Iesaki rakstu: 
Līdz vēlēšanām vēl labs ceļa gabals ejams, bet daži nepacietīgākie politiskie spēki jau ir sākuši priekšvēlēšanu skrējienu. Pat tāda politiskā maita kā Jaunā koservatīvā partija, kura pēc pēdējām vēlēšanām bija aprakta ceļmalas grāvī, lai nesmirdētu un nemaitātu apkārtējiem gaisu, par katru cenu cenšas atgādināt par sevi. Turklāt dara to, kaut arī pēdējie līķu tārpi jau ir pametuši tās satrūdējušās miesas.
Rosību, pašlaik ne tik pamanāmu, izrāda arī cits izsmeļamajā bedrē iemests politveidojums vai politpulciņš, kā kuram labpatīk to nosaukt, – Attīstībai/ Par. Tautā pazīstams kā dažādu savtīgu, ekonomisku projektu bīdītājs konkrētu personu interesēs.
Bija laiks, kad Rīgas stāvvietu karalis Pūce un viņa ieliktenis ministra krēslā, lai piedod dievs, aizmirsu tā jaunskunga vārdu, labi sakārtoja lietas un nodrošināja sev uzticamās pašvaldības ar vajadzīgiem projektiem un skaļām uzvarām dažādos konkursos. Vai tas līdzēja vēlēšanās? Tas jau ir cits jautājums. Varbūt Sociālās integrācijas fonds (turpmāk SIF) varētu piešķirt kādu grantu un veikt padziļinātu šī jautājuma izpēti. Nākamajām paaudzēm tas noteikti noderētu.
Nesen Latgales rajona tiesai tika nodota izskatīšanai krimināllieta par ierobežotas pieejamības informācijas izpaušanu. Lietā arī ir apsūdzēta kāda bijušā mēra Bartaševiča ģimenes locekle par uzkūdīšanu izpaust neizpaužamas ziņas. Kā iespējama nozieguma izdarīšanas vieta lietā varētu figurēt laulību gulta.
Cienījamais lasītājs teiks, te nu gan autoram šīferis ir pavisam noslīdējis no jumta! Kāds sakars ir Režicas urkam ar cienījamo autostāvvietu mahinatoru Juri Pūci, bet... dodiet man iespēju paskaidrot savu apgalvojumu.
Ilgus gadus pastāvēja uzskats, ka labākās vietas, lai bīdītu dažādus aizdomīgus darījumus, ir medības, pirtis un saunas, bet mūsdienu pieredze rāda, ka pat pirts lāvas tiek noklausītas un arī medībās dažreiz gadās nelaimes gadījumi ar medību biedriem. Apgalvošu, ka drošākas vietas par laulību gultu nav. Ja arī kāds ir pabāzis zem matrača kādu mazu, mazu ierīcīti ar iebūvētu mikrofonu, tad vēlāk visu var skaisti norakstīt uz pārbagātu erotisko dzīvi. Kurš mūslaikos nav izmēģinājis dažādas lomu spēles.
Jurim Pūcem nav jādodas saunā, nav jāiet mežā bekot, lai sakārtotu dažādas lietas. Jurim Pūcem, vienalga, vai ģimenes virtuvē vai, laiski guļot uz dīvāna, ir tikai jāpačukst laulenei Zaigai, ka šitie vīri ir mūsējie un viņiem nepieciešams palīdzēt.
Kādēļ tāds nesmalkjūtīgs apgalvojums? Uzdrošināšos apgalvot, ka ir dažas pašvaldības, kuras ar apskaužamu regularitāti uzvar dažādos Zaigas Pūces vadītā SIF projektos un konkursos. Sevišķi bieži tas gadās laikā, kad pie durvīm klauvē kārtējās vēlēšanas. Atzīmēšu, ka visas šīs pašvaldības saista tuvas, ja ne intīmas attiecības ar augstāk minēto politisko augoni – Attīstībai/Par.
Lūk, neliels piemērs. Vecā labā Līvānu pašvaldība. Kas tik tā pēdējos gados nav bijusi, kādos tik konkursos nav uzvarējusi. Bijusi iedzīvotājiem draudzīgākā pašvaldība gan Latvijā, gan Latgalē, vairākkārtējā šo nopietno konkursu laureāte. Sevišķi šī kaite saasinās pirms kārtējām vēlēšanām, kad vietējie līderi steidz uz skatuvi, lai saņemtu mūslaiku ceļojošos sarkanos karogus. Lojālā prese un TV sajūsmā spiedz. Redz, kādi varoņi! Tikai par iedzīvotājiem un tikai par viņiem pašvaldība tur savu rūpi. Mīļie, visi kā viens uz vēlēšanām! Visi kā viens par Gintu Kraukli un Andri Vaivodu! Alternatīvas nav! Tikai viņi!
Aiztecējis daudz ūdeņu pa Dubnas upi, vecie sasniegumi ir jau aizmirsušies. Šūpoles un smilšu bedres pilsētas mikrorajonos ir jau demontētas, bērnudārzu audzinātājas ir pieradušas pie savas jaunās algas. Priekšsēdētājam Vaivodam KNAB ir izkratījis dzīvojamo māju un pārbaudījis arī apakšbikšu gumiju, bet vietniecei Krauklei kā parasti nav kauns ne par masu nekārtībām pilsētas centrā, ne par savām tīrajām rokām. Viņai vispārībā nekad nav kauna!
Un, lūk, pārsteigums! Līvānu mājas lapā https://www.livani.lv/lv/jaunums/livanu-novada-pasvaldibas-centrala-parvalde-sanem-statusu-gimenei-draudziga-darba-vieta tiek nopublicēta sensacionāla ziņa, ka Līvānu novada pašvaldības Centrālā pārvalde saņem statusu „Ģimenei draudzīgākā darba vieta”. Pat nav svarīgi, kā tas izpaužas, ko tas nozīmē, galvenais, ka atkal ir noorganizēta kāda pozitīva ziņa par Līvānu domi. Lai skan fanfaras un Jezups pūš debesu bazūnes. Vēlēšanas taču nāk!
Nav slikts tituls, bet mazliet padomāsim, kurai tad Līvānu domes Centrālās parvaldes ģimenei Līvānu pašvaldība ir izrādījusi vislielāko draudzīgumu. Nemelošu, kad apgalvošu, ka ārpus konkurences šajā kategorijā ir Kraukļu – Sņikeru ģimene.
Pat Latvijā nav aprakstīti tādi gadījumi, kad savu piedzīvotāju Juri nekautrējoties var iecelt par tās pašas Līvānu domes Centrālās administrācijas vadītāju. Kad uzticēto dienesta automašīnu var lietot personīgos izbraucienos gan vienatnē, gan divatā. Kad draudzeni un reizē pats sevi var nopakot ar pašiem jaunākajiem un dārgākajiem gadžetiem. Kad var ģimenes lokā apmeklēt dažādus seminārus un dārgas prezentācijas un pasniegt to par dienesta komandējumiem. Ko labāku var vēlēties? (https://pietiek.com/raksti/atklata_vestule_livanu_novada_pasvaldibai_par_tas_rijigo_un_nekaunigo_administracijas_vaditaju/ ).
Kad dažādu kontrolējošo iestāžu uzmanība kļūst pārāk uzmācīga un nabadziņš ir spiests aiziet no darba domē, tad to var pasniegt kā šausmīgu upurēšanos pilsētas labā. Lūk, visi pašvaldības staļļi ir izmēzti, un tagad ir jāpataupa pašvaldības nauda un jāatpūšas pirms kārtējā draudzenes Gintas uzdevuma.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
