Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Pārdomas par Latviju un karu

Jānis Gaiziņš*
30.12.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā sakarā ar karu Ukrainā ir nācies dzirdēt un lasīt tik daudz dažnedažādu muļķību, ka man neviļus radās doma - vajag savas pārdomas par to visu izklāstīt rakstiski. Nerunājot par Latvijas televīziju un radio, arī portālā pietiek.com bija daudzi raksti par kara tēmu Ukrainā, no kuriem redzams, ka sabiedriski aktīvi cilvēki raksta savas domas par lietām, no kurām viņi patiesībā neko nesaprot. Pārsvarā visi šie raksti bija ar izteikti propagandistisku ievirzi bez kādas reālas faktu zināšanas un analīzes.

Varbūt man nav taisnība, bet pirmais, kas man nācis prātā, ir tas, ka mūsu dienās cilvēki ļoti maz zina par karu un karošanu. PSRS un tam sekojošie laiki bija radījuši cilvēkiem pārliecību, ka visi kari ir pagātnē un nākotnē karu nekad vairs nebūs, bet, ja būs, tad tie būs pavisam citādi, nekā bija, piemēram, Pirmais pasaules karš ar ierakumu tranšejām un artilērijas apšaudēm.

Atceros, kad biju pavisam mazs, vecāki mani veda pie vecātēva uz Latgali, kur vecamtēvam mājā pie sienas goda vietā karājās vecātēva bilde Latvijas armijas formas tērpā. Šī bilde viņam mājā pie sienas karājās visus padomju laikus. Varēja saprast, ka vecaistēvs ar to lepojās.

Otrs vecaistēvs arī pagājušā gadsimta 30. gados bija dienējis Latvijas armijā. Viņam Latvijas pasē bija ieraksts, ka viņš ir pakļauts karaklausībai, un atzīme, ka ir dienējis Latvijas armijā smagās artilērijas pulkā un viņa karavīra specialitāte ir zenītartilērists. Bet ar to viņam viss nebeidzās. Otrajā pasaules karā viņam sanāca arī pakarot Vācijas armijā, un karš viņam beidzās karagūstekņu nometnē Bavārijā.

Vecāmamma, kad biju mazs, man stāstīja, ka siena mājai ir šķība, jo netālu kara laikā esot nokritusi bumba, un, kamēr vecaistēvs bija Vācijas armijā, viņa mājās palikušajai ģimenei par to devuši par brīvu malku.

Iepriekšējās paaudzes bija karu pašas piedzīvojušas, un tām bija skaidrs priekšstats, kas ir karš, ko nevar teikt par mūsu laikiem. Mani pašu pēc pirmā kursa iesauca uz diviem gadiem dienēt PSRS armijā, un pēc tam trīs gadus katru nedēļu viena diena bija jāmācās kara katedrā, nobeigumā bija jābrauc uz sboriem, kur vajadzēja šaut ar lielgabalu, un pēc tam vēl bija nobeiguma eksāmens par lielgabalu uzbūvi jākārto.

Tāpēc, ar ko kājnieku kaujas mašīna atšķiras no tanka un lielgabals no haubices, es, pats par sevi saprotams, zinu, bet esmu novērojis, ka daudzi mūsdienās par armiju nezina pat pašas elementāras lietas. Sabiedrībā par to valda totāla nezināšana, un tiek arī veikta intensīva smadzeņu skalošana.

Pirmkārt, tautai tiek stāstīts, ka Latvija tagad sapirks bairaktārus un haimarsus un būs spējīga kā līdzīga karot ar Krieviju un ka Latviju spēšot aizsargāt NATO kaujas grupa Ādažos utt. Otrkārt, tiek izplatīti mīti jeb pasakas par NATO organizāciju kā tādu. Nepareizi ir, kā to dara Latvijas politiķi, pasniegt NATO kā kaut ko līdzīgu apsardzes firmai, ar kuru Latvija ir noslēgusi līgumu par apsardzi un tagad atliek tikai nospiest sarkano trauksmes izsaukuma pogu (iedarbināt Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu) un NATO armija “ar sirēnām kaucot skries kā uz izsaukumu” aizstāvēt Latviju.

Ziemeļatlantijas līguma 5. pants paredz, ka NATO valstis palīdzēs aizsargāties viena otrai militāra uzbrukuma gadījumā. Ja kāds saprot, kāda bija PSRS armija, kas bija viena vienota armija visām PSRS republikām viena kopēja armija, tad NATO armijas tādā izpratnē nav. Ir katras dalībvalsts armijas. Katrai šai armijai ir savi karavīri, sava tehnika un bruņojums, sava forma, savas dienesta pakāpes, savi komandieri.

NATO valstu armijās nav pat vienveidīga bruņojuma, piemēram, pat Vācijas un Francijas armijās ir dažādas triecienšautenes, dažādi tanki, dažādi lielgabali, dažādas lidmašīnas. Sevišķi šāda ieroču atšķirība liela kļuva pēc tam, kad NATO pievienojās bijušās Varšavas līguma valstis, no kurām daudzas vēl tagad saglabā PSRS laikos ražotos ieročus, jo jaunu rietumvalstu ražojuma ieroču iegāde ir ļoti dārga. NATO valstis ar lielām grūtībām pārgāja pat uz viena kalibra šaujamieročiem.

Dienesta pakāpes katrā armijā arī saucas pa savam. Čehijas armijā, piemēram, dien praporščiki un rotmistri, kādi bija vēl cara Krievijā, bet Vācijā dien feldfēbeļi, junkeri un fēnrihi. Starp citu, citu valstu armijās nevar kļūt par ģenerāli cilvēks, kas nekad nav komandējis vadu, rotu, bataljonu, pulku, brigādi, kam nav attiecīgas militāras izglītības. Bet tas bija iespējams Latvijā. Latvijā bija saradusies vesela kaudze šādu kāzu ģenerāļu un ministru, kuru galvenā nodarbošanās bija nevis karspēka daļu komandēšana vai militārā plānošana, bet runu teikšana kapos kritušo piemiņas pasākumos.

Daži bija pat tik tālu iedomājušie, ka mēs tagad sadosim savējiem ģenerāļu pakāpes un tad viņiem ļaus komandēt, piemēram, Bundesvēra brigādi. Nebūs tā. Bundesvēra brigādi komandēs vācietis, Vācijas pilsonis ar nepieciešamo izglītību, pieredzi un zināšanām. Tāpat tas būs arī, piemēram, attiecībā uz Turcijas armiju.

Un tad, turpinot galveno domu, - visas NATO dalībvalsts ar savām armijām ir apsolījušās nākt palīgā viena otrai kara gadījumā, bet nav tā, ka mums pašiem tagad nekas jādara nav. Protams, tika veidoti arī tā saucamie “ātrās reaģēšanas spēki”, kuriem valstis ir izdalījušas atsevišķas kaujas vienības, kam pastāvīgi jābūt kaujas gatavībā, bet šādi spēki ir relatīvi nelieli.

Tas, ka mēs paši varam pilnvērtīgu armiju tagad neveidot, jo esam NATO, kas mūs tagad sargās, tas ir mīts. Tas, ka mēs tagad karosim, sēžot pie datoriem un pa tiem vadīsim dronus, arī ir mīts. Ar droniem var kaut ko slepeni novērot un var kaut ko iznīcināt, bet ar droniem nevar iekarot un nevar aizstāvēt teritoriju. Un jautājums šajā sakarā ir tāds, vai Latvijai pašreiz vispār ir reāla armija?

Ja kāds domā, ka ir bijis un ir citādāk, tad viņš maldās, bet visos laikos katras sauszemes armijas galvenais spēks jeb mugurkauls, pie kā viss turas, ir bijuši kājnieki. Napoleona karu laikā kājnieki ar kājām aizgāja no Francijas līdz Maskavai un, kam palaimējās, tāpat ar kājām atnāca atpakaļ, un krievi tāpat ar kājām aizgāja no Krievijas līdz Parīzei un atpakaļ. Mūsu laikos karavīri brauc ar mašīnām, bet tas lietas būtību nemaina. Kājnieki tāpat paliek katras sauszemes armijas mugurkauls.

Protams, vieni paši kājnieki neko daudz izdarīt nevar. Armijai vajag arī artilēriju, tankus, arī lidmašīnas un pretgaisa aizsardzību. Turklāt karavīru skaits kā tāds pasaka kaut ko tikai aptuveni. Karo nevis karavīri ar skaitu, bet karo karaspēka vienības. Vienību struktūra ir izveidojusies vēsturiski, un gandrīz visās armijās tā ir vienāda: nodaļa, vads, rota, bataljons, pulks, divīzija (divīziju struktūra), var būt arī nodaļa, vads, rota, bataljons, brigāde (brigāžu struktūra).

Latvijas armijā 1940. gadā, piemēram, bija trīs divīzijas. Katrā divīzijā bija četri pulki – trīs kājnieku un viens artilērijas. Nodaļu parasti komandē seržants, vadu leitnants, rotu kapteinis, pulku pulkvedis, divīziju ģenerālis. Karavīri mūsu laikos vairs ar kājām nestaigā. Katrai nodaļai mūsu laikos ir jābūt savai kaujas mašīnai vai savam bruņutransportierim. Katrā tādā kājnieku nodaļā parasti ir nodaļas komandieris, granātmetēja operators, viņa palīgs, kas palīdz granātmetēju lādēt, viens vai divi ar rokas ložmetējiem bruņoti karavīri, kaujas mašīnas vadītājs, snaiperis, vismaz pāris ar triecienšautenēm bruņoti karavīri u. c.

Dažādu valstu armijās kājnieku jeb pancergrenadieru, kā tos sauc Bundesvērā, nodaļā ir no 7 līdz 11 cilvēkiem. No trim vai četrām nodaļām veidojas vads, no trim vai četriem vadiem sastāv rota. Rotā normāli jābūt vairāk par 100 cilvēkiem un vismaz 10 kājnieku kaujas mašīnām vai bruņutransportieriem.

Vai kāds var pateikt, cik Latvijas armijā ir pilnībā ar mašīnām, ieročiem un cilvēkiem nokomplektētas un apmācītas kājnieku rotas, kurām armijas komandieris var tūlīt pavēlēt doties, piemēram, uz Zilupi, lai tur ieņemtu aizsardzības pozīcijas un aizstāvētos pret Pleskavas desantnieku divīziju? Es domāju, ka nav nevienas ar tehniku, ieročiem un apmācītiem cilvēkiem pilnībā nokomplektētas rotas. Karalis ir pliks, tikai par to atbildīgie politiķi publiski pateikt baidās. Tā vietā mums stāsta, ka Latvija drīz pirks par lielu naudu pretgaisa aizsardzības sistēmas, bairaktārus un haimarsus.

Vēl viena muļķība, ko politiķi tāpat kā par NATO stāsta lumpeņiem, ir tāda, ka mums armijai tankus nevajag, jo tanks ir uzbrukuma ierocis. Mēs nevienam uzbrukt netaisāmies. To, ka bez tankiem iztikt nevar, pierāda karš Ukrainā. Armija bez tankiem ir tas pats, kas bruņinieks bez zobena. Bruņinieks ar vairogu bez zobena nevar ne uzbrukt, ne arī aizsargāties pret bruņinieku ar vairogu un ar zobenu. Tāds bruņinieks neizbēgami tiks kaujā sakauts. Kājnieki bez tankiem un bez artilērijas atbalsta tiks ātri iznīcināti.

Nesen Lietuvas aizsardzības ministrs publiski iebilda pret valdības plāniem atdot Lietuvas armijas haubices Ukrainai, jo pašiem nepaliks. Latvijas aizsardzības ministrs Pabriks atdeva Latvijas pašgājējas haubices Ukrainai, un nav dzirdēts, ka kaut kas būtu dabūts to vietā. Retorisks jautājums: cik haubiču bateriju un divizionu ir pašreiz Latvijas armijai? Atļaušos minēt, ka nav vispār nevienas pilnvērtīgas baterijas, ir tikai dažas haubices, ko var izmantot parādēs, tas ir, artilērijas kā karaspēka veida Latvijai arī nav.

Vēl viena muļķība, ar ko politiķi zombē lumpeņus, ir tāda, ka mūs aizsargās NATO kaujas grupa Ādažos. Tajā kaujas grupā, izskatās, ir savākts viss kaut kas no visas pasaules apmēram kājnieku bataljona lielumā. Ja Latvijai 1940. gadā pašai bija trīs divīzijas, tad tā ir apmēram 1/4 daļa no tā laika vienas Latvijas divīzijas. Un ko tāda kaujas grupa var izdarīt? Var vai nu aizbēgt, vai varonīgi iet bojā pirmajās kara minūtēs. Šī kaujas grupa domāta, lai piedalītos parādēs un politiskām vajadzībām.

Lielākā kļūda, ko politiķi izdarīja pēc neatkarības atgūšanas, manuprāt, bija obligātā militārā dienesta likvidēšana un arī visas mobilizācijas sistēmas likvidēšana kā tāda. Obligātais dienests, pirmkārt, stiprina nāciju. Otrkārt, tas rada mobilizācijas rezerves kara gadījumam. Krievija nesen varēja mobilizēt 300 000 iedzīvotāju, jo visi viņi bija izgājuši obligāto dienestu. Latvijā obligātā dienesta nav jau sen, un tāpēc mobilizācijas iespējas ir ierobežotas, turklāt tika iznīcināta arī visa struktūra (kara komisariāti), kam ar to bija jānodarbojas.

Tas, kas tika veidots vietā, pastāv tikai nomināli un imitē darbu. Ja rīt vajadzētu sākt mobilizēt Latvijas iedzīvotājus, tad vai nu būtu neiedomājams haoss, vai nekas nenotiktu vispār, jo nebūtu, kas ar to nodarbojas.

Kā piemērs mums var kalpot 2020. gada karš starp Armēniju un Azerbaidžānu par Arcahu jeb Karabahu. Armēnija izsludināja vairākas mobilizācijas, bet rezultāti tām bija slikti, tad mobilizāciju vietā valdība aicināja pieteikties brīvprātīgos. Kā zināms, tad Armēnija šo karu zaudēja. Tās, protams, ir Armēnijas problēmas, bet mums vajadzētu no tā visa mācīties, lai mēs nenokļūtu līdzīgā situācijā.

Vārdu sakot- Latvijai sava armija eksistē tikai nomināli. Reālas jēgas no tās karā visdrīzāk nekādas nebūs. Mobilizēt neapmācītus cilvēkus arī lielas jēgas nebūs. Mobilizētie būs vispirms jāapmāca, un jāizveido no tiem kaujas vienības. Kā to izdarīt, neviens nezina. Labi, ja būs tāda iespēja kā Ukrainai sūtīt savus mobilizētos apmācībai, piemēram, uz Lielbritāniju vai Poliju.

Latvijas politiķi reālo situāciju, protams, slēpj. Tā vietā mums stāsta par zemessargiem un jaunsargiem, kuriem arī liek kopā ar citiem karavīriem maršēt parādēs krastmalā gar Daugavu. Pirmkārt, izmantot bērnus karadarbībā ir aizliegts. Starptautiskajai krimināltiesai ļoti patīk tiesāt par to Āfrikas cilšu vadoņus. Bet zemessardze pēc būtības ir vieglie kājnieki bez savām kaujas mašīnām un bez artilērijas. Pret kājniekiem, kuriem ir kaujas mašīnas un artilērija un kurus atbalsta tanki, tādi kājnieki varēs tikai mirt varoņu nāvē.

Kā noprotams no politiķu runām, tad uzsvaru ir paredzēts likt uz totālu aizsardzību, bet šādas idejas izklausās pēc erotiskiem sapņiem jeb idejām fiks, ko politiķi izdomā, lai attaisnotu savu eksistenci. Zemessargi tādā gadījumā varēs nodarboties ar diversijām un sabotāžu ienaidnieka aizmugurē, bet attiecībā uz visiem citiem iedzīvotājiem, kuriem ar likumu grib uzlikt par pienākumu pretoties, ir jāapzinās, ka visas konvencijas un kara vešanas likumi attiecas uz karavīriem, bet tie visi, kas nav karavīri, bet ir bruņoti vai nodarbojas ar sabotāžu vai diversijām, agrāk tika klasificēti kā bandīti, bet mūsu laikos kā teroristi, bet teroristus gūstā ņemt nav pieņemts, viņus mūsu dienās ir pieņemts iznīcināt bez tiesas un izmeklēšanas.

Turklāt, kā cīnīties ar tādām paramilitārām organizācijām kā zemessardze, visi arī sen zina. Ko darīja krievi vispirms, kad viņi ieņēma, piemēram, Hersonu? Vispirms viņi sameklēja vietējo zemessargu (teritoriālo aizsardzības vienību dalībnieku) sarakstus un gāja pārmeklēt viņu mājas, vai tur neatrodas ieroči un munīcija, un visus zemessargus, kas bija palikuši pilsētā, apcietināja. Jebkurš mierīgais iedzīvotājs, kurš būs bruņots vai nodarbosies ar diversijām un sabotāžu, tiks uzreiz klasificēts kā terorists.

Tas, ko grib tādi politiķi kā, piemēram, Pabriks, - viņi grib ar likumu piespiest, lai visi Latvijas iedzīvotāji iebrukuma gadījumā kļūst par, oficiāli skatoties, teroristiem. Lielu daļu mierīgo iedzīvotāju, kas mēģinās pretoties, tad vienkārši iznīcinās, bet pārējos iebiedēs. Un ne jau visi var kļūt par teroristiem. Ko darīs pēc kara ar tiem, kas par teroristiem kļūt nebūs gribējuši vai būs nobijušies, - vai tos tad tiesās par nepretošanos?

Manuprāt, visas šādas politiķu idejas par totālu pretošanos citādāk kā par kārtējo dumjību nosaukt nevar. Vajag vispirms domāt par reālas armijas izveidošanu un tikai pēc tam prasīt, lai visi iedzīvotāji iesaistās karā.

* literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu:

291
27

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību

FotoĻembasts ap tā saucamajiem bijušā premjera Kariņa lidojumiem vēl tālu no atrisinājuma, lai gan nu jau nepārprotami ir redzama un saprotama šo notikumu gaita, būtība un galveno aktieru lomu sadalījums. Izrādes režisori ir no valdošās partijas, kas pēdējā pusgada laikā centās atrisināt otrā plāna samezglojumu – proti, kurš būs šajā skandālā malējais. Un, lai gan par tādu tagad ir sazīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un vēl pāris ierēdņu, nav šaubu, ka, pateicoties ierosinātajam kriminālprocesam, viņam blakus nostāsies arī “Jaunās vienotības” politiķi.
Lasīt visu...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi