Iesaki rakstu: 
Pati esmu strādājusi Latvijas valsts pārvaldē 20 gadus. Izgājusi karjeras ceļu no vecākā referenta līdz Valsts kancelejas direktorei, tomēr tādu tiesisko nihilismu, kāds visos varas līmeņos valda patlaban, - neatceros. Valdības nesamērīgi lielās pilnvaras, kad Ministru kabinets lemj jautājumus, kas pēc Latvijas Satversmes ir tikai un vienīgi likumdevēja kompetencē, attieksme pret tiesu varu un atļaušanās kritizēt tiesnešus par pieņemtajiem nolēmumiem, parlamenta ignorance pret vairāku desmitu tūkstošu iedzīvotāju paustajām iniciatīvām platformā “Mana balss”, darbinieku atbrīvošana no darba par varai nevēlamu uzskatu paušanu, u.t.t. Uzskaitījumu varētu turpināt. Vai tādu mēs iedomājāmies nākotnes Latviju 1990.gadā? Pat murgos- NĒ!
Ir tikai pašsaprotami, ka šāda valdošo aprindu arogance rada pretestību lielā sabiedrības daļā, kuru valdošās aprindas ar saviem publiskajiem izteikumiem vēlas ierindot aprobežotu, neizglītotu, sazvērestības teorijas salasījušos ļautiņu kastā. Pretestība kļūst aizvien lielāka, jo atbilžu uz jautājumiem, kurus šī sabiedrības daļa uzdod, NAV.
Tā vietā tiek noteikti aizvien jauni un stingrāki ierobežojumi, - nu jau tie skar arī mūsu bērnus un viņu tiesības uz bezmaksas pamata un vidējo izglītību. Ir tikai loģiski, ka daļa no sabiedrības, kura atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem nav saņēmusi un kura neuzskata sevi par nedz par aprobežotu, nedz par neizglītotu, APVIENOJAS, lai organizētā veidā paustu savu nostāju par to, kas notiek mūsu valstī.
Latvija ar savu šodienas atmodu nav unikāla. Mostas visa pasaule! Vērojot politiskos notikumus gan Latvijā, gan pasaulē, domāju - ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram ir dārga Latvija un tās nākotne, iekšēji ir noformulējies viedoklis par notiekošo. Un ir pienācis laiks TO PAUST. Turklāt paust skaidri un nepārprotami - NELAIPOJOT. Latvija - tās nav personas, kuras ieņem augstus valsts amatus. Latvija vispirms ir Latvijas tauta - ikviens no mums! Tautas vairākuma viedoklis - tas ir pamats un jēga jebkuras valsts pastāvēšanai.
Nav svarīgi, ko kāds pasaulē ir iedomājies īstenot, - MUMS JĀIESTĀJAS PAR LATVIJU, kura mums bija, ir un būs pirmajā vietā! Mums jāiestājas par demokrātijas vērtībām un cilvēktiesību prioritāti! Par tiesībām PAŠIEM lemt par savu un savu bērnu dzīvi un ķermeņiem!
Jo vairāk būs drosmīgu cilvēku, kuri nebaidīsies paust savu viedokli un iestāties par sevi, saviem bērniem un mūsu mīļo Latviju, jo lielākas iespējas mums kopīgiem spēkiem nosargāt mūsu valsti. IR PIENĀCIS LAIKS!
Svēts mantojums šī zeme mums.
DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
