Iesaki rakstu: 
Latvijas zvēraudzētavās ik gadu nežēlīgos apstākļos izaudzē un nogalina vairāk nekā pusmiljonu dzīvnieku – lapsas, ūdeles un šinšillas. Dzīvnieku ciešanas zvēraudzētavās var izbeigt, vienīgi aizliedzot šo cietsirdīgo praksi ar likumu.
Zvēraudzētavās dzīvniekus visu mūžu tur šauros stiepļu sprostos, kas liedz viņiem iespēju apmierināt pat sugai raksturīgās pamatvajadzības – skriet, peldēt, medīt, rakt alas, veidot ģimenes.
Ūdeles, kas ir savrupi, teritoriāli dzīvnieki, sprostos ir spiestas mitināties kopā ar citiem dzīvniekiem. Zvēraudzētavās ūdelēm nav iespējas peldēt, kas šiem daļēji ūdenī dzīvojošajiem dzīvniekiem ir neatņemama dzīves daļa. Ierobežotajos apstākļos dzīvniekiem attīstās stereotipiska uzvedība, t.i. bezmērķīgas atkārtotas kustības, kas liecina par nepiemērotiem dzīves apstākļiem un ilgstošu stresu.
Būtiska problēma zvēraudzētavās ir kanibālisms. Sprostā neatrodot citas nodarbes, stiprāki dzīvnieki mēdz uzbrukt vājākiem, tos smagi savainojot vai pat nogalinot. Sprostā dzīvniekiem nav iespējas paslēpties vai aizmukt vienam no otra.
Zvēraudzētāji izvēlas nogalināšanas metodes, kas vismazāk kaitē kažokādas kvalitātei, tai pašā laikā maz uzmanības pievēršot dzīvnieka nesāpīgai nonāvēšanai. Ūdeles, kas dabā lielu daļu laika pavada ūdenī un var aizturēt elpu uz ilgu laiku, nogalina gāzes kamerās. Dažreiz pat pēc 20 minūtēm smacēšanas dzīvnieki mēdz palikt dzīvi. Lapsas un šinšillas tiek nogalinātas ar elektrību un var mocīties vairākas minūtes, līdz zaudē samaņu.
21. gadsimtā vairs nav vajadzības mocīt un nogalināt dzīvniekus, lai ražotu dekoratīvus apģērba elementus. Sabiedrība sagaida no saviem līderiem lēmumus, kas veidos labāku nākotni visneaizsargātākajiem starp mums – dzīvniekiem.
Ņemot vērā to, ka:
atkārtoti pētījumi Latvijas zvēraudzētavās parāda, ka šajās fermās nav iespējams nodrošināt dzīvnieku labturību;
nogalināt dzīvniekus vienīgi viņu kažoku dēļ ir nevajadzīgi un neētiski;
divas trešdaļas Latvijas sabiedrības uzskata par nepieņemamu dzīvnieku audzēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguvei;
zvēraudzēšanai nav būtiska pienesuma tautsaimniecībā un dažkārt tā tai pat kaitē;
citas Eiropas valstis aizliedz šo praksi;
aicinām Saeimu pieņemt aizliegumu Latvijā audzēt un nogalināt dzīvniekus viņu kažokādu iegūšanai, nosakot pārejas periodu fermu īpašnieku ieguldījumu kompensēšanai.
Miljoniem dzīvnieku dzīvību ir Latvijas Saeimas rokās.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
