Iesaki rakstu: 
Lai kā premjera kandidāts no partijas Latvija pirmajā vietā (LPV) Ainārs Šlesers nevēlētos solīt pilnīgi nereālas lietas vēlēšanu kampaņu laikā, viņš saprot, ka laikmetā, kad katram vārdam ir elektroniska pēda, par bazāru būs jāatbild un tāpēc pirmo, kas ienāk prātā, vēlētājiem labāk neteikt.
Šo iemeslu dēļ Šlesers no neizpildāmiem solījumiem pārgāja uz spilgtām, skanīgām un skaistām… interpretācijām. Proti, viņa solījumi ir piepildīti ar vēlētājam tuvām tēmām, bet tādā formā, kas dod Šleseram tiesības šos solījumus pildīt tā, kā viņš pats uzskata par pareizu. Šeit ir daži piemēri.
Solījums (vai droši vien jau bauslis), ko Šlesers dod rītā, pēcpusdienā un vakarā - "gāzt Kariņa/Levita režīmu". Bet ko nozīmē - režīms? Galu galā ne formāli, ne uz papīra tāds režīms/savienība/organizācija/partija nepastāv.
Pats par sevi saprotams, ka mēs, iespējams, saprotam, kas te ir domāts, bet atslēgas vārds šeit ir “iespējams”. Tā ir mūsu individuālā jēdziena “Kariņa/Levita režīms” interpretācija, ko attīstījām savos prātos, balstoties nevis uz dokumentiem, deklarācijām un likumiem, bet gan uz mūsu tīri personisko viedokļi un pieredzi, kā arī uz baumām un spekulācijām.
Tajā pašā laikā, kad pienāks laiks atskaitīties vēlētājiem, var izrādīties, ka Šleseram būs sava interpretācija šim jēdzienam, kas tīrās sakritības dēļ ļoti atšķirsies no mūsējās. Neskatoties uz to gan mums, gan viņam ir tiesības interpretēt, jo “Kariņa/Levita režīms” vienkāršam cilvēkam nav acīmredzama parādība.
Kas rezultātā? Tas, ka, mūsuprāt, “gāzt režīmu”, iespējams, ir gan Levita un Kariņa, gan visa pašreizējā Ministru kabineta sastāva prombūtne jaunajā valdībā. Taču pēc Šlesera domām “gāzt režīmu” varbūt nozīmē sava cilvēka ielikšanu Satiksmes ministrijā, lai viņš "turpinātu gāzt režīmu" nākamo četru gadu laikā, vienlaikus lobējot garšīgus projektus tagad jau bezjēdzīgos ostas termināļos.
Šī interpretācijas atšķirība veidosies arī tāpēc, ka, runājot par "režīma gāšanu", Šlesers ne tikai atsaucas uz formāli neeksistējošu fenomenu, bet arī nedeklarē, kā šo parastajam vēlētājam neredzamo parādību grasās gāzt.
Bet ar to Šlesera interpretācijas nebeidzas. Pēdējās dienās Ainārs ļoti aktīvi publicējis politiskus reklāmas rullīšus, kur ļoti meistarīgi dod vēlētājiem solījumus, kurus atkal var interpretēt ļoti dažādi.
Te Šlesers stāv pie piestātnes, sakot, ka Tallink prāmju satiksmes apturēšanā uz Rīgu vainojams režīms, un sola Tallinku atgriezt. Bet ko nozīmē atgriezt? Atgriezt uz kādiem nosacījumiem? Atgriezt reizi gadā vai trīs reizes nedēļā? Atgriezt tukšā vai pilnu ar pasažieriem? Ja ar pasažieriem, tad ar kādiem - maksātspējīgiem somiem vai paģirainiem viesstrādniekiem? Uz visiem šiem jautājumiem Ainārs neatbild, tāpēc tehniski, lai pildītu “atgriezt Tallink” solījumu, viņam pietiek Rīgas pasažieru ostā vienu reizi uz 10 minūtēm pietauvot tukšu prāmi.
Nākamie divi video ir absolūts priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu šedevrs. Pirmajā video Šlesers vaino režīmu par kravas vilcienu neesamību uz Rīgas dzelzceļa tilta un otrajā par tukšajām tirdzniecības telpām Vecrīgā.
Abos rullīšos, norādot uz problēmām, Šlesers izdara pilnīgi ģeniālu gājienu - viņš vispār neko nestāsta ne par to, kā plāno palielināt kravu plūsmu, ne par to, kā plāno palielināt rīdzinieku pirktspēju, bet tā vietā vienkārši lūdz par viņu nobalsot.
Tas ir, tīri tehniski tos dažus desmitus vai simtus cilvēku, kas balsos par Aināru, domājot, ka viņš šajos videoklipos solīja atjaunot tranzītu un ielikt naudu cilvēku kabatās, Šlesers varēs aizsūtīt trīs mājas tālāk burtiski uzreiz pēc vēlēšanām. Tikai tāpēc, ka viņš viņiem rullīšos neko nesolīja. Tā vietā viņš norādīja divas negatīvas tendences un ne vārda neteica, ka kaut ko darīs lietas labā.
Ja Šlesera partija pretendētu uz vismaz 20% balsu, tad es parakstītos zem katra tās līdera vārda, pat ja viņš solītu Venēras čaulā audzēt vienradžus. Man patīk viņa harizma, man patīk, ka viņam ir pieci bērni, man patīk viņa "Par dabisku ģimeni" projekts. Papildus manām personīgajām simpātijām 20% atbalsts būtu rādītājs, ka Šlesers ir nevis uzpirksteņu spēlītes meistars, bet līdzsvarota kombinācija starp politisku avantūristu un pragmatisku konservatoru.
Bet, ņemot vērā, ka viņa partija var neiegūt pat 5%, man visi viņa ārkārtīgi izmisīgie solījumi ir jāuztver labākajā gadījumā kā slapjas fantāzijas.
Tāpat vērts pievērst uzmanību Šlesera tēzei, ka viņš tikai pēc vēlēšanu rezultātiem izlems, ar ko LPV būs gatava veidot koalīciju. It kā pirms vēlēšanām viņam nav skaidrs, kuri no pārējām politiķiem/partijām var kļūt par kandidātiem uz jauniem ministru krēsliem, un tāpēc viņš nevēlas steigties ar priekšlaicīgiem secinājumiem.
Taču reālā dzīve ir šāda: ja LPV iegūs 5% un kādai lielākai partijai šos procentus vajadzēs, lai tiktu valdībā, atkārtosies 2018.gada stāsts par KPV.LV un Gobzemu. Stāsts, kad Gobzems tāpat kā Šlesers solīja gāzt režīmu un rezultātā, lai arī ne pārāk ilgi, bet tomēr vadīja koalīcijas veidošanas grupu ar visiem tiem, kurus vēl pirms 10 minūtēm solīja atlaist vai pat iesēdināt.
Vēlreiz atkārtoju - ja izteikumi par režīma gāšanu un prioritāti koalīcijas partneru izvēlē nāktu no partijas ar ievērojamu atbalstu, tad visi šie solījumi vismaz uz papīra izskatītos adekvāti. Bet patiesībā viņi nāk no politiskā margināļa, kurš pēc vēlēšanām piekritīs iekļūt valdībā pilnīgi jebkurā pozā un ar pilnīgi jebkādiem priekšmetiem savas partijas caurumos.
Ja situācija attīstīsies tieši tā, tad vienīgais, ko spēs sagāzt Šlesers, būs cerības, ko uz viņu šodien liek vēlētāji. Tāpēc visi viņa solījumi par “režīma gāšanu” ir visticamāk traģisks humors, ar kādu Šlesers mēģina uzmest lētticīgos vēlētājus.
P.S. Starp citu, kur pazuda atklātības un taisnīguma pavēlnieks Valdis Zatlers? Vai bijušais prezidents vispār zina, ka šogad jau divi no trim tā dēvētajiem "oligarhiem", cīņai ar kuriem Zatlers iztērēja miljonus nodokļu maksātāju naudas, ir premjera amata kandidāti? Un, ja zina, tad vai viņš negrib sniegt prognozi par to, kad uz mūsu valsts premjera amatu pretendēs jau visi trīs A? Negrib? Tad kāpēc?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
