Iesaki rakstu: 
Šobrīd visticamākais ir vairāku mēnešu logs, kurā Jaunā Vienotība politiski bankrotēs. Vai nu nesastutēs valdību tagad, vai sastutēs un tā sabruks pēc pašvaldību vēlēšanām.
Jaunu valdību cita politspēka vadībā var tehniski izveidot. Bet politiskā loģika diktē, ka tā nevar būt profesionāla un izlēmīga divu iemeslu dēļ. Tāda, kura ķersies pie neizbēgamās kursa maiņas.
Pirmais iemesls ir tas, ka valsts vēl nav bankrotējusi. Faktiski ir, bet to tauta vēl neredz. Rail Baltica nav iespējams, to cilvēki neapzinās, it kā tikai politiska retorika, kaut kas jau notiek. Zaļais kurss ir apstājies, ar tā atmešanu nekas vēl neatrisinās, jo saistības un sankcijas paliek. Milzīgas, abnormālas. Un galvenais - algas taču maksā un ceļ, jezga tikai polittelpā, cilvēki domā, ka nu fundamentāli jau viss ir čikiniekā.
Šīs visas lietas neizbēgami realizēsies „bankrotā”, bet, pirms tas notiek, tu nevari uzlikt valstiski domājošu valdību, kura sāks pieņemt perspektīvā neizbēgamus lēmumus, jo tad vainīgi būs cirpēji.
Otra lieta, kas saistīta ar pirmo, ir, ka tagad reitingi ir augsti tiem, kuri nedara neko, tikai vicina karogus. Tātad, formējot valdību, politiskā loģika saka - jāliek tie pastalnieki, kuri tinas pareizajos karogos. Nav jau pieprasījuma likt darītājus. Kamēr nav iestājies bankrots, kamēr nerauj kumosu no mutes, varam turpināt dzīvot ar sloganiem. Tas fundamentāli mainīsies tad, kad to kumosu no mutes neizbēgami izraus. Sava sedziņa tuvāka jebkuram.
Tas, ko saku, nav kaut kas nezināms. To saprot arī tie, kuriem būs tā valdība jāveido. Tur ir cilvēki, arī spējīgi, jebkurā partijā. Viņu atziņa, arī manējā, ir ciniska - demokrātija, kādā stāvoklī tā ir tagad, evolucionārā veidā mūs no krīzes neizvedīs.
Vispirms krīze, kura atņem kumosu, pēc tam atdzimšana. Un abi ir garantēti. Tikai tagad tad darīt ko? Iet sākt strebt Vienotības savārīto, pirms tas uzsprāgst sejā. un tad vainu intriganti novels uz darītājiem?
Tāda tā dilemma.
Citās (ne visās gan) valstīs notiek evolucionāri procesi. Uz skatuves parādās politiķi-valstsvīri, kuri pamazām audzē reitingus un ar laiku aizstās vai šur tur jau aizstājuši bezsejas politiķus-tehnokrātus. Tas ir šodienas trends, dažviet demokrātija vēl strādā. Tas neizbēgami notiks visās valstīs, jautājums tikai, kad tas notiks.
Latvijas gadījumā evolūcija nenotiek. Parādiet man vienu valstsvīru, kas spēs pieņemt grūtus lēmumus. Tādu, kas šodien spējīgs iznākt un ieņemt konkrētu pozīciju, pieņemt sāpīgus lēmumus par lielajiem, finanses ietekmējošiem jautājumiem, apzinoties, ka neizbēgami saņems daudz sitienu no sabiedrības puses.
Demokrātija Latvijā ir limbo stadijā.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
