Iesaki rakstu: 
Par apvienības Attīstībai/Par! (A/P) priekšvēlēšanu kampaņas virzītājelementu pēdējā mēnesī pirms 14. Saeimas vēlēšanām kļuvusi agresīva kampaņa pret premjeru Krišjāni Kariņu un viņa pārstāvēto Jauno Vienotību (JV), pēc formas un satura soctīklos un publiskajā vidē kopējot populistisko politisko spēku retoriku. Vadošo kandidātu savstarpējās cīņas un nesaprašanās ar Vienotību un JV gan sakņojas senākos notikumos.
Kritizē Kariņu
A/P programmā teikts, ka "valsts var ilgstoši "iestrēgt" savā attīstības līmenī, iekļūt "attīstības slazdā", bieži dēļ strukturālajai transformācijai nepieciešama darbaspēka vai infrastruktūras kritiskās masas trūkuma". Vērojot A/P kampaņu, jāsecina, ka slazdi ir vairāki. Kampaņa arogancē atgādina ASV vēlēšanas – atrast sabiedrībai sāpīgu tēmu (apkure, drošība utt.) un tad vainot oponentu.
Internetā redzami "dzelteni" Arta Pabrika un Jura Pūces video, kur visai tieši ar pirkstu rāda uz K. Kariņu. Kampaņā aktīvi piedalās arī Daniels Pavļuts, kurš daudz kritizēts saistībā ar Covid-19 krīzes risinājumiem. Viņš tagad kopā ar partijas kolēģiem izmanto visai radikālas nomelnošanas metodes pret premjeru, kura valdībā pats strādā.
Zolitūdes ēna
Arī pašiem A/P kandidātiem savstarpēji ir nācies smagi konfliktēt, piemēram, Zolitūdes traģēdijas un gāzes jautājumā. Lielākais konflikts starp J. Pūci un D. Pavļutu bija 2013. gadā, kad D. Pavļuts uzskatīja, ka zaļā enerģija, kas tagad A/P programmā minēta vairākkārt, ir pārāk dārga.
Šī atziņa parādījās kontekstā ar faktu, ka Vienotība tur aizdomās D. Pavļutu saistībā ar viņa sarunām ar Gazprom. Tolaik Diena rakstīja: "Turpinās aizkulišu cīņa starp ekonomikas ministru Danielu Pavļutu un viņa valsts sekretāru Juri Pūci. Pavļuta un Pūces konflikts ir sācies, kopš Pavļuts nonāca ministra amatā. Pavļuts jau sen ir deklarējis, ka vēlas citu valsts sekretāru. Pirms pusgada ministrs pat sūdzējās policijai, ka Pūces vadītā iepirkumu komisija viltojusi dokumentus.
Šonedēļ Pavļutam kārtējo reizi pavērās iespēja no Pūces atbrīvoties, iekārtojot viņu Satiksmes ministrijā, bet neveiksmīgi. Pūce pateica nē. Solvita Āboltiņa skaidroja, ka Pūce ar Pavļutu nevar sadzīvot, jo valsts sekretārs vēlas turpināt iepriekšējā ekonomikas ministra Arta Kampara nosprausto kursu obligātā iepirkuma kvotu dalīšanā, bet Pavļuts nevēlas, jo zaļā enerģija sanāk pārāk dārga. Raidījums Nekā personīga vēsta, ka pirms pusgada ministrs paziņoja par nodomu samazināt maksu par obligāti iepērkamo zaļo enerģiju. Neilgi pēc tam sākās baumu vilnis par Pavļuta centieniem Gazprom labā.[..]
Vienotība tur aizdomās Pavļutu, ka viņš nestrādā valsts interesēs, bet sācis pats savu spēli ar Gazprom. Aizdomas radījusi Pavļuta pērnā gada vizīte Krievijā. Ministra pavadošās personas stāstījušas, ka pēc oficiālajām sarunām ar Gazprom eksporta vadītāju Alekseju Medvedevu un Krievijas enerģētikas ministru Aleksandru Novaku Pavļuts esot uz vairākām stundām ieslēdzies slepenā istabā ar Gazprom darbiniekiem. Par šo sarunu saturu ministrs savu priekšnieku Dombrovski neesot informējis."
Jāatgādina, ka 2013. gada novembrī J. Pūce atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata saistībā ar aizdomām, ka viņu ietekmējusi būvfirma RE&RE, kas būvēja Zolitūdē sabrukušo veikalu Maxima. Proti, izskanēja ziņas, ka J. Pūces sievas vadītā organizācija Ascendum saņem ziedojumus no RE&RE. J. Pūce vēlāk noliedza, ka tādējādi viņš pastarpināti atrodas RE&RE ietekmē. Viņš uzsvēra, ka neesot bijis būvnieku ietekmēts, tomēr, lai būtu vieglāk ar pārmetumiem cīnīties, nolēma atkāpties.
2015. gadā D. Pavļuts kā bijušais ekonomikas ministrs teica, ka "neviena amatpersona nevar norobežoties no morālas līdzatbildības par tāda mēroga nelaimi, kas notikusi tās pilnvaru laikā, kā Zolitūdes traģēdija". Iespējams, tāpēc, lai netiktu atgādināts par būvniecības kvalitātes trūkumiem deviņus gadus pēc Zolitūdes traģēdijas, A/P programmā saistībā ar būvniecību galvenokārt tiek runāts par "Latvijas ekonomikas sildīšanu ar plašiem būvniecības darbiem" (māju siltināšanas un AER plāna kontekstā).
Saukļu aizsegā
Tagad D. Pavļuta pārziņā esošā Veselības ministrija cenšas pieņemt populistiski drudžainus lēmumus, kas realitātē neizpaužas nekā. Piemēram, D. Pavļuts A/P Facebook lapā reklamē, ka zāles ir kļuvušas lētākas. Jāatgādina, ka A/P savā programmā sola iestāties par visā Latvijā pieejamu kvalitatīvu veselības aprūpi, kā arī par pieejamiem medikamentiem.
Īpaši kuriozi tas izklausās kontekstā ar Katastrofu medicīnas centra vadītāja brīdinājumu, ka Latvijai ir tikai trīs mēnešu medikamentu rezerves. Arī Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta direktore Liene Cipule (JV) mudinājusi krīžu novēršanai laikus iesaistīt maksimālus resursus, kas atrodas veselības sistēmā – ambulatoro dienestu un privāto sektoru.
Kamēr D. Pavļuts un pārējie A/P vēlēšanu komandas locekļi ir rakstījuši vēlēšanu saukļus par sevi, diemžēl kliedzoši virsraksti par Latvijas medicīnas realitāti parādās teju katru dienu. Medikamentu pieejamības saukļu aizsegā paslepus tiek virzīti aptieku izvietojuma kritēriju jaunie noteikumi, kas pēc būtības medikamentu pieejamības jomā neuzlabos neko, drīzāk radīs pretēju efektu un nedaudz pārkārtos tirgu dažu korporāciju interesēs. D. Pavļuts steigā un bez citu ministriju saskaņojuma cenšas virzīt šos noteikumus Ministru kabinetā, neraugoties uz Latvijas Pensionāru federācijas iebildumiem un sašutumu. To pašu mēģināja darīt arī iepriekšējā ministre Ilze Viņķele, radot baumu vilni, ka tas notiekot Maxima grupas interesēs.
Kamēr tauta jūk prātā no apkures un elektrības rēķiniem, A/P kopā ar savu kolēģi D. Pavļutu, kam, kā iepriekš publiski izskanējis, ir bijušas īpašas attiecības ar Gazprom, plāno savā programmā doties "prom no gāzes apkures". A/P arī norāda, ka aizvadītajos desmit gados enerģētiskās neatkarības un drošības stiprināšanai Latvijā nav uzbūvēts neviens nopietns vēja parks, saules paneļu parks vai gāzes terminālis, nerunājot par investīcijām jaunākās paaudzes risinājumos – ūdeņraža staciju un t. s. mazo atomelektrostaciju izveidē. Nav gan minēts, kādas ir Latvijas iespējas un spējas ko tādu uzbūvēt un cik tas maksātu.
Iespējams, pēc laika varam nonākt tādā pašā situācijā kā tagad, kad nākas nožēlot, ka ir paklausīts vispārējai sajūsmai par ēkas vai dzīvokļa gāzes apkures katliem un auto aprīkošanu ar gāzes iekārtām. Arī A/P programmā ir pausts par subsīdijām tikai nākamajai apkures sezonai, nevis visam nākamās Saeimas laikam.
Cik izlēmīgs ir Pabriks?
Vēlēšanu materiālos A. Pabriks sevi pozicionē kā izlēmīgu premjeru, izmantojot katru iespēju popularizēt sevi teju vai Džeimsa Bonda stilā. Viņš Latvijā tiekas ar Ukrainas prezidenta biroja padomnieku Oleksiju Arestoviču, kurš bija paudis, ka Latvijas iedzīvotājiem jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs. A. Pabrikam nācās pēc šī izteiciena mierināt Latvijas iedzīvotājus, ka nākotnē Latvijai būs jāsastopas ar Krievijas spiedienu, tomēr aizsardzības nozare neuzskata, ka sekos Krievijas iebrukums Latvijā.
A. Pabriks savā "antikariņa" video saka, ka viņa pienākums ir runāt tieši – nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Viņš esot atbalstījis K. Kariņu pirms četriem gadiem, jo bijis jānosargā valsti no populistiem, un kā "komandas cilvēks" krīzē premjeru neesot kritizējis. Tas gan nesakrīt ar A. Pabrika rīcību, domājot par aiziešanu no Vienotības, 2017. gadā viņš teica, ka Vienotības politiķiem trūkst ambīciju, tomēr partijā paliks, bet jau nākamajā vēlēšanu gadā izstājās, norādot, ka "lēmums nav bijis viegls, taču tam nevajadzētu būt pārsteigumam ne Vienotības oficiālajiem, ne neoficiālajiem vadītājiem". Tolaik viņš acīmredzot pārstāja būt komandas cilvēks, jo Vienotībai veltīja bargu kritiku par sīkumainību, intrigām un vēlmi par katru cenu saglābt vecos politiķus, kā arī aicināja Vienotību izbeigt Zaļo un Zemnieku savienības neizdarību piesegšanu.
A. Pabriks Latviju, iespējams, aizsardzības jomā nolēmis padarīt par Austrumeiropas Izraēlu – mums ir ienaidnieks, proti, Krievija (kā Izraēlai Palestīna), un valstij pakāpeniski drošības vārdā ir jāmilitarizējas. A/P ieskatā jau nākamgad tiek ieviests Valsts aizsardzības dienests, kas ļaus izvēlēties kādu no četriem dienesta veidiem. Tas būšot ne tikai drošāk attiecībā pret kaimiņvalsti Krieviju, bet arī izdevīgāk visa veida aizsardzības ekipējuma un ieroču tirgotājiem, jo būs jāaprīko visi jauniesauktie. Tas nozīmē apjomīgus valsts iepirkumus. Kamēr A. Pabriks teicis, ka Latvijai ir visas iespējas nostiprināties kā spēcīgākajai militārajai industrijai Baltijā, tikmēr ir vērts atgādināt D. Pavļuta vēl nesen pausto cerību: "Es negribētu, ka kļūstam par totalitāru valsti."
Lepoties nav iemesla
Pašreizējā A/P vēlēšanu kampaņa vairāk atgādina histērisku izlietā smelšanu. Apvienības pēdējie reitingi liek rīkoties, izvēloties arī primitīvus risinājumus, un acīmredzami partijas kampaņas veidotājiem radošuma ir pieticis tikai populistu virziena kopēšanā, jo pašu vadīto ministriju paveikto darbu saraksts izrādījies par īsu. Gluži otrādi – pelēko kardinālu šeftēšanās, azartspēļu klaja lobēšana, neveiksmes veselības jomā vai neveiksmes žoga celšanā uz robežas izslēdz iespēju runāt par apvienības paveikto K. Kariņa valdībā.
Pārpublicēts no diena.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
