vai leģionāriem bija apziņa, ka cīnās par neatkarīgu Latviju, vai nebija, ar kalkulatoru rēķina, cik procentuāli bija iesaukti piespiedu kārtā un cik iestājās brīvprātīgi, un beigās nonāk pie dzelžaini loģiska secinājuma, ka šādas apziņas viņiem nevarēja būt, jo, redz, bija zvērējuši uzticību Hitleram un tā plānos tāda neatkarīga Latvija nebija paredzēta, tādēļ labāk par visu to aizmirst.

Mores kaujās turējās pārspēka priekšā? Kurzemes katlā stāvēja līdz pēdējam vīram? Nu, tie jau ir pārspīlējumi un mīti. Kāda cienījama politiķe un jautājuma ”lietpratēja” spriež par to, kurš datums būtu piemērotāks karavīru piemiņai un secina, ka 16.marts tas nu nekādi nevar būt, jo traucēs sabiedrības saskaņai. Turklāt tā ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa var sabojāt auru izēšanās šovam, un kādam citam „saskaņas meklētājam” var rasties gremošanas traucējumi.

Vēl citas, visnotaļ cienījamas politiķes un cīnītājas par „latvisku Rīgu” dēliņš, par mammas naudu izglītojies ārzemēs un tāpēc arī „lietpratējs” visās lietās, ir paudis nostāju dotajā jautājuma savā 16.marta komentāra Twitter vietnē (citāts): „Tos cilvēkus par fašisteļiem saucu jau labu laiku, šodiena neko nav mainījusi.” (https://twitter.com/krisselerts). (Krišs Ēlerts gan ir precizējis, ka par fašisteļiem uzskatot Raivi Dzintaru un viņam līdzīgos, bet ne bijušos leģionārus - red.piez.)

Lai jau spriež, pie mums ir demokrātija. Ja kāds šaubās par to, tad lai pamēģina 9.maijā pie betona bluķa, kas nez kāpēc tiek dēvēts par „karavīru-atbrīvotāju”, uzstādīt skaļruņus un atskaņot „Mēs sitīsim tos utainos”. Tomēr vienu lietu noliegt un aizmirst būs grūti, un par to būs runa turpmāk.

Sarkanās armijas Baltijas operācija sākās 1944.gada 14.septembrī un turpinājās līdz 24.novembrim. Operācijas stratēģiskais mērķis bija sašķelt vācu armiju grupējumu Ziemeļi ar sekojošu tā iznīcināšanu pa daļām. Sākotnēji tika plānots veikt uzbrukumu vācu 16. un 18.armijas saskares līnijas virzienā Rīgas rajonā vienlaicīgi no trim pusēm - Valkas, Madonas un Bauskas (attiecīgi 3.,2. un 1. Baltijas frontes). 19.septembrī vācieši sāk atkāpties no Ziemeļvidzemes, 25.septembrī tiek atstāti Cēsis, Limbaži, un vācu armija ieņem Siguldas aizsardzības pozīcijas. Galvenais padomju uzbrukuma virziens ir vērsts virzienā Nītaure-Sigulda, kura smailē pie Mores pēc smagām atkāpšanās kaujām Lubānas klānos, pie Barkavas, Aiviekstes un citās Vidzemes vietās nonāk 19.divīzija.

Grenadieri pret tankiem*

Vada komandieris virsseržants Jānis Slaidiņš vēro tālskatī, ka no meža izbrauc trīs krievu tanki un izvēršas kaujas formācijā. Uz katras kaujas mašīnas var saskaitīt 10-12 kājnieku, un vēl apmēram tikpat pārvietojas ar kājām. Tātad uzbrukums viņa iecirknī gaidāms nepilnas strēlnieku rotas sastāvā ar tanku pastiprinājumu. Aizsardzības līnijas flangos ir izvietotas ložmetēju ligzdas, pie tam tā, ka nav saredzamas no frontes puses, toties var pārklāt ar flankējošu krustuguni visu priekšlauku. Raizes izraisa tanki. Rotas rīcībā ir divi prettanku lielgabali - 75mm Panzerjägerkanone 40 ar teorētisko bruņu caursitamību 90mm ir nopietns arguments krievu T-34, tomēr ir viena problēma - nav kumulatīvās munīcijas un ar šķembu-fugasa šāviņiem pret smago bruņutehniku nepakarosi. Atliek tanku dūres. Ir vēl arī rokas prettanku mīnas Hafthohlladung 3, bet tā jau ir „augstākā pilotāža“.

Viens T-34 ir pietuvjies pozīcijam 70m attālumā un groza torni meklēdams mērķi. Grenadieris ar savu Panzerfaust, izmantojot ierakumus mēģina no sāniem tam pietuvoties efektīva šāviena attālumā (30m), bet nav pietiekoši uzmanīgs un tiek pamanīts. Tanka stobrs noslīd par pāris grādiem uz leju un izspļauj uguns-dūmu mutuli. Tiešs trāpījums! Putekļu mākonis noplok, un tas, kas mirkli iepriekš ir bijis cilveks, tagad ir ar asinīm notriepts rumpis. Dīvainā kārtā šis gaļas gabals vēl kādu brīdi turpina kliegt, līdz norimst. Dižkareivim Jēkabam Alksnim no sava ierakuma viss ir redzams kā uz delnas. Pārņem izmisums un šausmas - izmisums no savas bezspēcības, bet šausmas no nāves draudiem, ko dveš metāla monstrs ar sarkano zvaigzni uz torņa, Tas, izvandījis dzeloņdrāšu nožogojumu, dodas taisni virsū Jēkaba pozīcijai. Mirt mokpilnā nāvē zem kāpurķēdem? Nē! Tad jau labāk lode.

„Uz kurieni!“ specīga roka norauj Jēkabu atpakaļ tranšejā. „Attopies, puis! Gļēvuļi mirs pirmie!“ - vada komandieris piespiež karavīru pie tranšejas dibena. Tad viss satumst. Kāpurķēdēm žvadzot, tanks pārbrauc ierakumu un dodas aizardzības pozīciju dziļumā. Abi karavīri ar zemi apbērti, bet sveiki un veseli raušas kājās. Pusmetru platais ierakums nav pilnībā sagrauts, un liekas, ka tāds arī nav bijis pretinieka mērķis. T-34 uz brīdi ir apstājies kādus 20 metrus tālak, acīmredzot, lai novērtētu situāciju. Tas ir pietiekami, lai sagatavotu mīnu kaujas gatavībā. Straujš pārskrējiens, un spridzeklis tiek novietots virs dzinēja. Gatavs! Detonatora aukla ir izrauta. Tomēr dubļu dēļ magnēti nenodrošina pietiekosu saķeri un mīna noslīd. Nākas to nostiprināt vēlreiz un tiek zaudētas dārgās sekundes - kad līdz ierakumam ir atlikuši daži metri, nogrand apdullinošs sprādziens. Augšstilba rajonā Jānis sajūt trulu tiecienu. „Nolādēts, laikam aizķēra," sapīcis nodomā virsseržants, pārveļoties ierakuma malai. Tomēr sāpes nez kapēc nejūt. Varbūt pie vainas ir adrenalīns un prieks par paveikto - T-34 ir ietinies melnu dūmu makonī. Torņa lūka atveras, un kāds stāvs ausainā tankista cepurē mēģina pamest metāla zārku, pirms nav detonejusi munīcija. Īsa kārta no MP-40 un šim puisim karš ir beidzies.

*Šis fragments ir raksta autora literārs izdomājums un tur aprakstītie notikumi un personāži var neatbilst reālajiem.

Labi, pietiks fantazēt un pievērsīsimies notikumu dalībnieku liecībām. Stāsta bijušais 19.div.44.p.1. rotas komandieris atv.virsleitnants R.Kovtuņenko:

„19.divīzija Siguldas pozīcijās ieņēma 18km platu frontes iecirkni. Šajā iecirknī pirmajā kaujas līnijā tika iesaistīti divi latviešu pulki un viens vācu pulks (…) Izpētot vācu kaujas kartes, izlūkošanas ziņojumus, kā arī, pamatojoties uz 130. Latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieka ģenerālmajora P. Baumaņa pētījumiem, var redzēt sekojošo: uz vienu tekošo frontes kilometru krieviem bija 100 artilērijas stobri, t.i uz 10 m viens lielgabals. Toties galvenā uzbrukuma strēles virzienā pretinieks iesaistīja 310 artilērijas stobru uz tekošo frontes kilometru. Uzbrukums tika veikts pēc maršala Timošenko masu taktikas parauga () Piemēram, 44.gren.pulka pirmās un daļēji trešās rotas iecirkņos uzbrukumus veica 23.stēlnieku divīzija ar trīs strēlnieku pulkiem un divām soda rotām, savukārt 4.rotas un daļēji 3.rotas iecirkņos uzbruka 55.stēlnieku divīzija trīs pulku sastāvā (…) Uzbrukums tika atbalstīts ar artilēriju, zalvju lielgabaliem, prettanku lielgabaliem, mīnmetējiem, ka arī ar tanku T-34 uguns atbalstu un pikējošiem bumbvedējiem. Apvidus tika apšaudīts nepārtraukti, dienu un nakti ar kaisītu ložmetēju uguni. Pirmās trīs kauju dienas mēs artilērijas atbalstu nesaņēmām sakarā ar munīcijas trūkumu. Mores kaujas laikā notika vislielākā tuvcīņa 19.divīzijas pastāvēšanas vēsturē. 28.sept. ap pusdienas laiku sākām saņemt artilērijas atbalstu, līdz ar to kaujas kļuva rezultatīvākas."

Piecu dienu ilgās kaujas, kas bieži pārgāja tuvcīņā, Sarkanajai armijai nedeva plānoto rezultātu, neskatoties uz to, ka spēku samērs bija - 9 pretinieka bataljoni pret vienu 19.divīzijas bataljonu. Tā kā uzbrukums Rīgai no Dienvidu virziena arī cieta neveiksmi (uzbrukums tika apturēts 30km no Rīgas), Sarkanās armijas virspavēlniecība pieņēma lēmumu mainīt sākotnējo stratēģisko ieceri un galveno triecienu vērst Mēmeles virzienā. Vācu pavēlniecība saprata, ka Rīgu noturēt neizdosies tādēļ jau pirms padomju uzbrukuma sākuma sākās vācu karaspēka atvilkšana Kurzemes virzienā. 19.divīzija naktī no 6. uz 7.oktobri atstāja Siguldas pozīcijas un tika pārcelta uz Džūkstes rajonu. Pēdējās vācu vienības Rīgu atstāja naktī uz 13.oktobri, saspridzinot tiltus pār Daugavu. Šajā pat dienā pilsētā bez kaujas ienāca Sarkanās armijas vienības. Nelielas kaujas notika Pārdaugavā, līdz vācu sedzējvienības tika atvilktas uz Kurzemi.

Piecas dienas. It kā sīka epizode uz otrā pasaules kara dramatisko notikumu fona. Arī kritušo un ievainoto leģionāru skaits - 186 kritušie un 650 ievainotie - „neiespaido”, salīdzinot, piemēram, ar kaujām pie Veļikajas (to gan nevar teikt par pretējo pusi - Mores un Nītaures brāļu kapos apbedīti 2736 kritušie Sarkanās armijas karavīri). Un tomēr. Kā risinātos notikumi, ja Sarkanajai armijai izdotos pārraut Siguldas aizsardzības līniju un triecienā ieņemt Rīgu, neļaujot vāciešiem pabeigt plānveidīgu atkāpšanos? Nav jābūt stratēģim, lai saprastu, ka tad būtu ielu kaujas, civilo upuri un pilsēta drupās. Tāpat daudziem zustu iespēja doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Šis ir atsevišķs jautājums, kam derētu pieskarties sīkāk. Kopumā Vācijā kara beigu posmā nonāca aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju. Turklāt ne jau visi tur nonāca labprātīgi (skat. pielikumā Ulda Neiburga rakstu „Bēgšana vai piespiedu evakuācija”). Vai tie, kas aizbrauca palika zaudētājos? Labāk to pavaicāt viņiem pašiem un viņu pēcnācējiem. Katrā ziņā priekšā vēl bija 1949.gads.

P.S. Rolands Kovtuņenko savas karavīra gaitas sāka 18 gadu vecumā pēc medicīnas skolas pabeigšanas kā rotas feldšeris Zemgales kartības dienesta 16.bataljonā. Drīzumā vienība tiek nosūtīta uz fronti, kur tā tiek iekļauta leģionā. Seko mācības instruktoru rotā un vācu junkurskolā Dembicā, tad dienests vada komandiera statusā 15. un vēlāk 19.divīzijā, kuras sastāvā tiek noiets kauju ceļš pie Holmas, Pulkovas un atkāpjoties jau Latvijas teritorijā - pie Barkavas, cauri Lubānas klāniem un visai Vidzemei līdz Morei. Tālāk seko Kurzemes 1. un 2.lielkauja, kur tiek gūts ievainojums. Pēc atveseļošanās - mācības kājnieku skolā Vācijā un 1945.gada februārī atkal Kurzeme. Pēc kara beigām izsūtījums 10 gadu garumā Urālos, Kazahstānā un Vorkutā. Latvijā Kovtuņenko atgriežas 1955.gadā. Apbalvojumi - Dzelzs krusta II un I šķira, Ievainojuma nozīme bronzā, Kājnieka trieciennozīme sudrabā, Tuvcīņas nozīme bronzā. Ir izdotas trīs R.Kovtuņemko grāmatas - Neatzītie karavīri (2005), Pēdējais bastions Vidzemē (2004) un Mores kauja (2009). Šo rindu autoram 90. gadu vidū bija izdevība tikties ar Rolandu Kovtuņenko Zemessardzes štāba bataljona OMD rotas mācību laikā. Sirmais veterāns atsaucās pirmajam uzaicinājumam un bija klāt līdz pat mācību beigām, neskatoties uz bargo salu. Mācību analīze no kaujas virsnieka puses bija interesanta un noderīga ne vien obligātā dienesta puišiem, kas klausījās atvērtām mutēm, bet arī instruktoriem. 2011.gada 21.martā kaujas virsnieks un laikam pēdējais „nepareizās puses” Mores kauju dalībnieks aizgāja mūžībā.

Tuvojas 9.maijs ar kārtējām nicinošas attieksmes izpausmēm pret savu mītnes zemi no zināmas iedzīvotāju daļas puses. Kādi mērķi ir šī saieta organizētājiem priekšstats, apmēram ir, un veterānu godināšana tur nav primāra. Ir iespaids, ka ar katru gadu gan 16.marta „antifašistu” - provokatoru ar Rīgas domes svētību rīkotās akcijas, gan 9.maija pasākumi pieņem arvien agresīvāku un nekaunīgāku nokrāsu proporcionāli tam, kā pieņemas spēka Kremļa imperiālistiskā retorika. Turklāt, kas interesanti, nosodīti tiek nevis tie, kas rīko un atbalsta provokācijas, bet gan tie, kas pauž savu pamatoto sašutumu par to un vidusmēra latviešu mietpilsonis tam piebalso: „Jā, jā, taisa sev politisko kapitālu un baro tautu ar bubuli „krievi nāk”."

Dažs „saskaņas meklētājs” aicina spert pirmo soli izlīgumam un 9.maijā doties uz Pārdaugavu „izrādīt cieņu”. Arī es aicinu turp doties, bet ne jau tāpēc, lai izradītu cieņu noļukušās treniņbiksēs tērptiem subjektiem, kas nēsāsies ar Putina ģīmetnēm, vicinās komunistu un KF karogus. Tāpat neaicinu rīkot jandāliņu pēc „antifašistu” - provokatoru parauga, kas dos dividendes pretējai pusei. Bet aicinu fotografēt, filmēt un dokumentēt tur notiekošo ar sekojošu materiālu publicēšanu medijos un nodošanu no LV ievēlētiem Eiropas parlamenta deputātiem, lai pēdējie Briselē rīko informatīvus pasākumus par tēmu „Pilsonība un lojalitāte” līdzīgi tam, kā to cītīgi dara Ždanoka un Rubiks, aizstāvot šeit „vajāto” un „apspiesto” intereses.

Pretinieks ir viltīgs un ar nesalīdzinoši lielākiem resursiem, kurus izmanto pēc pilnas programmas savā propagandas un ideoloģiskajā karā. Tādēļ uz viņa viltību ir jāatbild ar dubultīgu viltību, un kļūdas šeit nav pieļaujamas. To der atcerēties tiem , kas mēģina šūpot valdību, pieprasot ministru demisijas. Tā ir medus maize Urbanovičam & Co, kas, noraugoties uz NA aktivitātēm, paliek vērīgs, runā par „savu atbildību vēlētāju priekšā” un „štuko”, kā izsist no tā visa sev maksimālas dividendes. Kas tā par atbildību un ko šie vēlētāji vēlas, nav noslēpums. Arī ZZS līderis ir sarosījies, cerot noķert zivtiņu duļķainā ūdenī. „Jautāts, kāpēc ZZS atbalsta iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (RP) demisijas pieprasījumu, Brigmanis skaidroja, ka galvenais iemesls ir bezzobainā rīcība 16.martā. "Un tu sēdi un redzi, ka tas ir piemiņas pasākums. Un tev ir cieņa pret cilvēkiem, kas ar sirmām galvām nāk no pieminekļa. Te pēkšņi – dārdoša mūzika.” (DELFI 21.03.2013). Par to, vai bijušajam Saldus rajona kompartijas sekretāram šāda „cieņpilna” attieksme pret savas tautas vēsturi ir piemitusi arī agrāk, lai stāsta aculiecinieki: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/29039/oskars-grigs-pret-augustu-brigmani

Skan banāli, bet nekas cits nobeigumam galvā nenāk: „Tautai, kura aizmirst savu pagātni, nav nākotnes.”

IZMANTOTIE AVOTI

R.Kovtuņenko „Mores kauja. Kaujas līdzdalībnieka kaujas virsnieka stāsts.” Timermanis un Vējiņš, Rīga, 2009

D.Bleiere, I.Butulis,I.Feldmanis, A.Stranga, A.Zunda „Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945) Jumava, 2008.

PIELIKUMĀ: Ulda Neiburga raksts „Bēgšana vai piespiedu evakuācija”.

„Antifašists” J.Korens pie Brīvības pieminekļa (foto no kompromat.lv)

Dokumenti

FotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...