Partiju finansēšanas dīvainības

To, ka politikā neizbēgami vajadzīga nauda, Latvijas partiju aizmetņi saprata jau 1989. gadā; vēl dažus gadus vēlāk likumdevējiem it kā nāca, it kā nenāca atskārsme, ka šīs naudas plūsma ir arī kā nebūt jākontrolē, varbūt pat jāierobežo, – kā nekā par politisko aģitāciju un tās finanšu avotiem bija sācis interesēties pat Aizsardzības ministrijas Pretizlūkošanas dienests. Savukārt par to, kā tieši būtu jānotiek šai ierobežošanai, valstsvīri nespēja tikt skaidrībā visu nākamo desmitgadi.

Par visu jāmaksā…

Naudas loma politiskajā dzīvē pietiekami skaidra bija jau 1989. gadā pirms PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. „Par visu bija jāmaksā. Par materiāliem un papīru reklāmizdevumiem, tipogrāfijām par iespieddarbiem, autobāzēm par transportu deputātu kandidātu un aģitbrigāžu vadāšanai. Avīzēm un žurnāliem bija jāpasūta raksti, jāmaksā par deputātu fotoportretiem. Bija daudz brīvprātīgo, bet, neskatoties uz to, rubļi ripoja,” – tā tēriņu veidošanos aprakstīja viena no Latvijas Tautas frontes vadītājām Sandra Kalniete.

Tiesa, visam naudas nepietika, un mūslaiku Latvijas pirmajās priekšvēlēšanu kampaņās viena no būtiskākajām tās vai citas kampaņas atšķirībām bija, vai kandidāts, teiksim, plakātus ar savu ģīmi drukāja par kompartijas, LTF vai savu naudu. Piemēram, toreizējam vēstures skolotājam, vēlākajai Joahima Zīgerista labajai rokai Odisejam Kostandam, kuru kā deputāta kandidātu izvirzīja Aizkraukles rajona skolotāji un Kultūras fonda aktīvisti, nācās iztikt ar pēdējo finansējuma variantu.

Taču iznāca tā, ka O. Kostanda šajā vēlēšanu apgabalā neviļus kļuva par konkurentu LTF oficiāli atbalstītajam vietējā sovhoza direktoram. LTF vadība ar šādu lietu kārtību nebija apmierināta. „Man piezvanīja Dzintars Ābiķis: „Kā tad tā! Mums Tautas frontes valde ir neizpratnē, jo jūs taču būtībā uzstājaties pret LTF! Interfronte izvirza kandidātus, mums jau tā ir gana galvassāpju, bet te vēl arī tu!” (..) Viņiem acīmredzot bija citi plāni: tātad savlaicīgi bija sastādīti vajadzīgo cilvēku saraksti, kam vajadzēja uzvarēt. Tika apmaksātas priekšvēlēšanu lapiņas, plakāti, sapulces. Bet man par visu nācās maksāt pašam,” vēlāk stāstīja O. Kostanda. Viņš pats vēlēšanām iztērējis apmēram 1000 rubļu, kas skolotājam nebija maza summa.

Savukārt pats pirmais ar ideju, ka nebūtu slikti, ja dārgie vēlētāji samestu konkrēti viņam kaudzīti naudas, klajā nāca neviens cits kā kvēlais PSRS vienotības sargs – „melnais pulkvedis” Viktors Alksnis, kurš mītiņos uzstājās ar aicinājumu ziedot viņa priekšvēlēšanu kampaņai. Privātpersonas gan diez ko ar ziedošanu neaizrāvās, taču pa kādai karaspēka daļai gan atsaucās, piemēram, viena pulkveža kontā bija ieskaitījusi 5000 rubļu. V. Alksnim bija arī ļoti jauks priekšvēlēšanu pantiņš, ko viņa kampaņas dalībnieki meta pastkastītēs: „Čtob naša Latvija cvela kak v maje sad, Čtob ņe zatmiļi jejo tuči, V sovetah nužen Viktor Alksnis, ego talant mogučij.”

Taču kopumā Tautas fronte finansiālajā ziņā bija privileģētākā stāvoklī, jo Atmodas eiforijas gaisotnē saņēma dāsnus ziedojumus no tautas. Izdevīgākie brīži ziedojumu vākšanai tolaik bija mītiņi: tā tikai 1989. gada 18. novembra manifestācijā, kurā piedalījās, iespējams, pat pusmiljons cilvēku, vien tika saziedoti 204 000 rubļu. Interesanti, ka pretēji visiem noteikumiem LTF vadība šo naudu nenodeva bankā, bet gan, sākot savdabīgu Latvijas politisko tradīciju, ieslēdza seifā – šajā gadījumā, lai būtu rezervē skaidras naudas līdzekļi, ja nu varas iestādes sadomātu bloķēt frontes bankas rēķinu.

Iegūtās un iztērētās summas tiem laikiem bija ļoti iespaidīgas (tiesa gan, rubļos, bet milzu inflācija tobrīd vēl nebija sākusies). Vēsture klusē par to, cik 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes priekšvēlēšanu kampaņai iztērēja komunisti, taču katrā ziņā LTF tai izmantoja lielum lielo daļu saziedoto līdzekļu – piemēram, pēdējā pusgadā pirms Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanām vien Tautas frontei bija ziedoti 800 tūkstoši rubļu. Tomēr jau šajā laikā tālredzīgāki ļaudis sāka nojaust, ka masu eiforija beigsies un partiju sistēmas pastāvēšana, balstoties tikai uz masu saziedotiem līdzekļiem, būs vienkārši neiespējama.

Kam tad vēl bija nauda, turklāt – liela nauda? Protams, uzņēmējiem, kuri savukārt jau pašā deviņdesmito gadu sākumā pamazām sāka noprast, ka ar politiķiem nepieciešams kontaktēties, lai aizstāvētu savas biznesa intereses. Tad arī laikrakstā Delo parādījās viens no pirmajiem šai tēmai veltītajiem rakstiem ar virsrakstu Kooperatori un politika, kura autors bija minētās avīzes redaktors, vēlākajos gados pazīstams komersants, avīzes Biznes & Baltija saimnieks un iespaidīgu personisko bankrotu piedzīvojušais Vladimirs Gurovs. Raksta būtība bija vienkārša – uzņēmējiem jāsāk domāt par politikas ietekmēšanu. „Pagaidām „padomju biznesmeņi” vēl ir bailīgi un sociālu kompleksu pilni. Pagaidām praktiskajā politikā kooperatori spēlē niecīgu lomu,” – tā situāciju raksturoja V. Gurovs.

Pirmais mēģinājums virzīties uz politikas pusi bija vērojams Kooperatīvu savienības 2. kongresā, kura laikā šī organizācija tika pasludināta par sabiedriski politisku. Taču īstas izpratnes, ko darīt tālāk, kooperatoriem tik un tā nebija. Par prātīgāko risinājumu tika uzskatīta ideja uz drīzumā gaidāmajām Augstākās Padomes vēlēšanām izvirzīt deputātu kandidātus no Kooperatīvu sabiedrības ar lozungu „Par atjaunotās Latvijas tirgus ekonomiku!”, taču praksē nekas prātīgs no tā visa neiznāca, jo kooperatoru vāros šļupstus aizēnoja Tautas frontes un interfrontes emocionālās vēlēšanu kampaņas.

Komersantu balss (un maks)

Tikai pēc valsts neatkarības atgūšanas bija vērojami jau pārdomātāki un organizētāki komersantu mēģinājumi gūt ietekmi politikā. Metodes gan sākumā palika tās pašas vecās – uztaisām savu partiju vai organizāciju, paši stājamies tās priekšgalā un mēģinām ielauzties politikas vadošajā ešelonā. Tikai Kooperatīvu savienības vietā nu nāca Latvijas Privātuzņēmēju savienība, kuras priekšsēdis Valdis Krisbergs atklāti paziņoja, ka šī apvienība politizēsies un meklēs iespējas, kā ietekmēt politiskos lēmumus ekonomikas jomā. Piedalīties vēlēšanās Privātuzņēmēju savienība gan nedomāja, priekšroku dodot lobismam, ar ko saprata „uzņēmēju domāšanas iepotēšanu” politiķiem.

Teorētiski valsts arī paspēra uzņēmējiem soli pretim, jo ar premjera Ivara Godmaņa svētību tika izveidota tāda kā biznesmeņu konsultatīvā padome, kas valdībai piedāvāja ieteikumus ekonomisko jautājumu risināšanai. Praksē tomēr izrādījās, ka komersantu viedokli ministri gan uzklausīja, taču darīja tik un tā pa savam. Tādēļ privātuzņēmējiem neatlika nekas cits, kā meklēt iespējas ietekmēt politiku ar politisko partiju palīdzību. Variantu it kā netrūka, taču sākumā tie nez kādēļ izrādījās viens par otru nožēlojamāki.

Piemēram, par komersantu interešu aizstāvi uzmetās Valda Šteina vadītā Brīvā pilsoņu konservatīvā partija, kas kopā ar Modra Lujāna pārstāvēto Latvijas Strādnieku neatkarīgo arodbiedrību asociāciju paziņoja, ka I. Godmaņa valdība neizprotot norises privātā biznesa jomā, tādēļ tās vietā vajadzētu nākt cilvēkiem, kas zina, ko darīt. Tas, ka zinošie cilvēki meklējami paziņojuma autoru vidū, bija pats par sevi saprotams. Tikpat kareivīgi noskaņota bija arī Liberālā partija, kuras vadītāju vidū gan bija arī pa kādam uzņēmējam, piemēram, vēlāk kontrabandas skandālā iejauktais Latvijas ceļa biedrs Georgs Lansmanis un jau pieminētais V. Krisbergs. Arī viņi I. Godmaņa valdību sauca par nespējīgu un solīja parādīt cilvēkiem ceļu uz privātbiznesu un veicināt uzņēmējdarbību.

Tomēr, kā redzam no vēstures, vinnētāji bija nevis nedaudzie šajās organizācijās iesaistītie uzņēmēji, bet gan vīri, kuri apmēram tajā pat laikā sāka pulcēties jaunizveidotajā interešu apvienībā Klubs 21, kas jau bija veidots tieši ar mērķi saskaņot biznesa un politikas intereses, bet beigu beigās radīja tādu politiski ekonomisko spēku sakausējumu, kas vairākus gadus spēja nodrošināt tajā iesaistīto komersantu interešu aizstāvību no vienas puses, un politiķu un vēlēšanu kampaņu sponsorēšanu no otras. Kluba izveidošanos iniciēja tās pašas LPSR Augstākās Padomes LTF frakcijas vadītājs Indulis Bērziņš, un, kā atceras laikabiedri, sākumā ideja bijusi pavisam nevainīga – sak, savācāmies, lai kādu no kolēģiem apsveiktu dzimšanas dienā. Taču ar laiku Klubā 21 sāka pulcēties ne tikai liberāli domājošie politiķi, bet arī uzņēmēji, pie tam pēdējie spēlēja arvien lielāku lomu.

„Tajā laikā tika ieviesta liberālā ekonomika. Un kā liberālās ekonomikas produkts sāka veidoties jauna šķira – buržuāzija. Tautas frontei tiešas saiknes ar šo šķiru nebija. Taču, tā kā mēs tomēr atjaunojām kapitālismu, tad zināma daļa deputātu uzskatīja, ka nepieciešams veidot kaut kādus permanentus sakarus ar dzimstošā privātuzņēmēju slāņa pārstāvjiem. Faktiski šim mērķim tad arī tika radīts Klubs 21. Jā, no vienas puses tas bija lobēšanas instruments. Pie tam abpusējas lobēšanas, kad uzņēmēji varēja ietekmēt deputātus, bet deputāti varēja ietekmēt uzņēmējus un konsultēties ar viņiem,” – tā Kluba 21 rašanos vēlāk skaidroja Andrejs Panteļējevs.

Iespējams, ka sākumā nevienam tiešām nebija domas uz Kluba 21 bāzes radīt partiju; vismaz kluba viceprezidents Valdis Birkavs vēl 1992. gadā, acis nemirkšķinot, publiski stāstīja, ka Klubs 21 neesot un nekad arī nebūšot partija. Melots arī nebija – partija tika nokristīta par Latvijas ceļu, un, lai gan kluba biedru tajā bija ne mazums, tas, vai viņi pēc tam formāli apturēja darbību Klubā 21, patiesībā ir otršķirīgs jautājums. (Protams, Latvijas ceļš tapa ne tikai no Kluba 21 locekļiem, bet arī no Augstākās Padomes frakcijas Satversme deputātiem un Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem – emigrācijas tautiešiem. Edvīns Inkēns grāmatā Cena ņezavisimostji vēlāk stāstīja, ka Latvijas ceļa veidošanās laikā jaunajā partijā piedāvāts iestāties gan Anatolijam Gorbunovam, gan Ivaram Godmanim. Pirmais piedāvājumu pieņēma, savukārt otrais palicis uzticīgs LTF un pateicis: „Es nevaru pamest kuģi.”)

Naudas ceļi un neceļi

Ap 1992.–1994. gadu gan kļuva pilnīgi skaidrs, ka politisks kuģis bez finanšu degvielas ir lemts drīzam galam. Jau 1992. gada pavasarī, gadu pirms sev liktenīgajām Saeimas vēlēšanām, tās pašas I. Godmaņa LTF vadība bija aprēķinājusi, ka biedru naudas organizācijai maksā vien 105 000 dalībnieku, kaut gan teorētiski tautfrontiešu skaits ir reizes piecas lielāks, – rezultātā ar līdzekļiem kļūst arvien knapāk un knapāk, vairums spējīgāko kadru aizplūst uz citām partijām. Šajā pašā laikā drosmīgāki ļaudis jau pat mēģināja līdzekļus pasmelties pat valsts un pašvaldību kabatā – 1993. gada martā prokuratūra sāka pārbaudi pēc Valsts kontroles atzinuma, ka nacionālās apvienības Tēvzeme politisko sludinājumu apmaksai izmantoti Vidzemes priekšpilsētas privatizācijas fonda līdzekļi, un atbildīgais par šo īpatno rīcību izrādījās pašvaldības vadītājs Andrejs Ručs. (Tādi sīkumi kā vēlākā premjera Māra Gaiļa rīcība, „pierunājot” Valsts kanceleju atbrīvot valdības caurlaižu biroja telpas par labu Latvijas ceļa vēlēšanu birojam, tolaik par grēku netika uzskatīti.)

Pēdējiem skeptiķiem finansējuma nozīmi pierādīja 1994. gada pašvaldību vēlēšanas, savukārt praktiskākiem ļaudīm viss bija skaidrs jau pirms 5. Saeimas vēlēšanām gadu iepriekš: piemēram, par iemesliem, kāpēc vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis (kurš Latvijas parlamentārisma vēsturē mūžam paliks ar teicienu: „Esmu skaidrs kā bāreņa asara…”) neiekļuva Latvijas ceļa sarakstā, nākamo vēlēšanu „lokomotīve” – tas pats M. Gailis savos memuāros stāsta tā: „Čepāņa problēma bija līdzdalība īpašā Jāņa Jurkāna dibinātā fondā, no kura vēlāk izauga partija Saskaņa Latvijai, attīstība tautsaimniecībai. Šajā finansu uzkrāšanas organizācijā līdzdarbojās tādi tagad pazīstami Saimnieka vīri kā Ēriks Kaža un Ernests Jurkāns. Čepānim pārmeta, ka viņam par šā fonda naudu esot nopirkts traktors. Es nezinu, kā tur īsti bija ar traktoru, bet notika īpaša saruna, kuras laikā Čepānim tika lūgts izstāties no fonda. Viņš to darīt atteicās un tā nenokļuva LC sarakstā. Viņam līdzi LC pameta arī viņa dzīvesbiedre Ilma Čepāne, tagad Satversmes tiesas tiesnese...”

Protams, mistiskais A. Čepāņa traktors bija tikai ziediņi – bet netrūka arī odziņu: Latvijas uzņēmēji jau deviņdesmito gadu pašā ausmā bija sākuši grozīt īstus miljonus un atskārtuši, ka partiju vajadzības – un savā ziņā arī to pārstāvju cena – salīdzinājumā ar šiem miljoniem ir smieklīgi mazas. Piemēram, 1997. gadā Latvijas partiju kopējie (oficiālie) ieņēmumi bija 637 tūkstoši latu, no kuriem 53 tūkstošus latu nodrošinājusi Parex banka, 40 000 latu – Ventamonjaks, 36 tūkstošus latu – Ventbunkers, 28 tūkstošus latu – Varner grupas uzņēmumi, 22 tūkstošus latu – fonds Tēvzeme. Bet, ja runāt par priekšvēlēšanu kampaņu izmaksām, tad 1994. gadā pašvaldību vēlēšanu oficiālie skaitļi (kas, protams, nebija īstie skaitļi, bet kaut ko tomēr parāda) bija šādi: Rīgas domes priekšvēlēšanu kampaņai Saimnieks iztērējis 75 tūkstošus latu, LNNK – 40 tūkstošus, Demokrātiskā partija – 35 tūkstošus, Latvijas ceļš – 29 tūkstošus latu, kopējā partiju iztērētā summa – vismaz 265 tūkstoši latu.

Protams, šādos apstākļos nebija nekādas nepieciešamības partijām piedāvāt miljonus, lai gan, cik nu zināms, esot gadījies arī tā. Piemēram, M. Gailis savos memuāros stāsta, kā odiozais vēlāk bankrotējušās Depozītu bankas saimnieks Raits Gailis viņu Parīzē ieaicinājis uz Ritz viesnīcu un vakariņojot paziņojis, ka „viņa ģimene esot nolēmusi atbalstīt personīgi mani nākamajās – 6. Saeimas – vēlēšanās, dodot man šim mērķim vienu miljonu dolāru”. Tiesa, arī šis solījums – iespējams, iestājušās banku krīzes dēļ – tā arī palicis tikai vārdu līmenī: „Skaidrs, ka Latvijas ceļš būtu bijis priecīgs par šādu ziedojumu, bet 1995. gadā Raits Gailis vairs ne gribēja, ne varēja mētāties ar šādām summām.”

Izsmalcinātāki naudas devēji ķērās pie pseidozinātniskām formulām – lūk, tā paša M. Gaiļa atskaite par sarunu Depozītu bankas vadības pārstāvi Mārci Bendiku 1993. gada sākumā: „Edvīns Inkēns ziņoja, ka Latvijas Depozītu banka ir ar mieru finansiāli atbalstīt liberāli orientētas partijas. Satikos ar Bendiku viņa – viceprezidenta – kabinetā Depozītu bankas Vaļņu ielas namā. Runājām par Latvijas ceļa sponsorēšanu, un Bendiks piedāvāja ļoti vienkāršu shēmu. Viņš teica, ka viņi bankā esot aprēķinājuši, ka, cik vietu Saeimā katra no partijām varētu iegūt, tik daudz naudas viņi arī esot ar mieru dot, šķiet, 2000 dolāru par vienu vietu Saeimā. Bendiks bija sagatavojis kaut ko līdzīgu memorandam, ko vajadzētu parakstīt, un tad tas glabātos bankas seifā. Šajā dokumentā bija sarakstītas visas liberālās, pat pārāk liberālās nostādnes, kas varētu nest labumu uzņēmējiem. Mēs pateicām, ka jūtamies pietiekami vareni, lai tāpat dabūtu tuvu pie 50% vietu Saeimā, tāpēc šādu papīru neparakstīsim. Tā vietā mēs ieteicām Bendikam palasīt Latvijas ceļa programmu, kur, tiesa gan, nedaudz vispārīgākā veidā, visas viņu prasības bija atrodamas: gan par tiešo nodokļu samazināšanu, gan par visu citu. Bendiks atzina mūsu argumentus par saprātīgiem, un prasīto naudu mēs dabūjām…”

Šķiet, memuāru autors pat nemana, kā tekstā baņķiera „piedāvātā nauda” nemanāmi pārvēršas par politiķu „prasīto naudu”, un tieši tāpat deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka notikt arī reālajā politiskajā dzīvē: ikdienišķa lieta bija gan anonīmi ziedojumi, gan starpnieku izmantošana, gan konkrētu summu solīšana par konkrētiem „labajiem darbiem”, gan balsu pirkšana un arī piedāvāšana, gan, protams, visādu izmēru neuzskaitītie līdzekļi un „melnās kases”. To pastāvēšana gan oficiāli netika pierādīta ne tolaik, ne desmit gadus vēlāk: 2001. gadā ar politiku cieši saistītais uzņēmējs Viesturs Koziols gan paziņoja, ka visām Latvijas partijām esot savas „melnās kases” jeb dubultās grāmatvedības sistēmas, taču no Ģenerālprokuratūras pārbaudes čiks vien sanāca – valdošo partiju pārstāvji apgalvoja, ka par šādām te kasēm neko dzirdējuši neesot, un prokuratūra nesaskatīja pamatu kriminālprocesa uzsākšanai. Jauna cerība uzzināt „melnās naudas” ceļus pie partijām un konkrētiem politiķiem parādījās tikai līdz ar Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšanu.

Ierobežošanas skumjās tradīcijas

Tiesa, jau 1994. gadā pirmoreiz nopietni, „valstiskā līmenī” aktualizējās jautājums par partiju finansēm. Tika konstatēts, ka, neraugoties uz likumdevēju pūlēm, vispār nav skaidrs, kad īsti partijām jādeklarē savi finansētāji un kā tam jānotiek: it kā priekšā ir pašvaldību vēlēšanas, bet partijām savas finanses būs jādeklarē tikai nākamajā pavasarī, priekšvēlēšanu apvienībām – mēnesi pēc vēlēšanām. Rezultātā likumdevēji sarosījās, pašvaldību vēlēšanas gan pagāja, tomēr salīdzinoši ātri – jau pēc gada – Saeimā tika atbalstīts vēlākā neveiksmīgā pretkorupcijas likumdošanas tēva Jāņa Lagzdiņa izstrādāts partiju finansēšanas likumprojekts, kas it kā bija gana stingrs – tas cita starpā noteica, ka nav pieļaujama ziedojumu pieņemšana no ārzemniekiem un anonīmiem avotiem, aizliegta ir valsts iestāžu finanšu izmantošana, viena fiziskā persona gada laikā vienai partijai drīkst ziedot līdz 5000 latu, juridiskā – līdz 25 000 latu.

Taču jau šajā laikā tika ielikts pamats virknei mūsdienu Latvijas politisko tradīciju – likumdošanā tika iemontēta virkne dažādi tulkojamu un nepietiekami pārdomātu normu, virkne partiju sāka aizrautīgi činkstēt par pārāk stingriem noteikumiem, un tāpat sākās arī mūžīgā diskusija par to, pāriet vai ne uz valsts finansētu partiju sistēmu, atsakoties no nekontrolējamiem ziedojumiem. Pirmā no činkstētājiem bija LTF valde, kas 1995. gada janvārī paziņoja, ka izstrādātais jaunais partiju finansēšanas likumprojekts esot pārāk stingrs un tāds tas varētu būt tikai gadījumā, ja partijas tiktu finansētas atkarībā no vēlēšanās gūtajiem rezultātiem – un no valsts un pašvaldību budžeta. Savukārt pirmā atklājusies nejēdzība – likumdošanā gan noteikts, ka pirms vai pēc katras apmaksātas kandidāta uzstāšanās elektroniskajos medijos jāpaziņo, kas par to maksā, bet rezultātā visbiežāk tika minētas reklāmas kompānijas, jo likums jau skaidri nenoteica, ka jānosauc naudas izcelsmes pamatavots (jā, šāda prasība patiesībā esot tīrā formalitāte, kas neko nedod, – bija spiests atzīt pat J. Lagzdiņš).

Nu, bet iemeslus, kāpēc diskusija par partiju finansēšanu no valsts budžeta tiešām pamazām kļūst mūžīga, uzskatāmi demonstrēja, piemēram, Māris Vītols, kurš 1995. gadā kā Kristīgo demokrātu savienības politiskais konsultants šķietami pārliecināti deklarēja: „Cena, ko vēlētāji maksā par šādu partiju finansēšanas modeli, ir partiju politiska atkarība no saviem lielākajiem naudas devējiem. (..) Šāds stāvoklis reāli apdraud partiju demokrātiju Latvijā, un, lai no tā izvairītos, šajā likumā vajadzēja izstrādāt normas, kuras līdzsvarotu visu partiju iespējas vēlēšanās, nosakot maksimālo pieļaujamo vienas partijas vēlēšanu kampaņas izdevumu apjomu (griestus) un radot papildu iespējas partijām savus uzskatus vēlētājiem masu informācijas līdzekļos izskaidrot bez maksas.” Savukārt pāris gadus vēlāk šis pats M. Vītols pārbēga uz Tautas partiju, kura savus panākumus saista tieši ar iespaidīgu no ziedotājiem saņemtu summu tērēšanu politiskajām kampaņām, un… strauji piemirsa par saviem iepriekšējiem uzskatiem, ka, nenosakot kampaņas finansiālos griestus, „vēlēšanās konkurē nevis politiskās idejas, bet nauda”.

Visas šīs tradīcijas dažādās izpausmēs turpinājās nākamos desmit gadus – apjēgušas, ka bez vērienīgām priekšvēlēšanu kampaņām neizturēt, partijas ar visām iespējamām metodēm centās papildināt savus budžetus, savukārt šo kampaņu rezultātā valsts amatos ievēlētie partiju pārstāvji nerāvās pārāk centīgi rūpēties par partiju finanšu sistēmas sakārtošanu. Vienlīdz zīmīgi izrādījās gan Vienības partijas priekšsēdētāja vietnieka Ralfa Sviriņa kādā intervijā netīšām izteiktie vārdi: „Mūsu atbalstītāji cer, ka ieguldīto atpelnīs, ja ievēlēšanas gadījumā ļausim viņiem vismaz trīs mēnešus kārtīgi pastrādāt…”, gan situācija 1995. gada 1. septembrī: lai gan partiju finansēšanas likums līdz šim datumam partijām kategoriski pieprasīja deklarēt savas finanses, to laikus izdarīja… trešā daļa partiju, savus sponsorus aizmirsa uzrādīt faktiski visas lielākās tābrīža partijas, savukārt vēl citas politiskās organizācijas piemirsa norādīt, cik tad naudas ir to kontos.

Jaunas bija tikai partiju finanšu meklēšanas metodes un brīžam atklājušies naudas ceļi: Demokrātiskā partija Saimnieks nemaz īpaši neslēpa, ka ar to cieši saistītais fonds Drošība savā ziņā varētu tikt uzskatīts arī par „jumtu”, kas tā biedrus legāli aizstāv no reketa; oriģinālu metodi personiskā finansiālā stāvokļa nodrošināšanai, startējot politikā, izdomāja Latvijas Bankas prezidents Einars Repše – viņš aicināja tautu ziedot viņam personiski, dodot mājienus, ka vēlamā summa varētu būt miljons; jaunas metodes ziedojumu ierobežojumu apiešanai tika izmantotas Tautas partijas un tās pašas LSDSP finansēšanā – izrādījās, ka tām abām gandrīz vai masveidā ziedojušas fiktīvas vai šaubīgas kompānijas, kuras neatrodas adresēs, kuras tās uzrādījušas kā savas juridiskās adreses, un Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle pat nāca klajā ar paziņojumu, ka šādi ziedojumi esot plānota provokācija, „lai nomelnotu un diskreditētu Tautas partiju”; tāpat atklājās, ka reizumis ziedojumu nauda aiziet galīgi greizus ceļus – izrādījās, ka sociāldemokrātu Saeimas frakcijas deputāts Imants Burvis, kurš publiski paziņojis, ka LSDSP kļuvusi par sponsoru partiju, pats pievācis bijušo čekistu Jurija Šabašova un Vladimira Komogorceva dotu ziedojumu.

Vēl pirms stingrākās likumdošanas pieņemšanas tika pat mēģināts pamangot naudu arī ārzemēs – Diseldorfas avīzē Handelsblatt tika ievietots Alberta Kaula Vienības partijas aicinājums ziedot, bet J. Zīgerists Frankfurter Allgemeine Zeitung solīja Vācijas uzņēmējiem Latvijā „izritināt sarkano tepiķi”; kaut gan partiju finansēšanas likums it kā aizliedza gan partiju finansēšanu ar trešo personu starpniecību, gan īpašu starpniekorganizāciju izveidošanu partiju finansēšanai, apvienība Tēvzemei un Brīvībai organizēt „savlaicīgu un apjomīgu līdzekļu uzkrāšanu 7. Saeimas vēlēšanu kampaņai” uzlika fondam Tēvzeme (kura ziedotāji no valsts saņem nodokļu atlaides un kura valdē bija ne tikai teiciena „ētiski momenti šeit pastāv” autors Māris Grīnblats, bet arī Guntars Krasts, kurš kā premjers 1998. gadā pats publiski aizstāvēja partiju finansēšanu no valsts budžeta, Māris Ārgalis, kā arī Uzņēmumu reģistra galvenais notārs Māris Gulbis, kurš tolaik vēl pārstāvēja Tēvzemei un Brīvībai).

Aprēķini un realitāte

Gadiem ejot, partiju finanšu kontrolē parādījās arī jaunas vēsmas, un divas būtiskākās no tām – pirmkārt, izveidotais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs metās krietni kārtīgāk kontrolēt partiju saņemtos oficiālos ziedojumus un, protams, atrada tajos daudz pārkāpumu un nelikumību; otrkārt, likumdevēju atbalstu guva ideja, ka būtu nepieciešams ierobežot partiju tēriņus priekšvēlēšanu kampaņām, jo tās ar savu vērienu ietekmējot vēlētāju saprātu un tos faktiski „zombējot”. Tiesa, izrādījās, ka saistībā ar KNAB atklātajiem pārkāpumiem uzliktos sodus partijas spēj sekmīgi nobloķēt ar ilgstošas pārsūdzēšanas palīdzību, savukārt kampaņu izmaksas nemaz nav tik vienkārši aprēķināt un pierādīt – pat tādā mērā, ka Jura Lujāna un Aināra Šlesera vadītās Pirmās partijas kampaņas aprēķinātās izmaksas izrādījās vairākkārt lielākas nekā oficiāli uzrādītās.

Pieticīgi politiskās reklāmas apjomu mērījumi gan bija sākušies jau 1995. gada otrajā pusē, kad mērītāji no nevalstiskajām organizācijām konstatēja, ka visvairāk naudas – simtus tūkstošu latu – iztērējis Saimnieks (uz ko partijas priekšvēlēšanu koordinācijas padomes vadītājs, bijušais Robežsargu brigādes komandieris Ivars Redisons par vēl neapmaksātajiem rēķiniem paziņoja: „Man labāk gribētos to summu nezināt...”). Taču vēl desmit gadus vēlāk vienas no visu laiku iespaidīgākajām un dārgākajām – Tautas partijas 1997. gada kampaņas organizētājs Jurģis Liepnieks, demonstrējot jaunus paņēmienus, kā apiet priekšvēlēšanu kampaņu finanšu ierobežojumus, teica: „Mūsdienu izteiksmē Tautas partijas kampaņa maksātu 10–12 miljonus, mēs iztērējām ap vienu miljonu. Bet reklāmas izdevumus no malas saskaitīt jau īsti nemāk vēl tagad. Saskaita centrālās televīzijas un centrālās avīzes, un viss. Tā galīgi nav visa mediju telpa. Tur vēl klāt nāk internets, reģionālās avīzes, reģionālie elektroniskie mediju, drukas materiāli, pasākumi, ko līdz šim neviens nav spējis saskaitīt…”

Nu, bet kopumā? „Politika nepārprotami ir biznesa objekts. Ir vairāki politiķi, kam ir biznesa intereses, un tie ir politikas līderi, kas nosaka politisko tirgu. Un ir tie, kas gatavi būt piespēlētāji tai vai citai situācijai. Varbūt viņiem pašiem nav tādu biznesa mērķu, bet viņi saprot, ka politika – tā ir nauda, tā ir iespēja pelnīt. Galu galā politika ir peļņu nesošākais bizness. Tieši šī iemesla dēļ partijas nespēj vienoties par finansēšanas modeli. Zinot tās aizkulises, sponsoru naudas, kas nekur neafišējas, un citus ietekmes instrumentus, skaidrs, ka te nevienam nav prātā ierobežojošo vai regulējošo instrumentu izmantošana, lai varētu to ielikt kaut kādā rāmī, gatavā atskaites sistēmā, turklāt tādā, par kuru visi būtu pārliecināti, ka tā strādā,” – tā salīdzinoši lakoniski rezumē sociologs Aigars Freimanis.

Novērtē šo rakstu: