Iesaki rakstu: 
Vieni sauc šos cilvēkus par bēgļiem, citi par migrantiem, vēl citi īpaši uzsvērti - par ekonomiskajiem migrantiem. Lai kāds būtu nosaukums, uz Eiropu plūst pārsvarā gados jaunu vīriešu straume no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, kuru galamērķis ir Eiropas labklājības valstis, galvenokārt Vācija. Latvijas valdība, neprasot tautas viedokli, ir piekritusi uzņemt daļu šo migrantu, kas acīmredzami nebūs vienīgā un pēdējā migrantu porcija, turpinoties to masveida mukšanai uz Eiropu.
Sadzīviskā ziņā, ja vien neesat totāls ksenofobs, domāju, jūs īpaši neuztrauks tumšākas ādas krāsas cilvēki, kuri runā latviski, pelna iztiku ar darbu, ģērbjas un uzvedas adekvāti. Problēma ir tā, ka pat kvēlākie migrantu uzņemšanas aizstāvji atzīst, ka augšminētā idilliskā ainiņa diez vai īstenosies.
Katrs, kas dienējis Padomju armijā, zina, cik ļoti atšķirīgi uzvedas austrumu izcelsmes indivīdi pa vienam un barā. Vai mēs gribam, lai viņi tādi, kādi ir, šeit sasniedz bara masu?
Kas viņi tādi ir, un ko viņi domā? Vai Sīrija, Lībija, Afganistāna un citas valstis, kuru pilsoņi tagad mīca Eiropas ceļus, ir uzņēmušas kaut vienu bēgli, sacīsim, no ticības brāļiem Somālijā? Nav runa par kaimiņvalstu bēgļiem, kuri vienkārši pārmūk pāri robežai (piemēram, Sīrijā savulaik bēgļi no Libānas un Izraēlas), bet par apzinātu no tālas valsts izceļojušu indivīdu uzņemšanu savā valstī. Domāju, ka ne.
Kāpēc? Tāpēc, ka islāms liek rūpēties par nabadzīgajiem, cietušajiem utt., bet tikai par SAVAS KOPIENAS locekļiem. Par svešiniekiem, vēl jo vairāk citas ticības pārstāvjiem, viņiem ir labākajā gadījumā nospļauties. Bagātās arābu valstis neuzņem Sīrijas bēgļus. Tieši tāpēc no vidēji statistiskā musulmaņa viedokļa ir absolūti nesaprotama bagāto Eiropas valstu uzvedība, kuras uzņem pie sevis pilnīgus svešiniekus un vēl maksā tiem dāsnus pabalstus.
Vai jūs viņu vietā neuzskatītu tādus ļaudis par idiotiem? Par muļķiem, kurus var tīt ap pirkstu, kā ienāk prātā? Un mēs vēl ceram, ka viņi gribēs integrēties idiotu un švakmaņu (saskaņā ar Austrumu priekšstatiem par spēku un cieņu) sabiedrībā? Ja vien kāda mijiedarbība vispār būs, tad viņi centīsies pārtaisīt mūs pēc sava ģīmja un līdzības, kā jau normāli (viņuprāt) cilvēki - duraciņus.
Tagad ir izplatīts jēdziens „radikalizācija”, ar to saprotot, ka, lūk, pilsonis Ibrahims, kurš pirms tam šķietami mierīgi dzīvoja labklājības valstī, pēkšņi pieslejas tā dēvētajiem „islāma teroristiem” un sāk darīt visādas nejaucības. Pēc būtības „radikalizēto” pilsoņu mērķis ir pataisīt visus par musulmaņiem, kas izriet no ibrahimu necieņas pret mītnes valsts iedzīvotājiem kā garā vājiem, izvirtušiem indivīdiem.
Nu jau mēs tajos migrantos esam iegrābušies, un, ja vien neizdosies pamazām viņus nopludināt uz Vāciju vai Zviedriju, es uzskatu, ka vienīgais pieņemamais sadzīvošanas variants ir iegūt šo cilvēku cieņu VIŅIEM SAPROTAMĀ VEIDĀ, iedzīt viņiem to galvās, proti, parādot, kurš šeit ir saimnieks, un turot viņus „eža cimdos”. Piemēram, no filtrācijas nometnēm izlaist tikai latviešu valodas eksāmenu nokārtojušos un darbu atradušos. Lai normāli dzīvo TIKAI tie, kas ir integrējušies.
Nevajag piesaukt cilvēktiesības, tas ir visai stiepjams jēdziens, ja runa ir par valsts un tās pilsoņu drošību. Es arī gribētu piebilst, ka cieņa iegūstama, izturoties un uzvedoties atbilstoši, rādot migrantiem piemēru, kā mēs gribētu, lai uzvedas viņi. Nezinu, vai mēs daudz zaudēsim, ja trīsreiz pārdomāsim morāli diskutablu pasākumu, piemēram, homoseksuāļu praida rīkošanu.
Eiropas solidaritātes princips ir skaists sauklis, tomēr tas īsti nedarbojas, kaut vai tāpēc vien, ka nav jau visi vienādi un vienlīdzīgi. Kurš ņemsies apgalvot, ka Latvija un Vācija vai Lielbritānija ir pilnīgi vienlīdzīgas? Tāpat arī migrantu jautājumā.
Vācijas valstsvīru un uzņēmēju acis aizmiglo cerība iegūt darbaspēka resursus, par spīti riskam tā vietā dabūt pabalstu patērētājus. Vai Latvija plāno attīstīt vērienīgu ražošanu, kur akūti par katru cenu būtu nepieciešamas papildu darbarokas par spīti potenciālajiem riskiem? Neesmu pamanījis. Tāpēc diez vai kādam, kurš ieskapējis mums bariņu migrantu, tagad būtu mūs jāmāca un jānosaka, kā ar viņiem apieties. Nevajag vaimanāt, ka mūs tagad atšķaidīs ar cittautiešu masu. Tas nenotiks, ja vien spēsim paši būt noteicēji, kamēr nav par vēlu.
Vietā ir jautājums, kāpēc lai mums izdotos tas, kas nav izdevies nevienam citam, proti, kaut cik integrēt musulmaņus? Atbildu – tāpēc, ka patiesībā neviens to pietiekami nopietni nav mēģinājis. Te ir jāaizmirst par politkorekto ucināšanos, tas nedarbojas, jālieto metodes, kuras ir iedarbīgas un nepārprotamas. Kāpēc lai mēs nebūtu pirmie? Kādam taču jābūt. Vai tad mēs esam ar mieru klusītēm nolīst no vēstures skatuves? Pat necīnoties vai vismaz neaizcērtot durvis?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
