Pēc visa spriežot, Alvis Hermanis izmantojis „baķkas shēmu”

Zemesgrāmatu informācija rāda: laikā, kad galvaspilsētas klusā centra dzīvokļi maksāja 840-1260 latu kvadrātmetrā, pazīstamajam režisoram dzīvokli prestižajā rajonā izdevies iegādāties, valstij deklarējot, ka par kvadrātmetru samaksāti tikai 172 lati. Pat, ja Hermanis pēc darījuma nomaksājis dzīvokļa iepriekšējā īpašnieka Zemesgrāmatā fiksētos parādus, dzīvokļa cena vienalga bijusi aptuveni divreiz zemāka par reālo tirgus cenu.

Kamēr pats Hermanis jau vairākas dienas kategoriski nevēlas sniegt nekādus skaidrojumus par savu dzīvokļa darījumu, Pietiek no darījumam tuviem avotiem noskaidroja, ka tiešām varētu būt pamats apgalvojumam – režisors, kurš bieži pieminējis Latvijas sabiedrības divkosību un pārmetis tagadējam Valsts prezidentam viņa iepriekšējos grēkus, dzīvokļa darījumā pats atbalstījis valsts „likumīgas apkrāpšanas” shēmu.

Saskaņā ar Pietiek noskaidroto pārdevējs, 1976. gadā dzimušais Pāvels Dolgovs Vīlandes ielas 5. nama dzīvokli privatizējis 2004. gadā un ģimene tajā arī reāli dzīvojusi, turklāt tas bija vienīgais šīs ģimenes mājoklis, lai gan īpašnieks no dzīvokļa izdeklarējies un pārdeklarējies pie sievas.

Kad sākušās likumdošanas izmaiņas, izrādījies – ja īpašnieks pēdējos 12 mēnešus nav deklarējies šajā dzīvokli un to savulaik nopircis (privatizējis) par 5,6 tūkstošiem latu, tad, pārdodot to par tirgum adekvātu summu un šo summu godīgi uzrādot valstij, viņam jāmaksā kapitāla pieauguma nodoklis. (Tikai vēlāk likums izskaidrots tā, ka pārdevējam jābūt deklarētam šajā dzīvesvietā jebkurus 12 mēnešus pēdējos piecos gados.)

Rezultātā nācies likumu apiet ar līkumu, un šajā apiešanā kā viena no darījuma pusēm iesaistījies arī Hermanis. Kā noskaidrojis Pietiek, Hermanis dzīvokli iegādājies par adekvātu tirgus cenu, taču līdz ar „lēto dzīvokli” pārdotas arī „dārgas mēbeles”, par kuru pirkšanu un pārdošanu valsts nekādu kapitāla pieauguma nodokli nav saņēmusi.

Pilnīgu skaidrību šajā lietā var dot Hermaņa parakstītā līguma publiskošana. Taču pagaidām, kamēr Hermanis no jebkādiem paskaidrojumiem atsakās, ir pamats uzskatīt, ka režisors faktiski piedalījies tieši tādā pašā valsts „likumīgas apkrāpšanas” shēmā, kādu 2004. gada augustā īstenoja toreizējais politiķis Straume: viņš valstij apgalvoja, ka nepilnus 132 kvadrātmetrus plašu dzīvokli Vecrīgā, Teātra ielā 12, pārdevis par 17 tūkstošiem latu.

Oficiāli Zemesgrāmatā ierakstītā darījuma summa tāpat kā Hermaņa darījumā bija acīmredzami fiktīvi samazināta, un to apliecināja arī fakts, ka jaunais dzīvokļa īpašnieks tā iegādei bija ņēmis gandrīz sešreiz lielāku kredītu nekā Straumes uzrādītā summa.

Sākoties skandālam, Straume vispirms taisnojās, ka Civillikums šādus darījumus slēgt neaizliedzot. Pēc tam izrādījās, ka, cenšoties izvairīties no „nevajadzīgas” nodokļu nomaksas, Straume pašu dzīvokli oficiāli pārdevis par 17 tūkstošiem latu, toties tajā esošos „atdalāmos uzlabojumus” (mēbeles un santehniku) – par gandrīz desmitreiz lielāku summu.

Kā jau ziņots, Hermanis publiski vairākkārt ir asi kritizējis cilvēku divkosību un liekulību un, piemēram, žurnālā Ir pagājušā gada oktobrī pieminēja to, ka „latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām”, un ka „krīzi individuālā līmenī cilvēki risina nevis no nacionālas valsts interesēm, bet personīgā labklājība ir pirmajā vietā”.

„Viņi var, piemēram, kaunēties par prezidentu, bet tik un tā vienmēr celsies kājās, kad viņš ienāks. Prāta vētra citugad var piedalīties Lemberga kampaņā, nenest nekādu līdzatbildību par to un būt tautas varoņi. LNT kanāls 15 gadu laikā nav veltījis ne 30 sekunžu latviešu kultūrai, bet var uzražot filmu Rīgas sargi, kas ir patriotiski pārlādēta. Vai lielais patriots advokāts Andris Grūtups, kurš savā laikā piedalījies likumu rakstīšanā, kas radījuši lielu ļaunumu Latvijas tautsaimniecībai.

Tā var uzskaitīt bezgalīgi. Darīt vienlaikus divas darbības, kas ir pretrunā. Par ko tas liecina? Nu, tā ir tāda indiāņu daba. Naivums. Latvieši neredz saistību starp ideālo un reālo pasauli. Nesaprot, ka tās sakabinātas kopā, ka nevar runāt vienu un darīt citu,” intervijā savu pasaules uzskatu apliecināja Hermanis.

Savukārt 2009.gada septembrī intervijā izdevumam SestDiena Hermanis paziņoja: „Līdz Saeimas vēlēšanām palicis gads, vajadzētu nodibināt jauniešu partiju, kurā biedri nedrīkst būt vecāki par trīsdesmit gadiem. Tāpat kā 60.gados — netici nevienam, kas vecāks par trīsdesmit! Jaunie nav sasmērēti ar shēmošanu. Tā ir vienīgā cerība. Jo visi, kam ir vairāk, ir bijuši spiesti tajā piedalīties...”

Novērtē šo rakstu: