Pārdomas par karu un par kara tiesībām

Klauzevics (Carl Philipp Gottlieb von Clausewitz, 1780. - 1831.) pats par sevi bija visai interesanta personība - iestājās Prūsijas militārajā dienestā divpadsmit gadu vecumā un galu galā sasniedza ģenerālmajora pakāpi. No sākuma viņš Prūsijas armijas sastāvā karoja pret Napoleona karaspēku. Pēc tam, kad Napoleons iekaroja Prūsiju, tad kādu laiku karoja Krievijas cara armijā. Krievijas cara armijas sastāvā paspēja pat piedalīties Borodinas kaujā.

Pēc tam, kad Napoleons tika padzīts, atgriezās Prūsijas armijā, bija Prūsijas armijas štāba priekšnieks un Prūsijas kara akadēmijas rektors. Klauzevics bija viens no tiem, kas veidoja Prūsijas armiju tādu, kāda tā vēlāk 1848. gadā uzvarēja karā Dāniju, 1866. gadā uzvarēja karā Austriju un 1871. gadā sakāva Franciju, un visu šādu panākumu rezultātā radīja mītu par Prūsijas militārismu, un šī Prūsijas militārismu slava nāca līdzi Vācijai līdz pat 2. pasaules karam.

Vārdu sakot - dumjš un neapdāvināts Klauzevics nu pavisam nebija. Arī mūsu dienās ir jāpiekrīt Klauzevicam, kurš rakstīja: “Tādējādi karš ir vardarbības akts, lai uzspiestu mūsu gribu ienaidniekam.” Rietumu valstis un Putina Krievija nevarēja vai negribēja savā starpā ne par ko vienoties, un Putins nolēma uzsākt karu, lai uzspiestu savu gribu savam ienaidniekam - Rietumu valstīm.

Ja paskatās atpakaļ uz cilvēces vēsturi, tad cilvēki visos laikos savā starpā ir karojuši. Miera periodi regulāri ir mijušies ar īsākiem vai garākiem kariem. Visi valstiskie veidojumi vienmēr ir veidojuši savas armijas. Armijas bija vitāli nepieciešamas katrai valstij, lai valsts varētu pastāvēt un sevi aizsargāt.

Var diskutēt, kas bija sieviešu senākā profesija, bet vīriešiem tā visdrīzāk bija karošana un laupīšana, jo zaudētāja nežēlīga aplaupīšana agrākos laikos bija jebkura kara neatņemama sastāvdaļa. Mūsu dienās šāda zaudētāja aplaupīšana ietērpta tādos civilizētākos vārdos kā, piemēram, kontribūcija vai kompensācija par zaudējumiem, bet kara būtība no tā nav mainījusies – zaudētājs maksā par visu.

Ja paskatās uz seno laiku valstu valdnieku portretiem, tad visi valdnieki tika gleznoti greznos armijas parādes mundieros, bieži krūšu bruņās (kirasās) un vienmēr ar zobenu pie sāniem. Tika radīts un pastāvēja pat vesels tiesību normu kopums, kas pamatoja to, kad valdnieks drīkst uzsākt karu (Jus ad bellum – tiesības uz karu).

Papētot kaut vai vikipēdijā ziņas par pazīstamākajiem kariem, vienmēr atradīsim ziņas par karu norises laikiem, par kara dalībniekiem, par zināmākajām kara kaujām, bet tikai vēsturnieku pētījumos var atrast viedokļus par šo karu iemesliem un par karojošo pušu mērķiem, ko puses gribēja katra šajā karā sasniegt. Gandrīz nekur neatradīsiet ziņas par to, kurš pirmais karu iesāka jeb kurš vai kura puse izdarīja kara pirmo šāvienu.

Piemēram, kurš bija simtgadu kara vai franču-prūšu kara iniciators jeb, kā tagad ir pieņemts saukt, agresors? Parasti visas šādas ziņas reducējas uz to, ka viena puse kaut ko darīja, uz ko šī puse uzskatīja, ka viņai ir tiesības, bet otra puse uzskatīja, ka tā darīt otrai pusei nav tiesību, un uzsāka tādēļ karu. Kurš šajā gadījumā ir agresors? Vai tas, kurš kaut ko darīja? Vai tas, kurš pieprasīja kaut ko nedarīt vai darīt pārtraukt?

Piemēram, nomira Francijas karalis, kuram nebija bērnu. Tronī iesēdās kāds mirušā monarha visai tāls radinieks, bet cits radinieks, kurš tajā laikā sēdēja karaļa tronī Londonā, uzskatīja, ka viņam pēc mantošanas likumiem ir lielākas tiesības uz Francijas troni, un uzsāka ar otru valsti karu, kas ilga veselus simt gadus. Kurš te bija agresors, kurš te bija upuris?

Franču – prūšu karš, 1870.-1871.gadi, - kurš te bija agresors, kurš bija upuris? Francijas imperators Napoleons trešais vai Prūsijas karalis, vai varbūt Prūsijas kanclers Bismarks? Ja jau Prūsijas karspēks kopā ar pārējo vāciski runājošo zemju karaspēkiem iebruka Francijā un ieņēma Parīzi, tad kur palika Bismarka un Moltkes agresijas pret Franciju nosodījums? Tāda nosodījuma nav bijis visdrīzāk tāpēc, ka visi saprata, ka karam bija objektīvi iemesli, kas bāzējās nesamierināmās pretrunās starp valstīm, un tam, kurš pirmais izdarīja šāvienu, bija tikai otršķirīga nozīme.

Cilvēki tūkstošus gadus šādos gadījumos vadījās no principa: nelaime (posts) zaudētājiem (Vae victis), tas ir, ja karu zaudēs, tad jautājumam, kurš šo karu uzsāka un kāpēc, tam vairs nebūs nekādas nozīmes.

Bet kāda ir attieksme pret karu mūsdienās? Pēc 2. pasaules kara uzvarētājas valstis izveidoja Apvienoto Nāciju organizāciju. Zaudētājas valstis sākotnēji pat ANO vispār neuzņēma. ANO Statūtos ir noteikti šīs organizācijas mērķi uzturēt starptautisko mieru un drošību, taču aizliegt karu kā strīdu risināšanas veidu principā nav iespējams. Tāpat kā nav iespējams ar likumu aizliegt korupciju vai alkoholismu.

Tūkstošus gadu tika uzskatīts, ka valstis ir suverēnas un savu interešu aizsardzībai katrai valstij ir tiesības uz savu armiju un uz taisnīgu karu. Starptautiskās paražu tiesības pirms Pirmā pasaules kara neaizliedza valstīm jebkurā laikā uzsākt karu. Tikai Hāgas 1907. gada Konvencijas par karadarbības atklāšanu pirmo reizi reglamentēja kara pieteikšanas kārtību (1907. gadā Hāgas konferences laikā pieņēma 14 konvencijas, kas reglamentēja kara sākšanas noteikumus, neitrālo valstu tiesības un pienākumus, tirdzniecības kuģu pārvēršanu karakuģos, jūras zemūdens kontakta mīnu izlikšanas kārtību un bombardēšanu no karakuģiem kara laikā un t.t.).

Mūsdienās spēka pielietošanas kritēriji ir darbības saskaņošana ar ANO Statūtu 51. pantu, kas atļauj lietot spēku pašaizsardzības nolūkos. Tātad pašaizsardzības nolūkos spēku lietot drīkst, bet agresīvos nē. Krievijas - Ukrainas kara gadījumā ASV un Rietumu valstis uzstāj uz to, ka pie kara ir vainīga Krievija, jo Krievija ir agresors, kas karu uzsāka. Krievija savukārt uzskata, ka Krievijai nebija citas iespējas, lai aizsargātu savas intereses un Donbasa iedzīvotājus, kas nospiedošā vairākumā ir krievi.

Bet, runājot par agresiju pret citu valsti, muļķīgi būtu tagad noliegt, ka vairākus gadus atpakaļ Latvijas prezidente publiski uzstājās un aģitēja par ASV un tās sabiedroto iebrukumu Irākā un Latvijas Republikas Saeima 2003. gadā nobalsoja par Latvijas karavīru sūtīšanu uz Irāku.

Kāpēc tad Latvijas politiķi uzskatīja, ka mums ir tiesības iebrukt citā mums pavisam svešā valstī? Kā var lasīt no Saeimas sēdes stenogrammas, tad kā pamatojums karavīru sūtīšanai uz Irāku tika pieminēta gan veca ANO Drošības padomes rezolūcija, kura šādu rīcību nemaz neparedzēja, gan Irākas valdības rīcībā esoši ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, kuru, kā pēc tam tika noskaidrots, Irākā nemaz nebija.

Vārdu sakot, Latvija kā valsts piedalījās agresijā pret citu neatkarīgu valsti, un šī agresija tika pamatota ar neesošiem, melīgiem ieganstiem. Un kāds bija šīs agresijas rezultāts – nekādi ķīmiskie un bakterioloģiskie ieroči atrasti netika, bet gāja bojā 100 – 200 tūkstošu Irākas mierīgo iedzīvotāju.

Karš, kurš norisinājās 2020. gadā, ne tik sen pirms kara Ukrainā, bija karš starp Armēniju un Azerbaidžānu. Pie mums par šo karu runāja un rakstīja maz. Un pavisam nevienu neinteresēja tas, kurš šo karu uzsāka jeb kurš bija šajā karā bija agresors un kurš bija upuris. Visi zināja, ka starp šīm valstīm pastāv sens konflikts, kurš ik pēc kāda laika uzliesmoja no jauna.

Bet pavisam citādi ir ar karu Ukrainā. ASV un Rietumu valstu pozīcija uzreiz bija tāda, ka pie visa vainīga ir Krievija, jo tā karu uzsāka, un līdz ar to Krievija ir vainīga arī visos šī kara laikā pastrādātajos noziegumos. Šis viedoklis kā vienīgais pareizais agresīvā veidā, draudot ar sankcijām visiem atšķirīgi domājošiem, tiek uzspiests arī Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijas iedzīvotājiem visu laiku tiek arī stāstīts, ka Putins un Krievija tiks par šo karu tiesāti, Krievija būs par to spiesta maksāt milzīgas kontribūcijas utt. Šī raksta mērķis nav Krievijas uzsāktā kara attaisnošana, bet mēģinājums nošķirt mušas no kotletēm, nošķirt propagandu no faktiem.

Karu kā tādu aizliegt nav iespējams, bet tiek nosodīts agresīvs iekarošanas karš. Aizstāvēšanās un atbrīvošanas karš turpretī nosodīts netiek.

Latvijas Republikas Krimināllikumā ir divu veidu noziegumi. Pirmkārt, tie ir noziegumi pret mieru un cilvēci jeb cilvēcību, un, otrkārt, tie ir kara noziegumi, kas nav viens un tas pats. Ja jus ad bellum ir tiesības uz karu jeb tiesības uz spēka pielietošanu, tad jus in bello ir kara vešanas tiesības. Noziegumi pret mieru un cilvēci ir, piemēram, genocīds, agresīva kara plānošana, šāda kara izraisīšana un vešana. Par šiem noziegumiem vispirms ir jāatbild valstu vadītājiem - politiķiem.

Kara noziegumi savukārt, ir kara vešanas noteikumu pārkāpumi. Kara vešanas noteikumi ir atrodami dažādos starpvalstu līgumos (konvencijās). Turklāt valsts nevar atsaukties uz kādu starptautisku konvenciju, kuru pati šī valsts nav parakstījusi (nav ratificējusi).

Piemēram, ik pa brīdim presē parādās ziņas, ka Krievija esot pielietojusi kādus aizliegtus ieročus, bet tiek noklusēts, ka ne Ukraina, ne Krievija nav pievienojušās konvencijai par šādu ieroču aizliegšanu.

Par kara noziegumiem ir jāatbild to tiešajiem izdarītājiem. Viens no kara noziegumiem, piemēram, ir marodēšana - kritušo vai ievainoto karavīru mantas piesavināšanās kaujas laukā. Kara sākumā internets bija pilns ar video, kur redzams kā ukraiņi, pavadot savas darbības ar rupju necenzētu lamāšanos, rokas un pārmeklē kritušos Krievijas armijas karavīrus, viņu automašīnas, rāda un lielās ar atrastajām Krievijas karavīru mantām. Latvijas informatīvajā telpā tas viss tika publicēts un pasniegts kā ukraiņu varonība cīņā ar krievu okupantiem.

Neviens pat neiedomājas vispār ieminēties, ka tā nav nekāda varonība, bet tas ir noziegums, kas saucas marodierisms. Kritušo vai ievainoto karavīru mantas piesavināties nedrīkst. Ja tas ir daudz maz skaidrs, tad ejam tālāk.

Kur tiesās vainīgos? Pēc 2014. gada Ukrainas uzsāktās Donbasa bombardēšanas Krievijas domes deputāts Žirinovskis izteicās, ka Ukrainas vadītāji par to ir jātiesā, bet tiesāt viņus kādā starptautiskā tiesā būtu viņiem pārāk liels gods. Viņi ir jātiesā tur pat, kur noziegumi pastrādāti, tas ir, Luganskas garnizona kara tiesā.

Tūlīt pēc Krievijas – Ukrainas kara sākuma politiķi un žurnālisti vairākus mēnešus no vietas nemitīgi runāja un rakstīja, ka Putins un Krievija tikšot par šo karu tiesāti Hāgas tribunālā. Reti kurš kaut nedaudz ieskicēja, ko nozīmē šie mistiskie vārdi “Hāgas tribunāls”.

Tiesas mēdz būt divu veidu - pastāvīgas tiesas un tikai šāda rakstura lietām izveidotas vai pat vienas konkrētas lietas izskatīšanai izveidotas tiesas. Hāgā pašreiz atrodas vairākas tiesas. Zināmākās no pastāvīgi strādājošām ir ANO Starptautiskā tiesa un Starptautiskā krimināltiesa. ANO Starptautiskā tiesa pēc būtības ir šķīrējtiesa, kas izskata konfliktus starp valstīm. Tās priekšsēdētājs ir Amerikas Savienoto valstu pārstāvis, bet viņai vietnieks Krievijas pārstāvis. Šī tiesa nevienu par noziegumiem netiesā, bet izskata strīdus starp valstīm, piemēram, izskata strīdus starp valstīm par valstu robežām. Valstis ir suverēnas. Nav tā, ka ANO izveido tiesu un tajā tagad tiesās valsti, kura nav tiesas dibināšanas dokumentus parakstījusi, nav pat ANO vispār iestājusies.

Starptautiskā krimināltiesa darbojas, pamatojoties uz 1998. gadā pieņemto tā saucamo Romas statūtu. Tā tika speciāli izveidota kara noziegumu iztiesāšanai, bet viss nav tik vienkārši. Problēma ar šo tiesu ir tāda, ka, lai šī tiesa varētu skatīt kādu lietu pret Krieviju vai tās pilsoņiem, Krievijai ir jāpievienojas šīs tiesas statūtiem, bet tiem līdz kara sākumam nebija pievienojusies ne Krievija, ne Ukraina, ne arī tādas valstis kā, piemēram, ASV un Ķīna.

Vairākas reizes parādījās Krievijas amatpersonu paziņojumi, ka Krievija neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju. Bet pavisam nesen masu medijos cirkulēja ziņa, ka Pentagons nedodot Starptautiskajai krimināltiesai ziņas par Krievijas Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem. It kā ir saprotams, ka pierādījumus par tiesātā noziegumiem tiesa prasa cietušai pusei, taču lieta ir tāda, ka ASV nav oficiāli šo tiesu atzinušas un tāpēc “nesadarbošanās” ar šo tiesu ir loģiska. Turklāt vēl pirms kara bija arī ziņas, ka ASV šīs tiesas tiesnešiem par pieņemtajiem ASV nelabvēlīgiem lēmumiem ir noteikušas sankcijas.

Kaut gad Starptautiskā krimināltiesa nupat ir izdevusi orderi Putina arestam, pēdējā laikā ir parādījušies politiķu aicinājumi, ka Krievijas un Putina tiesāšanai ir jāveido speciāla tiesa. Par to bija vienojušās savā samitā G7 valstis, un par to nobalsoja Eiropas padome. Rietumu valstis taisās Krieviju un tās vadītājus tiesāt, pārkāpjot Krievijas valsts suverenitātes principu. Tas nozīmē to, ka vispirms Rietumu valstīm Krievija būs šajā karā jāuzvar un Putins tiesā būs jānogādā roku dzelžos piespiedu kārtā. Citādi šādai tiesai un tiesāšanai nebūs nekādas jēgas. Ar to arī ir izskaidrojami Eiropas savienības diplomātijas vadītāja Barozo paziņojumi, ka konfliktam ir iespējams tikai militārs risinājums. Diplomāti ir nonākuši pie secinājuma, ka vienoties ne par ko nav iespējams, konfliktu var atrisināt tikai kā senos laikos kara laukā – kurš uzvarēs karā, tam arī būs galu galā vēsturiskā taisnība.

Bet atkal viss nav tik vienkārši. Karš vairs nav tāds, kāds tas bija viduslaikos. Jautājums ir tāds, kas būs tad, ja Rietumu valstīm tā vienkārši uzvarēt Krieviju kara laukā tomēr neizdosies? Krievija ir lielākā Eiropas valsts, un Krievijai vienmēr ir bijusi lielākā Eiropā sauszemes armija. Mūslaikos klāt vēl ir nākuši kodolieroči, kuri arī Krievijai ir un ir visai daudz. Cik tālu būs gatavas iet Rietumu valstis un ASV? Vai rietumu valstis un ASV būs gatavas Ukrainas dēļ sākt ar Krieviju kodolkaru?

* literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: