Iesaki rakstu: 
Sestdien vakarā pēc pusastoņiem Rīgā kopā ar dzīvesbiedri gājām caur stacijas tuneli. No kautkurienes uzradās Rudolfa Hesa stilā frizētu jauniešu (16-20 gadu veci?) grupa. Maršējot caur tuneli, viņi vācu valodā (ar manāmi slāvisku akcentu) regulāri izkliedza saukli "Sieg Heil!".
Pēc pusminūtes grupiņa, tāpat bļaudama un izaicinoši aizpildīdama iespējami plašāku telpu, devās atpakaļ. Ārpus tuneļa viņus nemanīju. Nezinu, cik reizes dienā mesiāņi, cildinot Adolf/Vladimir, veic ceļu caur šo tuneli.
Pēc tam aprunājos ar dažiem rīdziniekiem, kuri stāstīja, ka neofašisti maršējot un bļaustoties tur ikdienā; dažkārt tiekot aizskarti latviski nacionāli ģērbti, kā arī savdabīgu atribūtiku nēsājoši vai manāmi autiski un citi tādi jaunieši, kuri īsti "neizčākst" tuneļa vidē.
Kādus 150 metrus tālāk, bij. Padomju bulvārī (tagad formāli cits nosaukums) īsteni milicejiskā stilā, nevajadzīgi traucējot satiksmi, bija nostājusies Rīgas pašvaldības policijas automašīna. Zili mirgojošo bākuguņu fonā vairāki labi ekipēti vīri apveltīja ar "plāksteriem" kādas astoņas, deviņas (varbūt pat vienpadsmit) automašīnas; vadītāji sestdienas vakarā spēkratus bija novietojuši LR prokuratūrai paredzētajās stāvvietās.
Sodīšana izvērtās policistiem laikietilpīgs process, jo esam tiesiska valsts; viss jāpiefiksē, jāfotografē, precīzi jānoformē administratīvais akts. Šai laikā amatpersonas nevar operatīvi pārslēgties kam citam, piemēram, lai ierobežotu netālu darbojošos neofašistu aktivitātes.
Satiksmes noteikumi iespēju robežās ir jāievēro! Protams! Tomēr... Rīgas dome un Ķirša kungs pats personīgi (kā galvaspilsētas mēram viņam noteikti ir attiecīga informācija un a priori jāpiemīt spriestspējai to analizēt) zina, ka brīvdienu vakaros bij. Padomju bulvārī jau ierasti, apzināti pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumus, prokuratūrai paredzētajās stāvvietās tiek novietotas automašīnas.
Pietiekami daudziem autoīpašniekiem, kuri vēlas mierīgi patusēt Vecrīgā, 40 euro apmēra sods nodrošina ērtu stāvvietu; faktiski ir runa par publiskajai varai iedotu "dzeramnaudu", lai situētiem ļaudīm būtu iespēja arī turpmāk izmantot šo stāvvietu (turklāt lohi, kuriem mazāk naudas, skatās ceļazīmes un tur neiebrauc). Tīra dzeramnauda gan nesanāks, jo diez vai nosedz policijas darba, arī transporta izmaksas...
Varbūt lietderīgāk, izmantojot arī valsts iestādēm darbdienās nepieciešamās autostāvvietas, rast iespēju maksātspējīgiem ļaudīm brīvdienu vakaros kādas 6-12 stundas atstāt mašīnu Vecrīgā vai tās tiešā tuvumā, legāli samaksājot, piemēram, 40 euro?
Tas ļautu nodrošināt labi ekipētu Rīgas pašvaldības policistu pastāvīgu vai vismaz biežāku klātbūtni, piemēram, stacijas tunelī, kur jo īpaši brīvdienās notiek visāda veida ālēšanās.
Seko mums 
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
