Par varu

Kad Krišjānis Kariņš par nodokļu maksātāju naudu lido ar dārgu privāto lidmašīnu pēc Hajeka balvas, vai kādam bija jāizcīna vara izņirgt viņa stulbumu? Kad lidmašīna nogāžas (cita lidmašīna, kādā TV seriālā, kā man stāsta) uz pamestas salas un dažu dienu laikā par visvarenāko no izdzīvotājiem kļūst ārsts, kurš pārējiem ir visnoderīgākais, vai viņš šo varu ir sagrābis? Vai varbūt viņš to ir no zemes uzlasījis, vienkārši darot savu aicinājumu izmainīt stāvokli saskaņā ar savu redzējumu?

Kad es 2013. gadā priekšniekam paziņoju, ka gribu būt uzņēmuma tehniskais vadītājs, viņš teica — nekādu problēmu. Pēc nedēļas viņš man pasniedza koka klucīti, uz kura bija piestiprināta metāliska zīmīte, kas vēstīja, ka es nu esmu uzņēmuma tehniskais vadītājs.

Lai arī es nezinu, vai priekšnieks beigās apzinājās savas rīcības tālejošās sekas, man tā bija laba mācība, ko reizi pa reizei, kad pieķeru sevi titulu tīkošanā, atceros. Vai jums nav gadījies strādāt kopā ar tādiem jauniem un ne tik jauniem aizvainotiem cilvēkiem, kas neatzīst lietu dabisko kārtību, bet grib ar formālu lēmumu to izmainīt, lai tad varētu darīt tā, kā viņiem labpatīkas? Tāds ļoti spēcīgs institucionālisms. Ja ir tituls, tad visas durvis var spert vaļā, savā dārziņā var kļūt par diktatoru.

Varu nepieprasa, varu nepiešķir. Varu, ja vien tā nav ļaunprātīgiem nolūkiem, arī neizcīna. To vienkārši paceļ no zemes, kad tā nokrīt pie jūsu kājām. Un no zemes to paceļ nevis tāpēc, ka ir iespēja, bet tāpēc, ka ir pienākums.

Vara ir ne tikai pienākums, bet arī atbildība. Kad jūs, kārtīgs mikromenedžeris būdams, tīkojat iegūt varu pār visu savu kolēģu rīcību, vai apzināties, ka uzņematies atbildību par viņu veikumu?

Kad kāds politiskā kontekstā paziņo, ka vispirms ir jāiegūst vara, un tad varēs tikt realizēta programma, pirmajam jautājumam vajadzētu būt —bet kad un kādos apstākļos jūs no šīs iegūtās varas atteiksities? Jo jūs taču saprotat, ka tā vara, par kuru runājat, ietver arī iespēju no tās nešķirties, vai ne?

Vara nevar būt jūsu politiskas programmas realizācijas vai jūsu politiskas līdzdalības priekšnoteikums. Ja tā ir, jums politika nav padomā. Jūsu plāns ir administratīvs process, kurā grasāties likt citiem sekot jūsu pavēlēm pretēji viņu pašu ieskatiem par darāmo.

Ja bez politiskās varas jūs nekādi nevarat rīkoties stāvokļa izmaiņas veicināšanai, tad jūs dzīvojat sistēmā, kurā nav politikas. Jūs dzīvojat nebrīvē. Visdrīzāk gan, ka paša izdomātā nebrīvē.

Atšķirība starp kopienu, kurā ir politika, un tādu, kurā nav, ir dalībnieku attieksmē. Tādas cilvēku kopienas, kur ikviens var izrīkoties, kā vien viņam ienāk prātā, dabā neeksistē. Bet tādas eksistē daudzu cilvēku prātos. Piemēram, mazu bērnu prātos. Vai vecu un garā vāju cilvēku neprātos. Viņi grib vai pat tic, ka vispār varētu būt tā, kā viņiem iegribas. Bet šādu ļaužu pulciņš nav politiska saime — tas nav kolektīvs, kurā ikviens atzīst savu nosacīto vienlīdzību ar pārējiem, nolemtību un nepieciešamību dzīvot vienuviet. Par spīti tam, ka visi citi grib to organizēt mazliet citādāk un savstarpēji nesavietojamos veidos.

Cilvēku no agras bērnības apzināti un ne tik apzināti audzina par politiskas kopienas dalībnieku. Dzīve viņu piespiež. Kad pusaudži skrien prom no mājām un no ģimenes, viņi atsakās nodarboties ar politiku. Viņi grib, lai ir tā, kā viņiem labpatīkas. Un viņiem pretī nereti ir tādi paši, kuri neapzinās savas atvases kļūšanu par mazā politiskā institūta balsstiesīgu dalībnieku. Jo tie arī negrib nodarboties ar politiku. Viņi grib valdīt. Ģimene ir pirmā politiskā vienība, kurā cilvēkam, ja viņš vispār sevi apzinās kā indivīdu, nākas konstatēt, ka viņš tomēr nav viens. Izrādās, ka uz vienu un to pašu lietu var paskatīties ļoti dažādi, un ka dažus nemaz neinteresē uz lietām paskatīties. Viņus vairāk interesē, piemēram, iegūt televizora pulti jeb iespēja uztiept savu programmu šī vārda visās nozīmēs.

Politikas sākumpunkts ir tad, kad cilvēks saprot, ka nebūs tieši tā, kā viņš grib, lai būtu. Bet tajā pašā laikā viņam ir iespēja rīkoties, lai tuvinātos tādam iekārtojumam, kādu viņš uzskata par labāku. Jūs kļūstat par politiķi tiklīdz apzināties citus cilvēkus kā līdzīgus. Tajā brīdī, kad pasludināt, ka jūsu politisko nodomu īstenošanai ir nepieciešama vara pārspēkot citus, jūs pārstājat būt politiķis.

Ir būts vairāku politisku organizāciju saietos, kur atklāti tiek pasludināts, ka grupējuma pirmais uzdevums ir iegūt varu. Vai kāds apakšuzdevums, kas tuvinās varai. Bet tas ir aplami. Visa vara, kas jums jebkad būs, jau šobrīd jums ir. Brīvā griba un rīcībspēja ir jūsu vara. Visa vara, kas jelkad nokritīs pie jūsu kājām pacelšanai vai uz pleciem kā milzu atbildības slogs, ir ceļā pie jums jau šobrīd. Vara, kas jums gāzīsies virsū, ir atkarīga (neskaitot triljons lietu, kas nekad nebūs jūsu pārziņā) no jūsu apzinātības, no jūsu kompetencēm, pieredzes, no paveiktā. Ja nekā no tā nebūs, tad jums nekas nevar uzgāzties virsū. Jo jūs esat tukša vieta. Jūs varat tikai laipni palūgt uz galda novietojamu koka klucīti ar uzrakstu, ka jums esot vara.

Var šķist, ka šī ir tāda tukša vāvuļošana, bet tā nebūt nav. Ir tikai jāiedomājas sevi tajā nākotnes situācijā, kad jūs atklāsiet, ka nu esat ieguvis nepieciešamo varas daudzumu. Ievērojiet, ka, ja tas tā būs un tur būsiet nonācis savu pūliņu rezultātā, tad par jūsu līdzšinējo “politisko” darbību varēs teikt, ka visu laiku esat dzinies pēc varas. Kāda būs bijusi jēga no šīs darbības pārējiem, ja visu šo laiku būsit darbojies uz parāda, tas ir, grābjot varu?

Tāda sagrābjama vara, par kuru runā cilšu līmeņa “politiskos” saietos, nozīmē varas atņemšanu tiem, kuriem tā ir šobrīd. Jūsu varas apmērs šādā izpratnē ir apgriezti proporcionāls pašreizējo varnešu spējai izrīkoties ar viņiem piemītošo varu. Varēs teikt, ka visi jūsu līdzšinējie pūliņi ir bijuši veltīti nevis sabiedriskā stāvokļa izmaiņai, bet sabiedriskā stāvokļa uzturētāju rīcībspējas samazināšanai. Pūliņi uzlabot sabiedrības kārtību, cīnoties pretī jebkuru citu iespējām viest kārtību, nebūt neuzlabo stāvokli. Jūs varat cīnīties pret kādu atsevišķu, jūsuprāt, sabiedrības organizācijai kaitējošu valdību, bet tiklīdz jūsu nodoms ir, lai tikai jūs būtu varturis (un to jūs atklājat, kad pasludināt nepieciešamību iegūt varu), jūs sākat pretdarboties ne tik ļoti dažu citu iespējām turpināt būt par varturiem, cik daudz vairāk citu, varētu teikt pat visas sabiedrības, iespējām izrīkoties ar viņiem piemītošo nelielo politiskās varas daudzumu. Politiskā vara, par kuru saka, ka vispirms to vajag iegūt, ir nulles summas spēle.

Bet vara nav nulles summas spēle, ja tā dabiski izriet no jūsu radošuma, jūsu kompetencēm un gatavības uzņemties atbildību. Jūs ar savu prātu varat darīt pilnīgi jebko, un jums tur ir absolūtā vara. Jūs varat radīt nozares, radīt idejas, radīt kustības, un jums būs vara pār visu to. Jūs varat kļūt par esošo kustību turpinātājiem, un jums būs vara. Īsta, leģitīma vara. Bet atgriezīsimies pie paņemtās varas.

Pieņemsim, ka esat ieguvis ilgi loloto, nulles summas spēles varu. To, par kuru sakāt, ka jums tagad tās nav, bet, kad būs, tad darīsiet lielas lietas. Nu tā ir jūsu, nu jūs atrotat piedurknes un sākat visu riktēt. Bet apstākļi mainās vai, lietas riktējot, rodas sarežģījumi, un piesakās citi tādi paši varasgribji. Vai jūs atteiksities no šīs varas par labu viņiem? Arī tad, ja neko nebūsiet paguvis paveikt, tā ka atsakoties ieiesiet vēsturē kā vismazāk izdarījušais? Bet tieši tāda ir demokrātijas likme. Ka jūs varētu iegūt varu un neko ar to labu neizdarīt. Jo izrādīsies, ka nekādas varas jums nav. Jums ir tikai amata nosaukums. Bet ierēdņi neklausa un likumi sarakstīti ne mazums. Ko darīt? Ar ko jūs esat labāks par Putinu? Ar to, ka nenogalināt oponentus? Bet varbūt jūs to nedarāt tikai tāpēc, ka jums nav varas to darīt.

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv

Novērtē šo rakstu: