Iesaki rakstu: 
Pēdējā gada laikā ir vērojama aktīva Ķīnas diplomātiskā korpusa darbība Latvijā ar mērķi spodrināt komunistiskās Ķīnas tēlu visā pasaulē. Šī aktivitātes iemesls viennozīmīgi ir Uhaņas vīruss, kas nekur nav pazudis un no kura ik dienu vēl joprojām pasaulē mirst tūkstošiem cilvēku.
Šis vīruss ir atstājis ļoti negatīvu konotāciju uz Ķīnu un ar to saistītām lietām. Tas nav bez iemesla, jo arvien biežāk uzpeld negatīvas lietas, kas ir saistītas ar Ķīnas ietekmes pasākumiem, kuri daudzos gadījumos nav realizējušies ar grandioziem ekonomiskiem panākumiem, bet gan ar reālu Ķīnas ietekmes pastiprināšanos konkrētos pasaules reģionos vai valstīs.
Latvijai atšķirībā no Melnkalnes, Ungārijas un vēl dažām citām "ap pirkstu aptītajām" valstīm nav kopprojektu ar Ķīnu. Neesam arī aizņēmušies no Āzijas lielvaras naudu, iemainot Andrejostas vai Ventspils termināļus. Turklāt vietējā inteliģence un politiķi ar atsevišķiem izņēmumiem ir visai skeptiski noskaņoti mesties Vinnija Pūka apskāvienos.
Taču tas netraucē Ķīnas diplomātiem Rīgā regulāri maksāt vietējiem medijiem par Ķīnu slavinošu reklāmrakstu publicēšanu. Kopš pērnā gada sākuma internetā var uzskaitīt vairāk nekā 10 gadījumu (Delfi u.c.), kad Ķīnas vēstniecība tieši vai netieši ir apmaksājusi speciāli sagatavotu rakstu publicēšanu, iespiešanu vai pat atreferēšanu TV un radio kanālos. Kā zināmākos Ķīnas useful idiots var minēt žurnālistu Juri Paideru, diplomātu Pildegoviču ģimeni un politiķus Armandu Krauzi un Vjačeslavu Dombrovski.
Apmaksāto rakstu un ziņu mērķis ir parādīt vietējam latviešu cilvēkam Ķīnu kā lielisku, sekmīgu un „demokrātisku” lielvaru, kas patiesībā tāda nemaz nav. Visi ir dzirdējuši par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem pret uiguru izcelsmes iedzīvotājiem, un to piespiedu asimilāciju. Tāpat jebkādi Tibetas iedzīvotāju „izlēcieni” tiek nežēlīgi apspiesti.
Tieši pēdējo mēnešu laikā vairāku valstu parlamenti ir nosodījuši Pekinas vēršanos pret pašas iedzīvotājiem, tostarp, piemēram, Lietuvas Seims maijā faktiski vienbalsīgi (86 balsis „Par”) pieņēma rezolūciju „Par Ķīnas veiktiem sistemātiskiem smagiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un uiguru genocīdu”.
Viļņā bāzētie Pekinas sūtņi to asi nosodīja un nosauca to par Viļņas iejaukšanos citas valsts iekšlietās. Tad rodas retorisks jautājums, kā ķīnieši paši nosauktu apmaksātu vienpusējas informācijas izplatīšanu citā valstī?
Domāju, ka atbilde uz šo jautājumu nav jāsniedz. Taču vietējiem medijiem, žurnālistiem, diplomātiem un politiķiem gluži kā Instagram influenceriem pirms informācijas „palaišanas ēterā” būtu jāliek mirkļbirkas (haštagi) „apmaksāta reklāma”, „sadarbībā ar Pekinu”, „Vinnijs pūks 4ever”, „dzeltenais komunisms” utt., lai vēlāk VID’am un sabiedrībai nebūtu pārmetumi par sazin kur gūtiem nereģistrētiem ienākumiem un musinošas informācijas publicēšanu.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
