Partijas "Attīstībai/Par!" dāsnais piedāvājums ebreju kopienai – šībrīža labestības uzplūdi vai iepriekš aprēķināts gājiens

Jautājums par nekustamo īpašumu vai kompensāciju izmaksu ebreju kopienai gaisā jau virmo ļoti sen, bet par vēsturi nedaudz vēlāk.

Lasot ziņu par partijas "Attīstībai/Par!" iniciatīvu, nāk prātā teiktais, ka katra partija cenšas kompensēt savu atbalstītāju atbalstu priekšvēlēšanu laikā un ne tikai.

Pārējās partijas visnotaļ rezervēti izsakās par šo jautājumu. Tomēr, jāatzīmē, ka koalīcijas līgumā ir 2.8. punkts, kurš nosaka:

Sadarbības partneri respektē cits cita tiesības virzīt likumprojektus un tiesības balsot atšķirīgi šādos jautājumos:

2.8.1. pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušajiem nepilngadīgajiem nepilsoņu bērniem;

2.8.2. nelaulāto dzīvesbiedru tiesību paplašināšana;

2.8.3. Kopdzīves likums;

2.8.4. holokausta rezultātā zudušo Latvijas ebreju kopienu īpašuma tiesību restitūcija un kompensācija;

2.8.5. Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ratifikācija.²

Šādu izņēmumu iekļaušana nozīmē, ka koalīciju veidojošiem politiskajiem spēkiem bija atšķirīgs viedoklis attiecīgajos jautājumos. Iepazīstoties ar partiju programmām uz vēlēšanām, jāsecina, ka neviena partija savās programmās kā uzstādījumu nav ietvērusi īpašumu nodošanu vai kompensācijas izmaksu ebrejiem.

Tātad kāda partija nav bijusi īsti godīga pret saviem vēlētājiem, neiekļaujot partijas programmā šādu uzstādījumu, bet panākot, ka šāds punkts ir koalīcijas līgumā.

Kura tā ir, tagad šaubu vairs nav nevienam, - partija "Attīstībai/Par!". Iemesls – nezināšu, bet pieļauju, ka padomājāt tieši to pašu, ko es – nauda.

Te neliels atskats vēsturē. Jautājums par ebreju īpašumu atdošanu jau ilgstoši karājas gaisā, bet vienu gan var uzsvērt, - neatlaidība, ar kādu šis jautājums tiek virzīts, ir ļoti liela.

Jautājums ir pat pacelts starptautiskā mērogā. Proti, 2013.gada 18.septembrī laikrakstā “Diena” bija publiskota informācija: Trešdien Latvijā savā jau trešajā vizītē ierodas ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons, portālu Diena.lv informēja ASV vēstniecības Rīgā Preses un kultūras nodaļā. Vizītes mērķis ir apspriest holokausta laikā atsavinātā ebreju kopienas un bezmantinieku īpašuma atdošanu. Sūtnis Latvijā tiksies ar Saeimas deputātiem, vietējo pašvaldību un diplomātiskā korpusa pārstāvjiem, kā arī ar Latvijas Ebreju kopienas biedriem.³ 

Jāatzīmē, ka rakstā bija arī akcentēts, ka ebreju īpašumu restitūcijas jautājums, kas savulaik tika saistīts ar tieslietu ministra Gaida Bērziņa (VL-TB/LNNK) demisiju, varētu atkal aktualizēties septembrī. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) iepriekš izteicies, ka ar ebreju kopienas īpašumu restitūciju būs iespējams virzīties uz priekšu soli pa solim, taču jautājumam vajadzīgs Saeimas vairākuma atbalsts.⁴

Tādējādi ebreju īpašumu jautājums ir kā karsts kartupelis jau vairākus gadus. Vienubrīd pat Tieslietu ministrijā bija izveidota darba grupa, kura attiecīgi šo jautājumu vērtēja. Rezultāts – no ministra amata atkāpās Gaidis Bērziņš, kura atkāpšanās bija saistīta ar uzskatu, ka nekādi īpašumi nav jāatdod.

Labi, kādu kāri uz naudu un mantu neanalizēšu, bet paskatīšos uz šo visu epopeju no cita skatupunkta.

Proti, 1991.gada 30.oktobrī tika pieņemts likums “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”. Tā 3.pantā ir noteikts:

Pamats izskatīt jautājumu par namīpašuma denacionalizāciju ir bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku pieteikums.

Pieteikumam jāpievieno īpašuma tiesības apliecinošs dokuments vai valsts arhīva izziņa par īpašuma tiesībām namīpašuma nacionalizācijas brīdī, bet bijušo īpašnieku mantiniekiem — arī dokuments, kas apliecina īpašnieka miršanas faktu (miršanas apliecība), un citi dokumenti, kas dod pamatu atzīt tiesības uz mantojumu (dzimšanas apliecība, laulības apliecība, testaments un citi dokumenti).

Pieteikums jāiesniedz pilsētas domei vai rajona padomei pēc namīpašuma atrašanās vietas līdz 1994. gada 1. jūnijam, bet pārējie dokumenti — ne vēlāk kā līdz 1996. gada 31. decembrim.

Ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki nav iesnieguši pieteikumu par namīpašuma denacionalizāciju, bet viņam, pamatojoties uz pieprasījumu, kas iesniegts līdz 1994.gada 1.jūnijam, atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi zem strīdus namīpašuma, namīpašums atdodams, ja tas neskar trešo personu likumīgās intereses (nams pakļauts privatizācijai, pēc 1994.gada 1.jūnija uzsākta pārbūve vai kapitālremonts utt.).⁵

Pag, bijušais īpašnieks un mantinieks nenozīmē tikai fizisku personu. Tā var būt arī juridiska persona. Tad te vietā jautājums – kādēļ tad ebreju kopiena nepieteicās uz saviem īpašumiem likumā noteiktajos termiņos? Pieteikšanās posms arī bija visnotaļ pailgs – nepilni trīs gadi.

Pieļauju domu, ka gan jau vēl kāds noteiktos termiņos nepieteicās uz saviem īpašumiem. Nez, vai arī viņu tiesības partija "Attīstībai/Par!" aizstāvēs ar tikpat lielu degsmi un iniciatīvu kā ebreju kopienas gadījumā? Nezinu, kaut kā neesmu pārliecināts. Attiecīgi rodas jautājums – kādēļ tāda nevienlīdzīga attieksme jebšu kāpēc vienai grupai tiek noteiktas tādas izņēmuma tiesības?

Jāatzīst, ka, ja partija "Attīstībai/Par!" turpinās lobēt un bīdīt jautājumu par ebreju īpašumu atdošanu, tas noteikti nonāks Tieslietu ministrijas pārziņā, kuru šobrīd vada Jānis Bordāns, kurš Tieslietu ministriju arī vadīja tieši pēc G.Bērziņa demisijas, un toreiz bija tā: Mērnieku laikiem ir jābeidzas, savu personīgo viedokli par kompensācijām ebreju organizācijām intervijā žurnālam "Lietišķā Diena" pauž tieslietu ministrs Jānis Bordāns.⁶

Līdz ar to situācija paliks pavisam kutelīga, jo J.Bordāns reiz jau visai skaidri un nepārprotami bija paudis savu viedokli. Kas notiks tagad? Pieturēsies pie agrāk paustā vai arī aizies partijas "Attīstībai/Par!" pavadā, ka tik valdība nešūpojas un, kazi, varbūt kāds dāsns atbalstītājs partijai parādīsies?

Laiks rādīs, bet, ja šajos jautājumos iesaistītajiem būtu godaprāts un viņi mācētu lasīt, visi varētu izlasīt un saprast, ka jebkurš varēja pieteikties uz savu īpašumu un to atgūt, bet – to vajadzēja izdarīt noteiktā termiņā. Savukārt, ja pati persona noteiktā termiņā nepieteicās, tā zaudēja jebkādas prasījuma tiesības.

Pārlasot un skatot kopainā, veidojas arī atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Proti, partijas "Attīstībai/Par!" dāsnais piedāvājums ebreju kopienai - šībrīža labestības uzplūdi vai iepriekš aprēķināts gājiens?

Es nosliecos iepriekš aprēķināta gājiena virzienā, jo, piekritīsiet, kādam taču, rakstot koalīcijas līgumu, bija jāizvirza ebreju īpašumu atdošanas jautājums diskusijai. Tikai diskusijas rezultātā varēja noskaidrot, ka vienbalsīga atbalsta nav, tamdēļ jāiekļauj izņēmumos. Iepriekš paredzēt, ka būs labestības uzplūdi, un tamdēļ veikt attiecīgās atrunas, lai, skatot šo jautājumu, nešūpotu koalīciju, – tas nu gan neizklausās nopietni.

Tas, ka nevienas partijas priekšvēlēšanu programmā šis jautājums nebija ietverts, raisa pamatu uzskatam par godprātības neesamību. Tādējādi varu tik izteikt hipotēzi, ka, iespējams, partijas "Attīstībai/Par!" šī brīža nosacītie panākumi ir saistīti tikai ar to, ka viņi apsolījuši šo jautājumu nokārtot un šī apsolījuma rezultātā nav trūcis atbalstītāju.

1 https://www.delfi.lv/news/national/politics/ebreju-ipasumu-restitucijas-jautajumu-rosina-risinat-ar-40-miljonu-eiro-kompensaciju.d?id=51184783

2 https://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/sadarbibas_ligums_gala-redakcija_red.pdf

3 https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/asv-sutnis-jau-treso-reizi-riga-runas-par-ebreju-ipasumiem-14025213

4 Turpat

5 https://likumi.lv/doc.php?id=70829

6 https://nra.lv/latvija/politika/79061-tieslietu-ministrs-par-kompensacijam-ebreju-organizacijam-mernieku-laikiem-ir-jabeidzas.htm

Novērtē šo rakstu: