Iesaki rakstu: 
Nekas nelikumīgs nevar radīt tiesiskas sekas. Šī patiesība ir tik vienkārša un vienlaikus tik dziļa, ka tā atbalsojas pāri laikiem, režīmiem un pārejošām varām. Tā ir mūžīga patiesība, kas caurstrāvo jebkuru taisnīgu sabiedrību un ikvienu valstisku veidojumu, kurš vēlas būt saskaņā ar tiesību principiem, nevis tikai politisko izdevīgumu.
Mūsdienu cilvēkam, kas dzīvo dažādu informācijas, interešu un interpretāciju laikmetā, var šķist, ka likumība ir elastīgs jēdziens, ko var locīt pēc vajadzības. Taču likuma gars nav pārdodams. Tas ir iedibināts taisnīgumā, cilvēciskā cieņā un nepārtrauktībā.
Valsts tiesiskā pārstāvība nav tikai forma – tā ir būtība. To nevar uzkonstruēt, balstoties uz nelikumīgu spēku vai ārēju uzspiešanu. Valsts, kuras pamatelementi – tauta, teritorija un tiesiskā kārtība – ir saglabājušies, pastāv nevis tāpēc, ka kāds to atļāva, bet tāpēc, ka tās pamats ir patiesībā.
Mēs dzīvojam laikā, kad tiek pārbaudīta ne tikai mūsu izpratne par taisnīgumu, bet arī mūsu gatavība to aizstāvēt. Tāpēc ir svarīgi turēt cieņā šīs patiesības – ne tikai vēsturisku atmiņu dēļ, bet arī nākotnes dēļ.
Mūsu pienākums ir sargāt šos principus ne tikai vārdos, bet darbos. Ja likums kļūst par instrumentu nevis taisnības nodrošināšanai, bet tās apiešanai, tad pazūd pats valsts pamats.
Tāpēc atcerēsimies:
* Tiesiskums nav dekorācija, bet būtība.
* Nevienai varai nav leģitimitātes, ja tā balstās uz nelikumību.
* Tauta, kas apzinās sevi kā valsts saimnieci, ir stiprāka par jebkuru laicīgu varu.
Lai kāds arī būtu laiks – miera vai nemiera – taisnība nedrīkst būt kompromisa objekts. Mūsu nākotne būs tik droša, cik stingri mēs stāvam par patiesību šodien.
Un kad nāks jaunas paaudzes, kas skatīsies atpakaļ, lai viņas varētu teikt: “Mēs bijām uzticīgi. Mēs nenodevām taisnību. Mēs saglabājām gaismu.”
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
