Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā mēs nonācām tik tālu, ka pērles tiek kaisītas priekšā cūkām, bet Latvijas valsts augstāko apbalvojumu izsniedz cilvēkam, kurš, laimīgi aizkūlies uz saulaino Floridu "uz visiem laikiem", mūsu krievvalodīgajai presei pirms četriem gadiem triumfējoši klāstīja, kā nu viņš var "no malas skatīties, kas notiek Latvijā, un manī nav nekādu emociju" un ka "kas mums [Latvijā] ir? Nekas"?

Kā mēs nonācām tik tālu, ka šo apbalvojumu pasniedz cilvēkam (tam pašam), kurš bija ārkārtīgi slikts premjers (daudz labākie ordeni nav saņēmuši vēl šobaltdien), kurš ārzemju komandējumos atstrādāja tos apmaksājušās Ventspils ostas pārvaldes naudu un kurš par Latviju paziņoja - citēšu absolūti precīzi - "es negribu dzīvot stulbeņu zemē"?

Kā mēs nonācām, ka valsts augstāko apbalvojumu pasniedz cilvēkam (joprojām tam pašam), kurš, formāli ielikts rūpēties par savas valsts ieņēmumiem, bez kādiem kompleksiem deklarēja, ka "vispār mēs esam visai netīra sabiedrība: agrāk taču kā jūs, tā es bijām pret valsti, tāpat kā valsts bija pret mums. Tas mūsos sēž, un, kurš skaļāk kliedz par kontrabandistiem, tas droši vien pats ar to klusām nodarbojas"?

Kā mēs nonācām, ka Triju Zvaigžņu ordenis tiek cilvēkam (jā, jā, tam pašam), kurš šai te atbildīgajā valsts amatā visiem bija gatavs paskaidrot, ka "mēs nevaram skriet pakaļ katram ierēdnim un filmēt, vai tam atvilktnē neieliek dolārus", jo "tas nav mūsu darbs", un ka "katram, kas ar benzīnmucu brauc pa ielu, jau nav iespējams izsekot"?

Kā mēs nonācām, ka Latvijas valsts vārdā tās apbalvojums tiek pasniegts cilvēkam, kurš ir deklarējis, ka viņam "par lielu brīnumu, ir veiksmīgi uzņēmēji, kas domā sociālistiski – valstij jāpārdala, lai visi būtu aprūpēti", un kurš pirms četriem gadiem krievu avīzei "Vesti Segodņa" lepojās ar to, kā, pirms vienpadsmit gadiem no Latvijas aizbraucot, sev paziņojis: „Viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, tevi vairs neskar!”?

Kā mēs nonācām tik tālu, ka Ordeņu kapituls - un konkrēti Juris Binde, Dace Gardovska, Ēriks Hānbergs, Ainars Pencis, Karina Pētersone, Māris Riekstiņš, Gaidis Andrejs Zeibots - Latvijas valsts augstāko apbalvojumu piešķir šādam cilvēkam? (Un nešaubos ne mirkli, ka šis cilvēks to arī pagrābs - jo tāda ir šīs sugas pārstāvju daba.)

Vienīgais, ko es varu atbildēt, - nopublicēt šo nodaļu no savas un kolēģu trīssējumu grāmatas "Mūsu vēsture: 1985 - 2005", kas atgādinās - kā sākās un attīstījās tas, kas pašlaik izpaužas kā Triju Zvaigžņu ordeņu piešķiršana Vilim Krištopanam (par Kasparu Gerhardu nemaz nerunāsim):

"Ordeņu un pieminekļu balagāns

Pēc pašu galveno Latvijas valstisko simbolu atjaunošanas 80. gadu beigās un 90. gadu pašā sākumā pagāja daži gadi, un nāca atskārsme – valstij vajadzētu mēģināt sākt dažādos veidos sumināt savus cienījamākos pilsoņus. Taču, pateicoties gan tradicionālajai valsts gudrāko galvu nespējai kaut ko līdz galam izdomāt un pienācīgi argumentēt, gan valsts bagātāko ļaužu tikpat tradicionālajai netīksmei rēķināties ar līdzpilsoņiem, daudzas no šķietami cildenajām iniciatīvām pārvērtās par farsu un Latvijas iedzīvotāju lepnumu par savu valsti diez ko neveicināja.

Triju Zvaigžņu ordenis: rožainās idejas…

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē pietiekami ietekmīgs politisks spēks valstī bija toreizējā Lauku Avīze (vēlāk pārdēvēta par Latvijas Avīzi), kuras vadītāji Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns, piesaucot „aiz” laikraksta stāvošos daudzus desmitus tūkstošu abonentu, laiku pa laikam nāca klajā ar kādu puspolitisku ideju un pēc tam aktīvi strādāja tās īstenošanas vārdā. Viena no redzamākajām veiksmīgajām iniciatīvām bija Pirmās Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas ideja, kuru 1994. gada oktobrī pārtvēra Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Prezidenta publiskais vēstījums bija – ja likumdevēji viņa iniciatīvu atbalstīšot, pirmos ordeņus varētu pasniegt jau uz tā paša gada 18. novembri, un apbalvojumus varētu saņemt 20–25 cilvēki, tostarp arī tolaik jau mirušie Atmodas laika varoņi Juris Podnieks, Gunārs Astra un Ēvalds Valters. G. Ulmaņa izteikumos skaidri un gaiši figurēja solījums atjaunojamo valsts apbalvojumu pasniegt īpaši cienījamiem ļaudīm par īpašiem nopelniem tēvijas labā, un, lai tas tiešām tā izdotos, tikšot veidota saikne gan ar Tautas fronti, gan partijām, gan sabiedriskajām organizācijām utml., lai apzinātu tiešām pašus cienījamākos un cienīgākos.

Augsne bija sagatavota, argumentācija par labu Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanai bija pārliecinoša, un jau tajā pašā 1994. gada oktobrī Saeima nolēma ordeni atjaunot, nosakot, ka valsts augstākais (un vēl ilgus gadus arī vienīgais) ordenis piešķirams par nopelniem tēvijas labā un par „ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbību, kā arī atsevišķiem izciliem darbiem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā”.

Kad tolaik laikraksts Diena rīkoja telefonakciju, uzdodot jautājumu – kam būtu piešķirams ordenis, zvanītāju izveidotais popularitātes reitings vēl skaidri atspoguļoja no Atmodas laika saglabājušās noskaņas: biežāk pieminētie bija ne tikai arī pēcāk populāri ļaudis – tādi kā akadēmiķis Jānis Stradiņš, komponists Raimonds Pauls, diriģents Haralds Mednis, dzejnieki Jānis Peters un Imants Ziedonis, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī vēlāk no sabiedriski politiskās skatuves pilnīgi vai daļēji nogājušas personas – profesors Juris Bojārs, publicists Dainis Īvāns, krievu ģenerāļu arestētājs Andrejs Ručs, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un politiķis Odisejs Kostanda.

Tiesa, tobrīd gan mediji, gan politiķi, gan pat plašās tautas masas vēl pietiekami skaidri atcerējās „apordeņošanas” tradīcijas Padomju Savienībā: laikā no 1980. līdz 1985. gadam Latvijas PSR ik gadu vidēji tika piešķirti 119 goda nosaukumi un 650 LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksti, bet pavisam Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā AP Prezidija goda rakstus saņēmuši vairāk nekā 63 000 cilvēku, savukārt ar ordeņiem un medaļām apbalvota 462 321 persona.

Tāpēc jo aktuālāks šķita Valsts prezidenta it kā pietiekami skaidri uzstādītais jautājums – kas un kādā veidā izvēlēsies viscienījamākos sabiedrības pārstāvjus, kuri būtu augstā apbalvojuma cienīgi. Rezultātā Saeima, pieņemot lēmumu par ordeņa atjaunošanu, atteicās no sākotnējās idejas ordeņa piešķīrējinstitūcijā – Triju Zvaigžņu ordeņa domē iekļaut Valsts prezidentu, premjeru un trīs Saeimas deputātus.

Tā vietā tika atbalstīts pēcākā pretkorupcijas likuma „tēva” Jāņa Lagzdiņa ierosinājums, un Ordeņa domē tika nolemts nozīmēt Valsts prezidentu, premjeru un veselas piecas Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Par tām kļuva akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, dramaturgs un Saeimas deputāts Pauls Putniņš, literāte Anda Līce un Latvijas misijas vadītāja ANO Ženēvā Sandra Kalniete, kuriem tad arī atbildīgi bija jālemj par pirmajiem un tālākajiem valsts augstākā apbalvojuma saņēmējiem.

Skaļāku un klusāku skeptiķu pietika jau tobrīd: Dainis Īvāns ordeņa atjaunošanu lakoniski nodēvēja par arhaiskas tradīcijas reanimāciju, aktieris Kārlis Sebris dziļdomīgi noteica, ka ordeni atjaunot var, jo „tas jau neko nemaksā”, savukārt Raimonds Pauls, kurš tolaik bija Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos, pravietiski prognozēja: „Tagad būs milzum daudz jautājumu, kam dot un kā tas izskatīsies, jo mums jau šajā ziņā ir bēdīga pieredze.”

Jaunā pieredze sākotnēji nemaz tik bēdīga neizskatījās, kaut gan jau gandrīz nekavējoties pēc likuma pieņemšanas izrādījās, ka no G. Ulmaņa iniciatīvas – piešķirt ordeni arī vairākām mirušām personām ar tiešām izciliem nopelniem Latvijas labā – nekas nesanāks. „Kam tas ir vajadzīgs – ne jau tiem, kam piešķir, bet tiem, kas piešķir,” skeptiski secināja D. Īvāns; par to, ka nevajadzētu ordeni piešķirt mirušajiem, jo ordenis ir goda zīme nēsāšanai, bet ne izstādes eksponāts, izteicās arī toreizējais Nacionālā bloka ārlietu sekretariāta sekretārs (nākamajos gados viņam būs vēl daudz amatu un daudz pārstāvētu partiju) Aleksandrs Kiršteins. Beigu beigās tika pieņemts, ka mirušajiem Triju Zvaigžņu ordeni piešķirt nevajag – un viss.

Taču pietika arī dzīvo, un beigu beigās pirmie deviņpadsmit atjaunotā ordeņa saņēmēji, kam gan tika tikai ordeņa zemākās – IV un V šķira, bija ne tikai tautas pieminētie diriģents Haralds Mednis un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī dzejniece Vizma Belševica, kultūras darbiniece Riki Helmsa, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, tēlnieks Indulis Ranka, teologs Juris Rubenis, rakstniece Melānija Vanaga, diriģents Leonīds Vīgners, literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis, cilvēktiesību aktīviste Lidija Doroņina–Lasmane, grāmatizdevējs Jānis Elksnis, rakstniece Marina Kosteņecka, skolotāja Adina Ķirškalne, aktieris Harijs Liepiņš, matemātikas pedagogs Jānis Mencis, aktieris Eduards Pāvuls, rakstnieks Aleksandrs Pelēcis un dzejniece Broņislava Mārtuževa.

Plašākā sabiedrībā pirmais apbalvoto saraksts tika uzņemts caurmērā atzinīgi, jo kopumā atbilda pirms ordeņa atjaunošanas izteiktajiem valsts augstāko personu un mediju argumentiem. Tiesa, reti kurš zināja, kas ir skolotāja A. Ķirškalne, kura bija iekļuvusi pārējo sabiedrībā tiešām labi pazīstamo apbalvoto vidū; tāpat nedaudz mulsinošs bija arī ordeņa domes lēmums tagad un arī turpmāk nesniegt absolūti nekādu informāciju par apbalvošanai izvirzītajām personām, to izvērtēšanas procesu un kritērijiem, – taču tie tobrīd šķita tikai maznozīmīgi sīkumi.

… un reālpolitikas šoks

Vēl 1995. gada 27. aprīļa ordeņa dome speciālā paziņojumā deklarēja: „No lielā izvirzīto pretendentu skaita izraugoties augstā apbalvojuma nesējus, Dome ar vislielāko atbildību centusies izstrādāt un īstenot vērtējuma kritērijus. Tie ir – gan īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, gan valsts atjaunošanā un nostiprināšanā, kā arī izcils ieguldījums un izturētība savā tiešajā darbā, atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība vai pat upurēšanās citu labā.”

Pirmais apbalvoto saraksts, kā minēts, patiešām nerunāja pretim šai deklarācijai, un arī tad, kad kļuva skaidrs, ka par pirmo ordeņa visaugstāko – I šķiru saņēmušo cilvēku atbilstoši G. Ulmaņa vēlmei kļūs Francijas prezidents Fransuā Miterāns, nekāds šoks neradās: virkne publicistu gan apsprieda to, vai tiešām ordenis būtu piešķirams tikai tāpēc, ka F. Miterāns bijis pirmais Eiropas valsts prezidents, kurš ieradies Latvijā un paziņojis, ka lielākā daļa šejienes krievu esot okupācijas dēļ iebraukuši sveštautieši, taču – lai nu tā būtu. Galu galā uz to laiku vēsturnieki jau bija atģidušies, ka arī Pirmās Republikas laikā ordeņa augstākā šķira piešķirta ārvalstu pirmajām personām.

Taču tad ordeņa saņēmēju pulks sāka augt kā sēnes pēc lietus: 1995. gada 3. maijā ordeņus jau saņēma 57 cilvēki, tostarp ordeņa dome, daudz nedomājot, pa ordenim piešķīra arī diviem pašas dalībniekiem Jānim Stradiņam un Andai Līcei (arguments joprojām tas pats – „dome tā nolēma”); 1995. gada augustā ordenis tika piešķirts nākamajam 21 cilvēkam – un jau skaidri kļuva redzams, ka stingru kritēriju tā piešķiršanai nav faktiski nekādu. Taču īstais šoks sabiedrībai, kura vēl labi atcerējās iepriekš tik bieži pieminētos „nopelnus tēvijas labā”, nāca 1995. gada oktobra beigās.

Tad izrādījās, ka ordeņa dome lielā klusībā jau mēnesi iepriekš bija nolēmusi piešķirt veselus trīsdesmit ordeņus Zviedrijas karaļnama un valdības pārstāvjiem, – tie tad arī tika pasniegti Latvijas valsts delegācijas vizītes laikā Zviedrijā, pretī saņemot desmit zviedru ordeņus. Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni saņēma Zviedrijas karalis un karaliene, taču zemāku šķiru ordeņi tika arī Zviedrijas staļļmeistaram, Zviedrijas kapelmeistaram, superintendantiem un tamlīdzīgiem ļaudīm. Izrādās, septembra beigās Triju Zvaigžņu ordeņa domi par protokolāro ordeņu piešķiršanas īpatnībām bija apgaismojis tobrīdējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un valsts protokola vadītāja Aija Odiņa, kuri abi bija to amatpersonu skaitā, kas „apmaiņā” saņēma Zviedrijas ordeņus.

1995. gada novembrī pie ordeņa tika vēl trīsdesmit cilvēku, turklāt dome pašapordeņošanos padarīja par tradīciju, ordeni piešķirot arī Sandrai Kalnietei; decembrī ordenis tika piešķirts vēl trīspadsmit cilvēkiem, tad vēl deviņiem… Lai gan publicists Visvaldis Lācis, saņemot ordeni, norādīja, ka Pirmās Republikas laikā gadā ordeni saņēmuši 120–150 cilvēki un galu galā šis skaitlis neesot pārsniegts, jau pieminētais Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš, kura tiešs roku darbs bija izveidotā ordeņa dome, sāka publiski jautāt, vai šāds dāsns ordeņu birums atbilst Triju Zvaigžņu ordeņa garam. Pat svaigi apordeņotā S. Kalniete ierunājās par to, cik tas dīvaini – valsts vienīgo apbalvojumu padarīt par protokolāru ordeni, bet deputāts Juris Dobelis skaidri pateica – ordeņa piešķiršana pārvērtusies par masu produkcijas izplatīšanu: „Tas ir kā padomju laikā, kad uz uzņēmumu atnāca papīriņš ar norādījumu izvēlēties tik un tik cilvēku tādu un tādu ordeņu saņemšanai. Tagad iznāk, ka savējie sarunā, kāds noorganizē ordeni…”

Ordeni saņēma gan vēlāk savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušais Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu pildītājs Juris Eihmanis, gan Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājs Juris Vectirāns, kurš tika turēts aizdomās par „valstisku kontrabandu”, pārvadājot „valstiski svarīgu” medību bisi, gan bijušais kompartijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs, gan jau pavisam mistiskas personas, kuras tika vainotas pat izvarošanās utml.

Savukārt situāciju ap paša G. Ulmaņa ordeni joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori aprakstīja šādiem vārdiem: „Tā kā juridiski nebija iespējams Ulmanim par varonību piešķirt Trīszvaigžņu ordeni, Ulmanim nācās to piešķirt sev pašam. Ordeņu piešķiršana Ulmanim tā iepatikās, ka viņš sev piešķīra arī Sešzvaigžņu ordeni, Melnā ziloņa ordeni, Bikšulenču ordeni, Zeķturu Zelta krustu, Atklātā Baltkrievijas čempiona sudraba medaļu trīssoļlēkšanā, Gonkūru prēmiju un Stenlija kausu...”

Laika gaitā ap ordeni izveidojusies smaciņa kļuva tik jūtama, ka, piemēram, no 57 cilvēkiem, kuri ar ordeni tika apbalvoti 1995. gada maijā, uz oficiālo ceremoniju ieradās nieka 39 – neieradušos vidū bija ne tikai jau iepriekš savu skepsi publiski izteikušais Dainis Īvāns, bet arī toreizējā literatūrzinātniece Vaira Vīķe–Freiberga, kura savu otro Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk saņēma jau kā Valsts prezidente.

Ordeņi un „čekas maisi”

Visbeidzot, vēl vienu pamatīgu triecienu valsts augstākā apbalvojuma prestižam deva jau tobrīd gandrīz mūžsenā „čekas maisu” problēma. 1995. gada aprīļa beigās padomju laiku disidente Lidija Doroņina–Lasmane, kura tobrīd bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbiniece, publiski paziņoja par savu gatavību atteikties no saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa, jo jaunapbalvoto vidū esot vairāki bijušie VDK aģenti. Šajā brīdī izrādījās, ka patiesībā jau 1994. gada beigās Triju Zvaigžņu ordeņa dome ir domājusi par to, kā izvairīties no situācijas, kad ordeņa saņēmējs ir „čekas maisos”, – domājusi, domājusi, bet neko nav izdomājusi, savukārt problēma pa to laiku nogatavojusies.

Sākotnēji vienīgais, kurš publiski pieļāva, ka varētu būt „čekas maisos”, bija Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme, taču aprīļa beigās no ordeņa un arī darba Triju Zvaigžņu ordeņa domē atteicās Jānis Stradiņš, kurš bija atklājis, ka viņa vārds ir atrodams „maisos”. Triju Zvaigžņu ordeņa dome sasparojās un atklāti aicināja Saeimu un valdību publicēt iespējamo VDK aģentu sarakstus, taču aicinājums kaut kā netika sadzirdēts, un ordeņa vēsturē tika ierakstīta viena no vistumšākajām lappusēm – kamēr Eduards Berklavs savu protestu pret ordeņa piešķiršanu Jānim Peteram un Ivaram Godmanim (viens līdz pēdējam turējies kompartijas centrālkomitejā, bet otrs novedis tautu nabadzībā) izteica, tikai neierodoties uz apbalvošanu, L. Doroņina–Lasmane savu ordeni tiešām atdeva atpakaļ, to vienkārši atstājot Valsts prezidenta kancelejas vārtu sargam.

Tikmēr apordeņošanas process ritēja savu gaitu, tikai uzņemot apgriezienus un aizvien skaidrāk izpaužoties jau iepriekš manītajām problēmām: Triju Zvaigžņu ordeni saņēmušo dažādu valstu kambarsulaiņu un ceremonijmeistaru skaits kļuva aizvien iespaidīgāks, tā piešķiršanas kritēriji kļuva aizvien neskaidrāki. Kārlis Leiškalns, piemēram, publiski paziņoja, ka ierosinājis ordeni piešķirt hokejistiem Sandim Ozoliņam un Artūram Irbem, bet – nekā. Savukārt jau pavisam pārsteidzošs bija fakts, ka Triju Zvaigžņu ordeņa domes ieskatā ordeņa necienīga – kamēr neiejaucās sabiedrība – bija arī bijušā laikraksta Atmoda vadītāja, daudziem neērtā Elita Veidemane.

Brīžam šo apbalvojumu sāka pat uzskatīt par tādu kā „jubileju ordeni” (piemēram, prese pievērsās faktam, ka bez Triju Zvaigžņu ordeņa sešdesmitajā jubilejā palicis komponists Imants Kalniņš), un neviens īpaši nemanīja arī žurnālista Kārļa Streipa secinājumu: „Latvija jau pirmajā atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa pastāvēšanas gadā ir pamanījusies to stipri palētināt. (..) Būtu ļoti žēl, ja Triju Zvaigžņu ordenis sāktu līdzināties Lielbritānijas karaļnama procesam, kurā daudzi jo daudzi ļaudis ik gadu tiek ievesti bruņinieku kārtā…” Pat tad, kad ordenis tika piešķirts Francijas prezidentam Žakam Širakam, kurš pietiekami skaidri bija paziņojis, ka esot pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO, daudz pieredzējusī sabiedrība to pat īpaši nepamanīja. Nelielu sašutumu izraisīja vienīgi bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina atteikšanās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa (kad vairākus gadus vēlāk eksprezidents ieradās Latvijā un izlikās, ka nekādas atteikšanās vispār nav bijis, neviens no politiskās elites šo necieņas aktu viņam gan neatgādināja).

Tiesa, gadu gaitā kļuva aizvien skaidrāks, ka ordeņu Latvijas valstij ir gluži vienkārši par maz. Jau atkal sākotnējā iniciatīva nāca no Lauku Avīzes, bet oficiālā – no valsts pirmās personas: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 2001. gada oktobrī paziņoja, ka vērsīsies Saeimā ar aicinājumu atjaunot trīs vēsturiskus ordeņus (Lāčplēša Kara ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu) un izveidot jaunu – protokolāru ordeni, kurš tad arī tiktu piešķirts dažādām ārvalstu amatpersonām. „Tiek pārmests, ka apbalvojumu neiegūst tie, kas to ir patiesi pelnījuši, un piešķir to pārāk bieži un pārāk daudz. Jāatzīst, ka viena ordeņa ietvaros nav iespējams iestrādāt un ieviest pilnīgi vienlīdzīgus apbalvošanas kritērijus, kas ir vienoti gan valsts kalpotājiem, gan kultūras, zinātnes un sabiedriskajiem darbiniekiem, veselības aprūpes, sociālās un reliģijas jomās strādājošajiem, kurus līdzgaitnieki ir novērtējuši kā Latvijas izcilākos iedzīvotājus,” – tā sausi un racionāli valsts vadītāja izklāstīja esošās apordeņošanas problēmas.

Īpašas ieinteresētības par šo tēmu gan nebija ne pašai Valsts prezidentei, ne Saeimas deputātiem. Galu galā jau bija norimušas kaislības ap Tautas partijas ierosinājumu Latvijā vispār aizliegt nēsāt ārvalstu ordeņus, medaļas un goda zīmes, kas piešķirtas pirms 1991. gada (tātad arī visus PSRS laikā saņemtos apbalvojumus), kuras deputāts Jānis Jurkāns ironiski komentēja: „Tad jau nevarēs nēsāt arī padomju laikā ieliktos zobus, un kur mēs liksim tolaik saņemtās zelta medaļas un skolu diplomus?”

Ilgāku laiku Saeimai (konkrēti – jau pieminētajiem J. Dobelim un J. Lagzdiņam) nekādi neizdevās sameklēt tūkstoti latu, kas nepieciešams likumprojektu izstrādei, un rezultātā tikai 2004. gadā parlaments beidzot pieņēma jauno Valsts apbalvojumu likumu, tiesa, atjaunojot tikai Viestura ordeni un Atzinības krustu, kā arī oficiāla valsts apbalvojuma statusu piešķirot 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmei. Savukārt pēdējo punktu īpatnajai mūslaiku Latvijas apbalvojumu vēsturei pielika atklājums – pašmāju Triju Zvaigžņu ordeņu izgatavotāji neesot pietiekami kvalificēti jauno ordeņu izgatavošanai, un tā tika uzticēta kādam uzņēmumam no kaimiņzemes Lietuvas (kura pati savus ordeņus gan pasūtīja Francijā)…"

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Neuzskatām par iespējamu piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos, kas tiek organizēti svešā valodā

FotoEsam aicināti piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas raidījumos, ko organizē Latvijas sabiedriskie mediji, kas cita starpā iekļauj arī raidījumus, kas notiek svešvalodā, konkrēti - krieviski.
Lasīt visu...

6

Izliksimies, ka esam norūpējušies: valsts prezidenta Egila Levita paziņojums par vēlēšanām Baltkrievijā

FotoLatvija kā Baltkrievijas kaimiņvalsts pilnībā atbalsta baltkrievu tautas dziļo vēlmi dzīvot savā neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā un tiesiskā Baltkrievijas valstī.
Lasīt visu...

12

Par dzīves mērķiem un jēgu

FotoKas mēs esam? Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāda ir jēga cilvēces pastāvēšanai? Atbilstoši savām zināšanām un prāta spējām mēs meklējam atbildes uz šiem jautājumiem vai arī lieki nelauzām galvu ar šādām “muļķībām” un mierīgi dzīvojam tālāk. Tomēr šie jautājumi nav tik maznozīmīgi, kā tas varētu likties ikdienas darba steigas un problēmu pārņemtam cilvēkam. No tā, kādas atbildes mēs sameklējam uz šiem jautājumiem, lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve.
Lasīt visu...

6

Pamēģiniet mums noticēt, ka vislielākajā luterāņu draudzē viss ir gandrīz kārtībā

FotoRīgas Lutera draudze kategoriski noraida medijos izskanējušās interpretācijas par draudzes ilggadējo mācītāju Kaspara Simanoviča un Induļa Paiča darba attiecību pārtraukšanas iemesliem.
Lasīt visu...

21

Par ko balsot vēlēšanās?

FotoVatikāna II koncils par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75).
Lasīt visu...

21

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

FotoLatvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens sabiedrības loceklis – ikkatra mājsaimniecība, nekustamā īpašuma īpašnieki, pārvaldītāji, attīstītāji, īrnieki (kam saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pantu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis) saistībā ar plānotajām kadastrālo vērtību paaugstināšanas izmaiņām.
Lasīt visu...

21

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

FotoEsam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību holokausta traģēdijas upuru piemiņas jautājumam un atmiņas par Otrā pasaules kara laikā notikušā genocīda pret ebrejiem saglabāšanai. Holokaustu pārdzīvojušie ir kļuvuši par lieciniekiem vieniem no vissmagākajiem un briesmīgākajiem no jebkad nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp slepkavībām, postam un īpašumu izlaupīšanai.
Lasīt visu...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

Pārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi...

Foto

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

Publiskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM)...

Foto

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

Jau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto...

Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...