Pārtikas lielveikalu posts

Un redzēsiet – paies dažas nedēļas, un Maxima lielveikalu boikots būs “uzsūcies”, un viss būs ierastajās sliedēs. Protams, ka par šo priecājas visas citas lielveikalu ķēdes un mēģina pārdalīt Maxima pircējus un ieņēmumus. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka Latvijas ekonomikai no tā nekāda ieguvuma nav. Ne vairāk naudas nodokļos, ne vairāk darba vietu, ne vairāk naudas vietējiem uzņēmējiem, ne Latvijas zemniekiem un ne ražotājiem.

Varbūt vajadzētu padomāt tālāk un plašāk par pārtikas lielveikaliem kopumā? Vai esat aizdomājušies, kādēļ ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā vietās, kur agrāk ir bijuši veikaliņi, bodītes un dažādas tirgotavas, tagad ir tumši, noputējuši vai pat izdauzīti un ar dēļiem aizklapēti logi? Tūkstošiem namu īpašnieku nespēj uzturēt savus īpašumus, jo mazie veikaliņi ir bankrotējuši, taču neko citu tādās telpās kā veikalu vai krodziņu nevar ielaist, jo ne jau guļamistabu kāds būs gatavs iekārtot vietā, kur staigā garām skatītāji. Rīga izmirst!

Un izmirst ne tikai Rīga, bet arī mazpilsētas, ciemati un arī mazie zemnieki, mazie ražotāji, mājražotāji.

Latvijas patriotismam vajadzētu izpausties sabiedrības saliedētībā vietējo aizstāvībai, viņu labklājības veicināšanā, nevis meklējot un izskaužot turīgos, cīnoties pret krieviem un pret vienu lielveikalu, un sevišķi esot vienotiem sēru dienās. Taču visā pārējā laikā vienota visa sabiedrība nav ne Jaunajā gadā, jo mēdz svinēt ar stundu starpību, ne Ziemassvētkos, ne Lieldienās, ne Saulgriežos, ne Uzvaras svētkos, ne vienos citos. Ja nu vienīgi 1.septembrī, un arī ne tie, kam bērni jālaiž dažādās skolās.

Taču dažādiem “patriotiem” nav ne mazāko aizspriedumu atbalstīt ārvalstu ražotājus, pirkt citu valstu preces un darīt visu, lai tikai Latvijā nebūtu labāk.

Tiesa, liela daļa vainas šajā problēmā ir jāuzņemas gan valdībai, gan pašvaldībām un daudzām iestādēm, kuras uzņēmējus dzen vājprātā – apkraujot ar nejēdzīgām prasībām un noteikumiem, kuri absolūti nepadara dzīvi labāku ne uzņēmējiem, ne pircējiem, ne valsts ekonomikai kopumā.

Ir jāveido tādi apstākļi (gan ar regulējumiem, gan sabiedrības apziņas un saprāta veidošanā), lai nauda pēc iespējas vairāk nonāktu plašākam Latvijas iedzīvotāju lokam, nevis dažiem lielveikalu tīkliem un jo sevišķi to īpašniekiem – ārvalstniekiem. Ja nu iznāk, ka tomēr dažu rokās, tad vietējo.

Vai tiešām domājat, ka Latvijas zemnieks spēj uz lielveikalu aizvest un tirgot 2 spaiņus ar tomātiem, maisu ar kartupeļiem, 42 olas un dažas buntītes lociņu? Un tajā pat laikā jūs sūdzaties par neveselīgu pārtiku un problēmu, ka nevar ar kājām aiziet uz veikalu, jo tuvākais ir lielveikals, bet patālu. Padomājiet, cik cilvēku ir iesaistīti, lai tādu mazo veikaliņu atvērtu? Un Latvijas mērogā tie būtu simtiem vietējo projektētāju, mākslinieku, dizaineru un floristu. Pat tūkstošiem celtnieku, krāsotāju un elektriķu.

Tas ir darbs milzu daudzumam šoferu, krāvēju, pārdevēju, grāmatvežu, un visiem tiem, no kā visi šie cilvēki pērk materiālus savam darbam – instrumentus, darba iekārtas, izejvielas, darba apģērbus un visu ko citu. Tas ir darbs tūkstošiem cilvēku, kuri tādējādi varētu uzturēt savas ģimenes un tiem nebūtu nepieciešams doties uz svešām zemēm. Cilvēkiem Latvijā ir nepieciešams darbs, un, kamēr tas netiks nodrošināts, tikmēr nekādas atpakaļatgriešanas programmas nestrādās.

Daļa uz šo manu viedokli uzreiz reaģēs, sakot, ka mazajos veikalos preces ir dārgākas. Jā, sevišķi, ja šo mazo veikalu ir tik maz kā tagad. Ja zemniekam jābrauc 100 km uz Rīgu, kur vienā veikalā viņš var atstāt maisu ar kartupeļiem, tad jā. Bet, ja uz 20 veikaliem? Un, ja tam ir līgums ar kādu bērnudārzu vai skolu? Tad tas jau ir milzīgs atspēriens nākamajiem plāniem. Un nav jau tikai stāsts par tik vienkāršu preci kā kartupeļi vai olas, bet, vedot kartupeļus, tas var atvest pamēģināt paša spiestu ābolu sulu vai mazsālītus gurķīšus, cidoniju sīrupu un mājas gatavotu sieru. Un kas zina, varbūt kāda mājās gatavota lieta kļūs tik pieprasīta, ka zemnieks atvērs savu mazo ražotni. Un varbūt vēl vēlāk sāks eksportēt.

Mazo veikalu atbalsts ir milzīga problēma kaimiņvalstīs esošajiem ražotājiem, jo tiem ir neizdevīgi lielu gabalu vest pārtikas produktus uz mazu bodīti. Un tas ir vēl lielāks atspēriens vietējiem ražotājiem, jo īsā laikā tiek neitralizēts produktu imports. Un nevis ar aizliegumiem, bet ar apstākļiem.

Nevienam eiropietim un sevišķi ziemeļamerikānim neinteresē pirkt ne Latvijas miežus, ne kviešu, ne kartupeļus, jo, pirmkārt, visi labāk pērk savu preci un, otrkārt, mūsu industriāli audzētie produkti ir tādi pat ķimikalizēti kā viņu vietējie mēsli. Latvijas zemnieks var būt īpašs un unikāls vienīgi ar to, ja ir atšķirīgs. Un visvienkāršākā un dabīgākā atšķirība ir audzēt dabīgu pārtiku, kurai arī Eiropā ir augsta cena un labs pieprasījums. Ir liela daļa cilvēku, kuriem Latvija patīk tikai tādēļ, ka tā ir ar skaistu un nenoplicinātu kā Eiropā lauku ainavu, dabīgu pārtiku laukos. Cilvēki ir gatavi braukt uz mūsu laukiem, gulēt lauku viesu mājās, izbaudīt atmosfēru, gaisotni, gaisu un vidi un atstāt tur naudu, bet pie nosacījuma, ka pārtika ir vietējā. Jo Eiropas mēslus viņi var pie sevis nopirkt mājās.

Ir jāsaprot, ka pie kādas bodītes var atvērties maza kafejnīca, kur apkārtnē dzīvojošie vai garāmbraucēji var iedzert, arī vietējās zāļu tējas ar medu, uzkost vietējās smalkmaizītes vai paēst kārtīgu maltīti. Taču šāda ēstuve varbūt nemaz nav rentabla, ja nav veikaliņš un otrādi. Un tie ir ienākumi ēkas īpašniekam, par kuriem tas var uzlabot citu ēkas iedzīvotāju dzīves apstākļus, nosiltinot ēku, tādejādi ietaupot īrnieku līdzekļus, kurus tie atkal iztērē vietējā ekonomikā. Ir sakopta pilsētvide, uzlabojas nekustamo īpašumu izskats, cilvēkiem kļūst vairāk naudas, lai uzsāktu jaunu uzņēmējdarbību.

Lietojot veselīgu vietējo uzturu, ir labāka veselība, mazāk slimo, mazāk prasa atbalstu no valsts un tādejādi arī ietaupa valsts budžeta līdzekļus. Valstij mazāk problēmu ar bezdarbniekiem, sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm un bērniem ir vieglāk uzturēt savus vecākus un vecvecākus, jo liela daļa no tiem pat strādā ģimenes uzņēmumos- stāv pašu veikalā aiz letes vai dara citus mazos darbus, kuru pašreizējā brīdī nemaz nav. Pie kam – savā uzņēmumā cilvēks strādā ar daudz lielāku atdevi un attiecīgi arī darba ražīgumu, nekā kalpojot svešam kungam.

Šobrīd arvien vairāk lauki paliek tukši. Pamestas un jau sabrukušas ēkas un pamestas saimniecības. Lielo zemnieku skaits arī neaug, bet tikai esošie mēdz kļūt arvien lielāki, pārpērkot izputējušās saimniecības un audzējot primitīvas lauksaimniecības kultūras, kurām ļoti maza pievienotā vērtība un milzīga konkurence pat no visas pasaules. Un liela daļa nespētu nemaz izdzīvot, ja nebūtu Eiropas atbalsta. Tiek noplicinātas lauksaimniecības zemes, lauku ainavas, bioloģiskā daudzveidība, un zūd lauku kultūrvide un tradīcijas. Vecie nomirst, jaunie labākajā gadījumā pārcēlušies uz pilsētām vai pat aizceļojuši uz ārzemēm. Cilvēki slīgst depresijā un kļūst par problēmu jau tā nabadzīgajām pašvaldībām.

Mazām tirgotavām ir ne tikai ekonomiska vērtība, bet arī sociāla loma. Pamēģiniet aiziet uz lielveikalu un palūgt, lai iedod luņķi desas vai ko citu, jo esi maku aizmirsis mājās. Cerams, ka pēc šāda lūguma nedabūsi pa muguru no apsardzes. Vai arī – pēc grūtas darba dienas palūgt lielveikalā esošajā kafejnīcā kausu ar aliņu – uzzināsi daudz iepriekš nezināmas patiesības par sevi. Taču vietējā krodziņā, vai tas Rīgā vai laukos, kur tevi visi pazīst kā vietējo, tas ir pilnīgi normāli. Pie kam tā ir socializēšanās – uzzini vietējos jaunumus, cilvēkiem kļūst svarīgāk, kas notiek apkārtnē un tā tiek veidots lokālpatriotisms.

Viens no labākajiem piemēriem ir Rīgas apkaimju biedrības, kuras vieno lokālpatriotisms un viss, kas apkaimes cilvēkiem kopīgi svarīgs. Cilvēki nāk kopā un domā par apkaimes drošību un iedzīvotāju labsajūtu, labklājību. Sakopta un droša vide ceļ nekustamo īpašumu vērtību. Un daudzas no šīm lietām top, iedzīvotājiem kopā sanākot vietējos krodziņos. Tie ir aktīvākie cilvēki, kuri iesaistās pilsētas attīstības plānu veidošanā, reaģē uz notikumiem, jo tiem, kam rūp savs īpašums, savs rajons un sava pašvaldība, tiem arī rūp sava valsts!

Pārtikas lielveikali tirgo ne tikai pārtiku, bet lielu daļu dažādu citu preču, kur daudzas ir ļoti zemas kvalitātes, bet konkurē ar profesionāliem veikaliem. Pie kam nav iespējams iegūt speciālista padomu un konsultāciju. Kaut vai viens piemērs – pārtikas veikals tirgo pilnīgi nederīgas slēdzenes velosipēdiem, kuru lietotāji visbiežāk kļūst par zagļu upuriem. Un tirgo arī pašus velosipēdus, kurus daudzās darbnīcās nemaz neņemas remontēt, jo meistars nespēj garantēt rezultātu. Un vēl – šādi velosipēdi, kuri kārtīgi nefunkcionē, ātri vien kļūst bīstami satiksmei un pat cilvēku dzīvībai.

Saprotams, ka domāt vajadzēja agrāk, nevis tagad vērt ciet lielveikalus, kuri arī ir uzņēmējdarbība un jāciena tāpat kā visi citi uzņēmēji. Jāsaprot, ka uzņēmējs vienmēr centīsies izmantot visus trūkumus un visus labumus, kurus likumdevējs ir radījis. Taču likumdevējs ir tiesīgs mainīt spēles noteikumus regulējot, bet ne aizliedzot.

Kā viens no pirmajiem soļiem varētu būt - pārtikas lielveikalu darbību atļaut tikai darba dienās. Tādejādi dodot iespējas sākt uzelpot tirdziņiem un arī mazajiem veikaliņiem. Cilvēkiem brīvdienās ir jāiet dabā, jābrauc uz laukiem, kopā ar bērniem jādodas uz zoodārzu, fiziskām nodarbēm. Pašiem jādodas pie radiem vai jāsakopj sava māja, apkārtne, nevis jāpavada brīvdienas lielveikalā, lai pēc tam kārtīgi piebāztu vēderu, sēžot pie televizora. Starp citu, nelielai atkāpei – jo nekoptāka lauku sēta, jo vairāk televīzijas antenu pie tās un bērniem tiek doti seriālu varoņu vārdi. Bet tas arī ir no darba un lokālpatriotisma trūkuma.

Šīs nejēdzīgās dirnēšanas sekas noved pie mazkustīga dzīvesveida radītām sirds asinsvadu slimībām. Latvijā ik gadu mirst ap 15 000 cilvēku, kas ir daudz lielāks zaudējums nekā ieņēmumi valstij no visiem lielveikaliem kopā (pēc CSDD datiem, viena dvēsele valstij izmaksā 350 000 latu). Pareizinot ar šiem 15 000, tie ir 5,25 miljardi! Viens no spilgtākajiem piemēriem ir ASV, kur neveselīgās pārtikas un mazkustīguma upuru skaits ir lielāks nekā visos ASV karos kopā. Tā ir paaudze, kura pavada dzīvi lielveikalā un nomirst lielveikalā.

Turpmākie soļi ir dažādu slogu noņemšana mazajiem zemniekiem, mazajiem ražotājiem, mazajiem uzņēmumiem un tirgotājiem. Viss, kas ir mazs, tas lielā skaitā ir stabils un varens. Viss, kas ir liels, ir lempīgs, bez elegances un daiļuma, kā rezultātā vājš.

Tev ir izvēle, kurš ceļš ejams - esi kopā ar vietējiem un dzīvo zaļi vai atbalsti citus un kalpo tiem...

Pārpublicēts no www.silenieks.lv

Novērtē šo rakstu: