Par ticību, reliģiju un vērtībām

Iesākumā piebildīšu, ka ne tuvu neuzskatu sevi par dažādu reliģiju smalku pazinēju, vēsturnieku vai ļaužu dvēseļu pētnieku. Tomēr, balstoties uz dzīves pieredzi, zināmām novērošanas un spriešanas spējam, atļaušos dažas pārdomas par tēmu. Patiesībā runa nebūs tik daudz par pašu iepriekš pieminēto rakstu, cik par lasītāju attieksmi pret to un savu redzējumu par lietām, kas minētas mana raksta virsrakstā. Un beidzot ievada nobeigumā pateikšu, ka uzskatu sevi par kristieti, kaut arī nepiederošu nevienai oficiālai kristiešu konfesijai, nedz reliģiskai sektai. Ja kādam šāds apgalvojums sākotnēji var likties muļķīgs, tad, iespējams, lasot tālāk, ieviesīsies zināma skaidrība.

Ja runā par rakstu, tad, neskatoties uz veiksmīgiem secinājumiem raksta nobeigumā, jāpiebilst, ka, lai spriestu par tēmu, kas vairāk vai mazāk saistīta ar zinātni, ir nepieciešams nopietns sagatavošanās darbs, kur katrs apgalvojums jāpārbauda vismaz no diviem neatkarīgiem un, vēlams, savstarpēji oponējošiem kompetentiem avotiem. Tā kā neesmu ne dabas pētniek, ne, jo vairāk, darvinists, tad šo tēmu noslēgšu un pāriešu pie nākam’’as, vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, pastāv lietas, uz kurām racionālais cilvēka prāts viennozīmīgu atbildi nekad nesniegs, bet, ja kāds grib cepties, tad lai cepas.

Jēdzieniem „ticība” un „reliģija” enciklopēdijā var atrast šādus skaidrojumus:

Ticība ir pārliecība par kā patiesumu, atbilstību īstenībai, arī pārliecība par kā vērtību, nozīmi bez pierādījumiem, pārbaudes;

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.

Ka redzams, jēdziens „reliģija” ir plašāks un papildus ticībai ietver vēl citas lietas.

Kāda nozīme ticībai un reliģijai pašreiz ir Latvijas valsts iedzīvotāju dzīvē? Ja spriež pēc komentāriem pieminētā raksta sakarā, tad nekāda. Primitīvākie ir – „dodiet man pieradījumu, ka ir Dievs, un es ticēšu”. Jautājums - vai tad ticībai ir nepieciešami pierādījumi ? Acīmredzot publika vēlas, lai kāds atvelk vīriņu ar garu, baltu bārdu, kas paradīs triku Deivida Koperfilda stilā.

Bet, ja nopietni, tad pilnīgi iespējams, ka „brīnums” notiek vismaz reizi katra cilvēka dzīvē, jautājums, vai spēj to piefiksēt. Ir novērots, ka subjekts, kas tikko izķepurojies no nopietnas ķezas, kur, loģiski spriežot, rezultātam vajadzēja būt citādam, aizdomājas un izvērtē savu dzīvi un vērtības. Bet tas parasti ilgst neilgi, un viss aiziet vecās sliedēs. Protams, ja kādam palīdzība no malas nav vajadzīga un viņš to atstumj, tad to, visticamākais, arī nesaņems.

Runā, ka Dievs dod cilvēkam pārbaudījumus tik daudz, cik tas spēj pavilkt. Zināma loģika tur ir, jo diez vai būtu labi, ja visi staigātu šai saulē pastāvīgi laimīgi un pašapmierināti. Tomēr jautājums nav viennozīmīgs. Gadījums iz dzīves. Vīrs spēka gados iet boja muļķīgā negadījumā (sadeg iesprostots sasistā auto). Māte, kas audzinājusi vienīgo dēlu bez tēva, bieži cīnīdamās ar trūkumu, apglabā dēlu un pēc divām nedēļām nomirst. Tātad nepavilka. Acīmredzot jautājums jāatstāj kategorijā „cilvēka prātam neaptverams”.

Iemīļots karojošo ateistu arguments - kristieši ir nesuši daudz posta. Tiek pieminēti krusta kari, inkvizīcija un samērā neseni notikumi, piemēram, nacistisko noziedznieku slēpšana pēc WWII ar Vatikāna līdzdalību. Muļķīgs arguments. Vainot ticību par to, ka kāds, Bībeles vārdiem runājot, ir „sava Dieva vārdu nelietīgi valkājis”. Varbūt kādam ir pieradījumi tam, ka Kristus un viņa mācekļi sludināja vardarbību vai mēģināja savu mācību uzspiest ar varu ?

Kā jau visur, arī šeit atrodas subjekti, kas „”kompetenti” spriež par lietām, būdami analfabēti attiecīgā jomā. Redz, 10 baušļi ir muļķības, un mēs zinām, kā pareizāk. Ar tādiem diskusijā ielaisties ir bezjēdzīga nodarbe. Ja runā par baušļiem, kurus kristieši pārņēma no jūdaisma, tad manā skatījumā tās ir nevis dogmas, bet nemainīgas vērtības jeb konkrētāk - uzvedības normas, kuru vērtība pārbaudīta vairāku tūkstošu gadu laikā. Protams, ka dažos teikumos izteikt visu šo baušļu nozīmi nav iespējams, bet tāpēc baznīca dod izvērstus skaidrojumus, kuros arī neatrast neko aplamu vai nepareizu, bet tieši otrādi - runa ir par lietām, kas pat ļoti aktuālas mūsdienu sabiedrībā. Un vietā jau nekas labāks un pareizāks nav izdomāts. Tanī pat laikā uzspiests nekas netiek.

Daži komentētāji piemin seno Grieķiju - pagānu kultūru ar demokrātisku pārvaldi (Solona periods), kur viss it kā bija OK. Šajā sakarā neliels citāts iz vēstures mācību grāmatas:

„Sokrāta nāve simboliski iezīmēja Grieķijas zelta laikmeta beigas. Tās tālākā vēsture kļuva arvien nožēlojamāka. Grieķu sabiedrība turpināja arvien vairāk degradēt. Liela sabiedrības daļa pārstāja ticēt jebkādu Dievu esamībai, plauka prostitūcija un seksuālā visatļautība. Toties ģimenes prestižs arvien vairāk kritās. Arvien biežāk grieķi priekšroku deva civillaulībai, izvairoties uzņemties oficiālu atbildību par ģimeni un pēcnācējiem. Arvien zemāka kļuva arī politiskā morāle. Korupcija kā sērga bija pārņēmusi visus valsts pārvaldes līmeņus. Persija dāsni dalīja kukuļus dažādu grieķu pilsētu politiķiem, lai tie provocētu karu vienam pret otru. Kādreiz slavas apmirdzētie grieķu karotāji masveidā pārdevās citu valstu ģenerāļiem vai pat barbaru ordu vadoņiem. Kad Maķedonijas Aleksandrs kaujas laukos vēlāk sastapās ar persiešu armijām, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tās burtiski mudž no grieķu algotņiem.”

Varbūt kāds pateiks, ka tas nav aktuāli šodien? Ar Romas impēriju līdzīgs stāsts, tikai vēlāk.

Un tagad par kristīgo ticību un tās pirmsākumu, ja jau esam pieskārušies 2000 gadu vecai vēsturei. Prātā nāk pirmie kristieši un viņu ticības spēks. Kas bija tas faktors, kas ļāva viņiem romiešu cirkos ar smaidu uz lūpām sagaidīt, kad tiks zvēru saplosīti? Varbūt tā bija cerība uz atalgojumu pēcnāves dzīvē ar mazohisma piegaršu? Laikam tas ir par maz un noteicošais šim gara spēkam bija tas, ko viņi sauca par mīlestību pret Dievu. Kāds pateiks - „reliģiozs fanātisms”. Varat to saukt tā, ja ir vēlme. Tikai viens precizējums - šis „fanātisms” tolaik nenesa ļaunumu citiem. Iespējams, ka atsevišķi neiecietības ekscesi bija, taču domāju, tas noteikti nebija krusta karu perioda fanātisms. Tolaik kristieši bija vajātie, un ievērojami vēlāk daļa no viņiem pārvērtās par vajātājiem. Ja kādam ir pierādījumi pretējam, labprāt uzklausīšu.

Vēl viens piemērs jau no jaunākiem laikiem. Tas gan no filmas un ne par kristiešiem, bet pieļauju, ka balstīts uz patiesiem notikumiem. Nacistu koncentrācijas nometnes barakā sēž bars žīdu. Publika dažāda - sākot no universitātes profesora un beidzot ar neizglītotu tirgotāju. Visi saprot, ka ir nāvei nolemti un aiz gara laika sarīko improvizētu tiesas prāvu pret savu Dievu ar apsūdzētāju, aizstāvību, lieciniekiem un tiesnesi. Liecības apmēram līdzīgas - dzīvojis godīgi, ievērojis baušļus, bet trīs nevainīgi bērni iet boja tēva acu priekšā. Aizstāvība kaut ko runā par Dieva aprēķinu, kas cilvēkiem nav izprotams, tomēr tiesneša verdikts ir viennozīmīgs - Dievs ir netaisns un ļauns. Un tomēr brīdī, kad jau sadzīti gāzes kamerā, visi kā viens sirsnīgi lūdz šo savu Dievu. Varbūt arī to darīja aiz bailēm un cerībā uz atalgojumu? Tad jau nesarīkotu to tiesu.

Un tagad tīri subjektīvs skatījums uz jēdzieniem “Ticība”, “Dieva mīlestība” un “Dievs” (ja kādam vārds “Dievs”, netīk, manis pēc varat aizstāt ar “Augstāko saprātu”).

Domāju, ka katrā cilvēkā kopš dzimšanas ir iekodēta tieksme pēc labā un taisnīgā tāpat kā tieksme būt nesavtīgi mīlētam un dot pretī savu mīlestību (tas, ka dzīves laikā šis tieksmes tiek apzinīgi vai neapzinīgi apslāpētas, nemaina lietas būtību) ). Diemžēl reālajā dzīvē pilnā komplektā tas reti realizējas. Toties šīs vēlmes var realizēties tādā jēdzienā kā Dievs, kas katra indivīda uztverē var atšķirties, un nav svarīgi, kā tas saucas - Jehova, Allāhs, Svētā Trīsvienība vai Buda - un kādā tēlā indivīds to iztēlojas. Kādam Dieva tēls varbūt asociējas ar „balto tēvu” uz mākoņmalas, citam ar kādu domu pēkšņā apskaidrības brīdī vai radošu iedvesmu, vēl citam ar iekšējo balsi vai sirdsapziņu. Galvenais, ka attiecības balstās uz savstarpējas mīlestības pamata, bet nevis uz baiļu vai tirgus principa kā pagānu kultūrās, kur cilvēku upurēšana nebija retums.

Ja visu salikt pa plauktiem (lai man piedod intelektuāļi, bet ne visiem ir lemts par tādiem būt), tad minētās attiecības varētu iztēloties šādi: Tev ir tēvs vai māte, kas Tevi nesavtīgi mīl. Ar kādu savu rīcību vai nepārdomātu vārdu Tu esi darījis viņiem pāri. Vai Tevi nemocīs sirdsapziņa un Tu nemēģināsi situāciju labot? Un, ja mēģināsi, tad droši vien, ka nedarīsi to aiz bailēm vai, cerot uz atalgojumu. Ar Dievu ir līdzīgi. Atšķirība vien tā, ka tēvam vai mātei dažreiz var nebūt taisnība, bet Dievam taisnība būs vienmēr.

Protams, ka dzīvē ne vienmēr var pateikt, kas ir labi vai slikti, talkā ņemot baušļus pat izvērstā veidā. Tad atliek meklēt kontaktu ar savu Dievu.

Dažos komentāros figurē nepamatoti apgalvojumi, it kā lielākai „izglītoto cilvēku” daļai nav nepieciešama ticība, lai dzīvotu „pareizi”. Nez ne kurienes tāda statistika? Ja kas, tad pie „reliģiskiem tumsoņām” var pieskaitīt virkni ASV prezidentu un vēl vairāk, pat čekistu Putinu (čekisti, kā viņš pats saka, nemēdz būt bijušie). Šeit varat noklausīties viņa domas par reliģiju un valsti. Skaisti runā - http://www.youtube.com/watch?v=W-WkCuwV7Zc

Nez vai arī tā domā vai tomēr vairāk aprēķins? Tomēr jāatzīst, ka muļķis nav un reliģijas lomu saprot atšķirībā no mūsu pelēcībām, par ko runa vēlāk.

Un tagad par Latviju.

Kāpēc kristīgā ticība Latvijā nav laidusi tādas saknes kā, piemēram, Polijā. Varbūt tāpēc, ka vārds „Ziemassvētki” neraisa nekādas asociācijas ar Kristus dzimumdienu atšķirība no citām valodām (Christmas, Рождество)? Protams, ka nē. Ir taču tāds vārds ka „Svētvakars”, varbūt nedaudz piemirsies. Varbūt pie vainas vēsturiskie faktori - kristietība Baltijā ienāca kopā ar vācu iekarotājiem atšķirībā no Polijas. Tas varētu būt viens no iemesliem.

Domāju, ka iemesls arī varētu būt baznīckalpu zemā autoritāte, kur pie vainas paši vien ir. Iespiedies atmiņā Pujata TV „iznāciens”, kur izvērsa reklāmu Šleseram, neaizmirstot arī Lembergu ar sakramentālo frāzi: „Ja nav notiesāts, nav vainīgs.” Vēl viens piemērs iz dzīves. Ziemassvētku dievkalpojums nelielā Pierīgas katoļu baznīcā. Jauns puisis, laikam nesen kā semināriju pabeidzis, sprediķo un pamatskolas līmenī māca dzīvot. Tad nemanot (kā pašam liekas) sāk aģitēt par vietējo pagasta veci (pirmsvēlēšanu laiks bija). Turpat netālu, uz soliem sēž nobaroti bifeļi un truli blenž uz altāri, izliekoties nemanām, ka blakus stāv tantuks uz vārgām kājām. To pastāstīju, lai paskaidrotu, kāpēc uz baznīcu nevelk.

Bet vēl nopietnāks ir jautājums par garīdznieku intelektu un sagatavotības līmeni. Izskatās, ka atpalikuši par pāris gadsimtiem, kad garīdzniecība bija izglītotākā tautas daļa. Lai jaunie priesteri pamēģina izvērst diskusiju par ticības jautājumiem ar kādu intelektuāli - karojošo ateistu. Dievišķā iedvesma tur nelīdzēs.

Noteikti neatstāja vienaldzīgu valsts vadītāju „apsveikums Ziemassvētkos”, kur neatradīsiet ne vārda par Ziemassvētku svinēšanas ideju. Ir bluķis (Dombrovskis), kaut kāds Ziemassvētku stāsts (Bērziņš), paveiktais, kas jāizvērtē gadu mijā (Āboltiņa). Nu tad varbūt Ziemassvētku sakarā apsveikumi no valsts vadības vispār nebūtu vajadzīgi, pietiktu ar Jauno gadu, kad "izvērtēt paveikto" kā padomju laikos. Kāda necieņa no šīs trijotnes puses pret Latvijas ticīgo iedzīvotāju daļu. Šamējiem kristīgo morāli točna nevajag.

"No sendienām Ziemas saulgrieži latviešiem ir bijuši īpaši svētki. Svētku galds, ķekatās iešana, bluķa vilkšana un egles greznošana ir ne vien skaistas tradīcijas, ar ko piepildīt Ziemassvētku dienu, bet arī svētku rituāli, kas mūs vieno ar iepriekšējām paaudzēm," saka Dombrovskis savā uzrunā. Vispār jau kopš sendienām ziemas saulgrieži bija 21.-22 dec. un nevis 24.-25. Un man personīgi Ziemassvētki asociējas ar Jēzus Kristus dzimšanu kā visā kristīgajā pasaulē, bet nevis ar kaut kādu bluķi. Kādam kaut kas sajucis. Vēl varētu pastāstīt par budžetu, fiskālo disciplīnu un eiro ieviešanu. Interesanti būtu zināt, vai oficiozā dievkalpojuma laikā Dombrovskis arī vilka bluķi? Bet varbūt Dombrovskis iet baznīcā tāpēc, ka amats spiež un klusībā smejas par to ko runā no kanceles mācītājs?

Ak, jā, jā, jā, tak piemirsu. ka mums ir sekulāra valsts ( kādu vārdu izdomājuši), kā to atgādināja komentetāja ar niku “paija”. Nu tad nobeigumā “Special for You”, paija, vēl viena “sekulārista” uzruna - Irānas prezidenta Mahmuda Ahmadinežada video Ziemassvētku apsveikums britu kristiešiem - http://www.youtube.com/watch?v=U_EzSHnWefc

Novērtē šo rakstu: