Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
Ja neviena politiska spēka nevirzīts cilvēks šodien publiski paziņotu, ka vēlas kandidēt uz valsts prezidenta amatu, nav nekādu normatīvo aktu, tradīciju vai principu, kas liktu medijiem vai politiskajiem spēkiem šo kandidātu ņemt vērā, proti, ieskatīties viņa biogrāfijā, aicināt uz iztaujāšanu un pārbaudīt debatēs ar citiem.
Ja pieteiktos kāds nepareizas reputācijas cilvēks vai, pasarg Dievs, ja kādu “normālu” cilvēku publiski virzītu tāds nepareizas reputācijas cilvēks kā šo rindu autors, tad ar mediju un politiķu klusēšanu šis izgājiens jebkādām kandidāta izredzēm šajās vai nākamajās vēlēšanās varētu nospēlēt tikai par sliktu. Lai arī daļa tautas vēlas pati vēlēt prezidentu un liela daļa vēlas prezidentu, kas mīl savu tautu, tautai nav pieejama skaidra un caurspīdīga procedūra, kā tā varētu virzīt savu kandidātu. Pulciņš atbalstītāju var saorganizēties un kādā necilā, pareizo ļaužu izņirgtā formātā paziņot savu kandidātu, bet procedūras un kultūras trūkums nozīmē, ka nevienam šis paziņojums un kandidāts nav jāņem par pilnu.
Mēs vēlamies, lai politiķi atbildētu par savu politisko darbību. Bet kā var prasīt atbildību no amatpersonas, kura pati nav sevi izvirzījusi kā kandidātu, kura pati nav sevi pieteikusi vērtēšanai? Kā var prasīt atbildību no cilvēka, kurš vairākos gadījumos nemaz nav riskējis pakļaut savu kandidatūru kritikai, kurš ir vēlēšanu biļetenā nonācis (dažos gadījumos) jau ar gandrīz garantētu uzvaru?
Kā var gribēt caurspīdīgu prezidenta vēlēšanu procedūru, ja pašreizējais prezidents pat nevar tā īsti godīgi pateikt — es kandidēšu, lūdzu, izvērtējiet mani debatēs kopā ar citiem kandidātiem. Bet kāpēc nevar? Tāpēc, ka, ja neviena Saeimas frakcija viņu pēcāk nevirzīs, viņa pieteikums ir tikpat nesaistošs kā kaimiņu Pētera pieteikums. Labi, mediji varbūt kādu konkrētu kandidātu nenoignorēs, bet grūti noliegt, ka jebkura kandidāta faktiskā dalība zirgu sacīkstēs ir atkarīga no nosacīto informatīvās varas nesēju labvēlības.
Mums ir vajadzīga prezidentu ievēlēšanas kultūras maiņa. Daudziem cilvēkiem ar moderno noslieci uz dokumentu ģenerēšanu varētu būt grūti to pieņemt, bet tam nav nepieciešamas itin nekādas normatīvo aktu izmaiņas. Viss, kas ir vajadzīgs, ir džentlmeniska vienošanās par to, kādi nosacījumi ir jāizpilda kandidātiem, lai viņus politiskie spēki un mediji nopietni ņemtu vērā. Līdzīgi kā portāla manabalss.lv (par tā trūkumiem šoreiz nerunāsim) vieta likumdošanas procesā nav nekur regulēta, tā arī šādai kandidātu izvirzīšanas kārtībai nav nepieciešams itin nekāds regulējums likumos.
Prasībām vajadzētu būt pavisam vienkāršām. Piemēram, noteiktam skaitam savāktu parakstu: 500 Latvijas pilsoņu parakstu. Parakstu vākšanai nav nepieciešamas nekādas tehnoloģijas, nekādi notāri, nekādas datu aizsardzības blēņas. Mazliet drosmes, pārdesmit baltas papīra lapas, dažas lodīšu pildspalvas un piecsimt godprātīgi cilvēki, kuru vārdus var pēc tam pārbaudīt, ja ļoti gribas. Esošajam valsts prezidentam paraksti nav jāvāc. Viņam pietiek ar publisku paziņojumu, ka vēlas kandidēt uz amatu līdzās citiem pretendentiem.
Ja kandidāts šādas vienošanās prasības izpilda, tad jaunā kultūra paredzētu, ka viņu nevar ignorēt. Saeimas frakcijas joprojām var viņu nevirzīt, bet tās nevar izlikties, ka šis kandidāts neeksistē, ka viņš nav jāizjautā, ka viņa kandidatūra nav jāapspriež, bet mediji pavisam viņu nedrīkst izlikties nemanām.
Aicinu: 1) kandidātus pašus atklāti paziņot par savu vēlmi kandidēt uz prezidenta amatu, 2) politiķus un medijus respektēt kandidātus, kas savāc, piemēram, 500 parakstus un paziņo par to publiski, un ir gatavi uzrādīt parakstus mediju un frakciju pārstāvjiem, 3) sabiedrību cilvēciski novērtēt tos drosminiekus, kas paši izliek sevi uz spēles, pat ja mēs viņus personīgi neatbalstītu.
Prezidenta vēlēšanu caurspīdīgums nav tikai partiju vai mediju ziņā. Tas ir visu mūsu ziņā. Ja mēs ņirgāsimies par kandidātiem, tad kandidāti paši neatklāsies, kamēr nebūs aizkulisēs pārliecinājušies par puslīdz garantētu uzvaru.
Seko mums 
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
