Pēdējās pilnvaru dienās Bergmanim izdevies atbrīvoties no vismaz viena viņu „apdraudošā” koka
PIETIEK23.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saskārusies ar negaidītu sabiedrības interesi par tās pārziņā esošā Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra vēlmi iznīcināt trīs kokus, kuri traucējot „teritorijas pārredzamībai pie valsts aizsardzības nozīmes objekta”, Latvijas Zaļās partijas valdes locekļa Raimonda Bergmaņa vadītā Aizsardzības ministrija aizvadītajā vasarā mēģināja primitīvi izmeloties un izdomāt jaunu versiju par koku nociršanas nepieciešamību. Sākotnēji tas nelīdzēja, jo, pateicoties sabiedrības iesaistei, Rīgas pilsētas būvvaldes Apstādījumu saglabāšanas komisija aizliedza koku iznīcināšanu. Tagad, pilnvaru pēdējās dienās Bergmaņa vadītajai ministrijai vismaz vienu „apdraudošo” koku ir izdevies iznīcināt.
Pērn oficiāli izsludinātajā koku ciršanas publiskajā apspriešanā sākotnēji tika apgalvots, ka vienīgais koku ciršanas iemesls esot – „lai nodrošinātu teritorijas pārredzamību pie valsts aizsardzības nozīmes objekta, nepieciešams nocirst 3 kokus”.
Runa bija par vienu tūju, vienu gobu un vienu bērzu, no kuriem pēdējais turklāt „aug pie ēkas pamatiem (bojā tos), apgrūtina plānotos ēkas fasādes atjaunošanas darbus”.
Taču, saskārusies ar sabiedrības interesi par saviem koku iznīcināšanas plāniem, Bergmaņa vadītā ministrija nolēma izdomāt jaunu versiju, kas ir pretrunā ar oficiālo koku ciršanas pamatojumu, un jau to publiskojusi.
Kaut gan oficiāli apgalvots, ka kokus esot nepieciešams nocirst, lai „nodrošinātu teritorijas pārredzamību”, Aizsardzības ministrija pēkšņi „atcerējās” it kā slikto koku stāvokli un citus apstākļus.
Saskaņā ar Bergmaņa vadītās ministrijas jauno versiju gobai esot „tukšs un izpuvis vidus”, savukārt tūjas nozīmīgākais kaitējums esot tas, ka tā „traucē pārvietošanos pa ietvi”.
Ne to, kas un ar kādām metodēm ir konstatējis, ka gobai ir „tukšs un izpuvis vidus”, ne to, vai tūja ir traucējusi pa ietvi pārvietoties vēl kādai personai, izņemot miesās brangajam aizsardzības ministram Bergmanim, ministrija nevarēja paskaidrot.
Taču, neraugoties uz jaunajām, „uzlabotajām” versijām, ministrijas koku ciršanas plāni sākotnēji izgāzās. Ņemot vērā sabiedriskās apspriešanas laikā apmēram 130 cilvēku pausto nostāju pret koku iznīcināšanu, Rīgas pilsētas būvvaldes Apstādījumu saglabāšanas komisija aizliedza koku iznīcināšanu.
Lai gan Bergmaņa ministrija joprojām turpina apgalvot, ka koki apdraudot gājējus, būvvalde šos apgalvojumus diplomātiski sauc par nepamatotiem: būvvalde kokus esot pārbaudījusi un atzinusi, ka tie nav uzskatāmi par bīstamiem.
Tomēr Aizsardzības ministrija cīņā pret draudīgajiem kokiem nepadevās, un tagad, Bergmaņa ministra pilnvaru pēdējās dienās tai vismaz no viena „apdraudošā” koka ir izdevies atbrīvoties
„Bērzs tika nozāģēts saskaņā ar Rīgas pilsētas būvvaldes 10.12.2018. lēmumu un Rīgas domes Apstādījumu saglabāšanas komisijas 03.01.2019. atļauju. Koks bija ieaudzis ēkas pamatos, apdraudēja tās konstrukciju un apgrūtinātu plānotos fasādes atjaunošanas darbus,” savus panākumus apraksta ministrija.
Jau ziņots, ka Bergmanis nav vienīgā liekulīgi zaļā amatpersona, kas saistīta ar Aizsardzības ministriju. Ministrijas parlamentārais sekretārs ir bijušais Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks.
Šī amatpersona sociālajā tīklā Twitter bija mēģinājusi novērst uzmanību no savas priekšniecības koku iznīcināšanas plāniem, norādot uz to, ka „šogad Latvijas armija kopā ar Raimondu Bergmani un ārvalstu karavīriem iestādīja 7 hektārus ar kokiem”.
Par to, ka šādā tempā būtu vajadzīgi vairāk nekā 100 gadi, lai atjaunotu militāru izraisītajā ugunsgrēkā Ādažu poligonā nodedzinātās iespaidīgās meža platības, „zaļais” Silenieks gan neieminējās.
Savukārt uz viņam turpat Twitter izteikto aizrādījumu „Kāds sakars mežiem ar pilsētas ielu apstādījumiem? Ušakovs ar Ameriku arī lielās, ka katru gadu iestāda tūkstošiem koku - mežos. Kamēr centrā koku skaits samazinās. Nekļūsim par Ušakoviem, lūdzu!” „zaļais” Silenieks atbildēja: „Ja drīkstētu svešā īpašumā kokus stādīt, tad noteikti Tavā durvju priekšā būtu iestādītas daudzas vilkābeles.”
Koki, kas tik ļoti traucē Zaļās partijas vadoņiem, aug Rīgā, Skolas ielā 1, un zemesgabala īpašnieks ir Bergmaņa vadītā Aizsardzības ministrija kopā ar Rīgas pilsētas pašvaldību, bet koku iznīcināšanas ierosinātājs – ministrijas pārziņā esošais Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs.
Foto – Olgas Dragiļevas Twitter profils
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
