Par prokuratūras uzraudzību un latviešu kvalitāti

Pastāvīgie Pietiek lasītāji varbūt atceras par nelikumībām divu zemesgabalu privatizācijā Rīgā, Smilšu ielā 2 un Matīsa ielā 8, par kurām esmu rakstījis vairākkārt. Tikai īss atgādinājums. Abiem zemesgabaliem būtiski samazinājās kadastrālā vērtība, par kuru zeme tika privatizēta, jo tiem lietošanas mērķis tika noteikts kā sabiedriskas nozīmes objektiem, nevis darījumu iestādēm. Smilšu ielas biroju ēkai tāpēc, ka biroju ēka ar restorānu 1. stāvā fiktīvi tika iznomāta kādai sabiedriskai organizācijai, kura ēku nekad neapsaimniekoja, bet Matīsa ielas veikalā kāda kolektīva mednieki pāris reizes mēnesī bezatlīdzības kārtā patapināja viena darba galda vietu (izraksts no Finanšu policijas izmeklētājas lēmuma par atteikšanos ierosināt krimināllietu) savu sapulču rīkošanai pēc veikala darba laika beigām. Neko teikt – ļoti “pamatots” iemesls uzskatīt ēku nevis par veikalu, bet sabiedriskas nozīmes objektu!

Jau astoņus gadus mēģinu valstij atgūt šo nokrāpto naudu. Pilnīgi bezcerīgi! Manā uztverē notiekošais ir kaut kāds prātam neaptverams murgs. Valsts amatpersonas, Finanšu policija, KNAB un prokuratūra, ignorējot jebkuras likumu normas un elementāru veselo saprātu, varonīgi un pašaizliedzīgi līdz šim aizstāvējuši noziedzīgo nodarījumu autorus. Nedaudz vairāk kā pēc gada iestāsies viņu ilgi kārotais noilgums, un visi vainīgie un to piesedzēji varēs triumfēt.

Varbūt ir vērts beidzot sabiedrību iepazīstināt ar šī stāsta varoņiem?

Pirmkārt jau, tie ir SIA Megarons īpašnieki miljonāri M.Karbanova, A.Morozs un G.Vovks un SIA Vēsturisko ēku apsaimniekošanas fonds (VĒAK) īpašnieks N.Lakučs, kuriem bija jārūpējas par to, lai viņu īpašumiem būtu noteikts likumā paredzēts lietošanas mērķis, kā arī SIA VĒAK izpilddirektore M.Kuģe, kura institūcijām sniedza apzināti nepatiesas ziņas.

Otrkārt, Rīgas domes darbinieces S.Šnikvalde-Neimane un I.Padega, kuras veica ēkas apsekošanu, nekonstatēja, ka tās apsaimnieko sabiedriska organizācija, bet vienalga mainīja lietošanas mērķi.

Treškārt, tie bija Privatizācijas aģentūras (PA) valdes priekšsēdētājs A.Ozolnieks un valdes locekļi U.Kriķis, I.Mantiņš un V. Šadinovs, kuriem bija jārūpējas, lai viņu pārvaldībā esošajiem privatizējamajiem valsts zemesgabaliem būtu likumā noteiktais lietošanas mērķis. Piedevām viņi taču lieliski zināja, ka privatizē zemi zem veikala un biroju ēkas, nevis kaut kādiem mistiskiem sabiedriskas nozīmes objektiem.

Tā kā neviens vainīgais labprātīgi neko mainīt netaisījās, man kā PA padomes loceklim dienesta pienākums bija par to ziņot prokuratūrai. Murgs, kurš tiek saukts par izmeklēšanu, turpinās jau 8 gadus, kaut arī jau kopš 2009. gada nekāda amatpersona vairs neesmu. Šobrīd esmu ierindas pilsonis, kuru neapmierina tas, ka kādi viņu nekaunīgi un nesodīti apzaguši.

17. novembrī no tiesībsargājošajām institūcijām šīs lietas sakarā tika izsūtīta nu jau 61. (!) atbilde, kurā kārtējo reizi rakstīts, ka nekas noziedzīgs nav noticis, nav neviena cietušā, kriminālprocess izbeigts likumīgi. Lūk, šie varonīgie noziedznieku aizbildņi, visu atbilžu autori un dalībnieki visu 8 gadu garumā:

Rīgas pilsētas Centra rajona prokurore A.Bunde (no viņas atbildes esmu saņēmis 5 reizes);

Rīgas tiesas apgabala prokuratūras             virsprokurors E.Bērziņš (3x) un prokurore V.Leščinska;

Finanšu policijas pārvaldes direktors J.Timšāns, direktors un direktora v.i. L.Kulless (4x), direktora vietnieks A.Lūsis(4x), direktora vietnieks J.Laizāns (3x), direktora vietnieks A.Gruzītis, direktora vietnieka p.i. Ļ.Švecova, izmeklētājas M.Klikiča (6x), E.Teiviša (2x), K.Prusaka un I.Muceniece;

Ģenerālprokurora p.i. un Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors E.Zvejnieks (4x), sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors M.Adlers un izp.M.Leja, prokurore V.Čekotina (2x);

Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurore R.Bērziņa (5x), prokurors A.Pormalis (2x);

Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras virsprokurors V.Ulmis (3x), prokurore A.Sprudzāne (4x), prokurore O.Žilkina (2x);

Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurore D.Ušča (3x), virsprokurors un virsprokurora vietnieks A.Černišovs (2x),  izp. V.Krams;

 KNAB priekšnieks A.Loskutovs, priekšnieka v.i. A.Vilks, priekšnieka vietniece J.Strīķe, izp. A.Kodola (2x) un I.Bode.

Spriežot pēc iesaistīto izmeklētāju un prokuroru daudzuma un ranga, varētu nodomāt, ka tiek izmeklēts lielākais un sarežģītākais noziegums Latvijas vēsturē. Ir jau arī  – kaut kādā piparbodītē ieperinājušies mednieki, bet viens šaraškina kantoris uzdriķējis fiktīvu līgumu. Būtu smieklīgi, ja nebūtu bezgala nožēlojami.

Ko tad man raksta šīs 30 atbildīgās, augsti izglītotās personas?

Mans iesniegums pēc būtības nav skatāms (4 reizes);

Prokurora reaģēšanas līdzekļu piemērošanai nav pamata (9 reizes), bet lēmums par  atteikšanos ierosināt krimināllietu ir nepamatots (D.Ušča);

Privatizācija notikusi, ievērojot LR tiesību normas (13x);

Atteikts ierosināt kriminālprocesu vai krimināllietu (8x), bet atcelts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu (4x);

Pārbaudes veiktas pilnīgi un objektīvi (3x), bet izmeklētāja nepareizi iztulkojusi MK noteikumus (A.Černišovs);

Nav noticis noziedzīgs nodarījums (6x), bet mana sūdzība pamatota un apmierināma (D.Ušča);

Nav konstatēta ļaunprātība, viltus, nav sniegtas nepatiesas ziņas (6x), bet uzskaitītas notikušās ļaunprātības un nepatiesi sniegtās ziņas (8x), un vainīgie atzinušies rupjajos likuma pārkāpumos un nepatiesu ziņu sniegšanā (8x);

Nav pamata apšaubīt vainīgo kompetenci (6x);

Neviens nav pieteicies par cietušo (6x);

KNAB kompetencē nav veikt kontroli par valsts amatpersonu darbības likumību (3x), bet KNAB kompetencē ir veikt kontroli par valsts amatpersonu darbības likumību (1x);

Atbilde ir galīga (11x), turpmākās sūdzības netiks izskatītas (2x), bet visas nākošās vienmēr tikušas izskatītas;

Neesmu persona, kam ir tiesības pārsūdzēt (6x), bet man ir tiesības pārsūdzēt (16x).

Man vienkārši pietrūka pacietības saskaitīt visus izmeklētāju un prokuroru klaji nepatiesos apgalvojumus, faktu falsifikāciju, pretrunas apgalvojumos, kuri viens otru izslēdz pilnībā, absurdus likuma normu tulkojumus, vainīgo melus, kurus pārbaudīt neviens pat netaisījās. Tādu ir desmitiem, varbūt pat simtiem, viscaur čum un mudž. Un nav jau brīnums – izlasiet vēlreiz, par ko ir runa. Vai tad tādu absurdu iespējams kaut jel kā pamatot? Pilnīgi neiespējami.

Sešas reizes man tika atgādināts, ka neviens nav pieteicies par cietušo. Sešu gadu laikā izmisīgi centos to panākt no visu sasaukumu PA valdēm un padomēm. Velti. 2006. gadā PA valde atzina, ka privatizācija notikusi nelikumīgi un ar vēstulēm vērsās pie jaunajiem zemes īpašniekiem, lai tie samaksā īsto cenu, bet tie atteicās to darīt. Taču pieteikties prokuratūrā par cietušajiem PA valde kategoriski atteicās. Nav jau arī nekāds brīnums, jo cietušie vienlaicīgi ir arī līdzvainīgie. Lūk, šie varoņi.

Pirmos četrus jau nosaucu. Nākošā valdes priekšsēdētāja M.Līdumniece pēc prokuratūras pieprasījuma uzrakstīja paskaidrojumu, pilnu ar klaji nepatiesiem un melīgiem apgalvojumiem. Vēl šobrīd nevaru saprast, kāpēc viņai, kura nekādi nebija vainojama pie iepriekšējās valdes nelikumībām, bija jāuzņemas šī advokāta loma un būtībā vaina uz sevi. Izcilākais šedevrs no viņas rakstītā:

“Ēkas nosacītais nosaukums “veikals” nekādā veidā nevar ietekmēt šīs ēkas lietošanas mērķi, jo vienu un to pašu ēku var izmantot dažādiem mērķiem.”

It kā jau pareizi, ne jau nosaukums tas svarīgākais. Bet tobrīd jau neviens nezināja, kāpēc tad šis “nosacītais veikals” pārtapis par sabiedriskas nozīmes objektu, tas jau noskaidrojās tikai izmeklēšanas gaitā, līdz tam  nevienu tas neinteresēja (valsts manta taču!). Interesanti, vai tiešām, ja būtu zinājusi, tad nākošais teikums būtu bijis – mēs uzskatām, ka īstais mērķis taču bija medniekiem šad un tad pasēdēt pie viena galda, bet veikals 7 dienas nedēļā – tas tikai tāds nosacīts nosaukums, nekas vairāk? Bet prokuratūra jau 8 gadus atsaucas uz to, skandinot – mums nav pamata apšaubīt vainīgo kompetenci, neviens nepiesakās par cietušo.

Pieteikties par cietušo un atsaukt nepatiesās prokuratūrai sniegtās ziņas atteicās arī pārējie valdes locekļi G.Āboltiņš un Dž. Krūmiņliepa, nākošās valdes priekšsēdētājs A.Grants un valdes locekļi M.Pietkevičs, V.Stolere un J.Vaskāns. Brīnumainā kārtā to turpina nu jau ceturtais valdes sasaukums - valdes priekšsēdētāja I. Zalpētere, valdes locekļi G.Drēska V.Lūsis un E.Zariņš. Kāpēc? Nezinu, izcilākais no argumentiem – bet vainīgie taču apgalvo, ka nav vainīgi.

Daudzas reizes jautājumu par nepatieso ziņu atsaukšanu un pieteikšanos par cietušajiem liku uz balsošanu arī PA padomes sēdēs, taču vienmēr bez panākumiem. Kategoriski pret bija ekonomikas ministri un vienlaicīgi padomes priekšsēdētāji A.Štokenbergs un K.Gerhards, padomes locekļi A.Dātavs, I.Forands, A.Kļaviņš, J.Kokins, I.Mantiņš, K.Peters un E.Žemaitis-Dzicēvičs. Ministrs A.Kampars vispār nebalsoja, jo ar lietu pilnībā neesot iepazinies. Nepilni trīs gadi bija par maz, lai to izdarītu. Tiesa gan – pēdējā balsošanas reizē A.Kļaviņš tomēr beidzot nobalsoja par, bet ar to bija par maz.

Nevienai no nosauktajām PA amatpersonām nebija nekādu tiesību ar tiem uzticēto īpašumu apzināti apieties  nesaimnieciski, izsaimniekot to!

Visa valžu un padomju rīcība ir klaja nelikumība. Saskaņā ar  Krimināllikuma pantiem par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pilnvaru pārsniegšanu, nolaidību, bezdarbību un nepatiesu ziņu sniegšanu draud pat cietuma sods. Tiesa gan, kur lai ņem tik daudz VIP kameru, nevar taču balto apkaklīšu noziedzniekus sēdināt vienā kamerā ar bomzi, kurš nospēris 2 zaftes burkas. Taču guliet mierīgi, jūs taču izsaimniekojāt valsts mantu, vai tad kādu tas interesē! Ja iekārosiet zaftes burku, tad gan jums atnāks pakaļ. Šo amatpersonu pārkāpumus prokuratūra vispār ne reizi nav izskatījusi. Un nav ieplānojusi izskatīt.

Vēl tikai daži krāšņākie prokuroru un izmeklētāju domugraudi:

A.Leščinska paziņoja, ka viņa no tādām lietām neko nesaprotot un lai es to lietu izmeklējot pats.

A.Bunde atkārtoja M.Līdumnieces (šobrīd Ekonomikas ministrijas Juridiskā departamenta direktore) rakstīto par veikala nosacīto nosaukumu, pat nepainteresējoties, kāpēc tad to nesauc par ragu – nagu kantori.

Ē.Zvejnieks, droši vien atkal balstoties uz M.Līdumnieces rakstīto, paziņoja, ka man esot kļūdaina izpratne par jēdzieniem “ēkas galvenais lietošanas veids” un “nekustamā īpašuma lietošanas mērķis”, uzskatīdams, ka līdz ar to arī viņš spīdoši pierādījis, kāds ir abu ēku īstais lietošanas mērķis – medniekiem un tiem, kas nekad ēku nav lietojuši, pat nesaprazdams, ka pats sevi ar savu vīzdegunību padarījis vienkārši smieklīgu.

Vēl smieklīgāks izrādījās A.Vilks. Arī viņš vēlējās norādīt uz manu kļūdaino izpratni, tāpēc copy-paste režīmā pārkopējis veselu 1,5 rindkopu no E.Zvejnieka rakstītā, taču, uzskatīdams sevi ne tikai par dižu speciālistu korupcijas apkarošanā, bet arī gramatikā, “palabojis” Ē.Zvejnieka rakstīto, ielikdams tekstā vienu lieku komatu.

A.Pormalis man paskaidroja, ka 2003. gadā apzināti nepatiesas ziņas sniegt pašvaldības institūcijai esot bijis ļoti likumīgi, pat nemēģinot noskaidrot, vai tādas pašas ziņas nav sniegtas arī valsts institūcijai. Arī vīzdegunības un uzpūtības iztrūkumu organismā viņam pārmest nevar – prokuratūra neesot nekāda politiska organizācija, un tās kompetencē neietilpstot iesaistīšanās ar mani diskusijās (lasi – ja es pateicu, ka 2x2=76, tad pieņem to kā likumu un stāvi klusu!).

E.Teiviša un I.Muceniece savā lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu gari un plaši pastāstīja, ka mednieki gadu pēc nelikumīgās privatizācijas esot pārcēlušies uz blakus veikalu, visā nopietnībā uzskatīdamas to par visspēcīgāko argumentu par labu nelikumību neesamībai iepriekšējā gadā. Kaut kāds loģiskās un tiesiskās domāšanas iztrūkuma kalngals!

I.Muceniece E.Teivišu tomēr pārspēja, jo pastāstīja vēl arī to, kas nākošajā gadā pēc nelikumīgās privatizācijas izdarīts Smilšu ielā 2 – fiktīvais līgums lauzts. Vēl vairāk – viņa pat pastāsta, ka vainīgā M.Kuģe atzinusies, ka līgums bija fiktīvs, taču viss kopā liecinot tikai vienu – nekādu pārkāpumu nav.

Beigu beigās A.Sprudzāne visus šos murgainos slēdzienus apstiprina, apgalvojot ka par krāpšanu neesot gūti nekādi pierādījumi. Kuģe atzinās krāpšanā? Nu, un tad? Tie jau nav nekādi pierādījumi. M.Klikičai jau 2005. gadā bija arī dokumentāli pierādījumi? Nu, un tad? Teiviša un Muceniece tos atcēla, melodamas, ka tādu nekad nav bijis, bet Sprudzāne paskaidroja, ka nekādu melu nav ne tagad, ne 2005. gadā. Tā, lūk, tās lietiņas notiek. Prokuratūra jau nav nekāda politiska organizācija, kurai tomēr jādomā, ko raksta un dara, citādi nākošreiz neievēlēs. Prokuratūra dara, ko grib, nevienam nav jāatskaitās, nevienam nav tiesību iemaisīties. Jāvaicā tikai, par ko “tiesībsargu” lērums ņirgājas – per tiesiskumu, veselo saprātu vai mani personīgi. Izskatās, ka par viesiem reizē. PA padomes locekļi to darīja ar neslēptu baudu, ik reizi šos brīžus izgaršodami savā iedomātajā pārākuma sajūtā.

Starp citu, cietumā būtu jāsēž arī lielai daļai no tiesībsargiem, sevišķi jau Muceniecei un Sprudzānei par apzināti nelikumīga lēmuma taisīšanu. Nevar savākt pierādījumus par krāpšanu, saņemt vainīgā atzīšanos, ka viņš šo krāpšanu izdarījis, un pēc tam izbeigt kriminālprocesu. Neapzināti to izdarīt nav iespējams pēc definīcijas.

Šeit būtu vietā pastāstīt par sākumā teikto, ka prokuratūras uzraudzība man uzdzen šausmas. Kad kriminālprocess kārtējo reizi bija iestrēdzis, jo atkal nodots citai izmeklētājai, reiz painteresējos, kā tad sokas. Labi, visi noziegumi atklāti, tūlīt sākšot kriminālvajāšanu. Pēc neilga laika saņēmu lēmumu, ka nekādu noziegumu nav – tā uzskatot uzraugošais prokurors. Vai tā uzskata arī viņa vai tikai prokurors, vaicāju? Prokuratūra ir uzraugošā iestāde, mēs strādājam kopā, varat pārsūdzēt – tāda bija atbilde. Vai tad Krājbankas gadījumā kaut kas varētu būt savādāk?

Sarunas beigās uz izmeklētājas jautājumu, ko tad viņai vajadzētu darīt, likās pilnīgi lieki vēl ko ieteikt. Tomēr ieteicu -  aiziet uz baznīcu un nolikt svecīti. Iesaku to arī visiem iepriekš pieminētajiem, pa ceļam kādam ubagojošam dzīves pabērnam atgriežot niecīgu daļu no nolaupītā. Tas varētu stipri palīdzēt gan šajā, gan nākošajā dzīvē.

Vēl pirms gada par šo lietu nolēmu pastāstīt Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai. Komisijas priekšsēdētājs A.Latkovskis man paskaidroja vispārzināmo, ka komisijai nav tiesību iejaukties kriminālprocesa gaitā, taču komisija “parlamentārās uzraudzības ietvaros pievērsīs uzmanību” Ģenerālprokuratūras reakcijai uz manis minēto.

A.Latkovskis, I.Klementjevs K.Seržants J.Ādamsons, I.J.Bekešs, V.Lācis, A.Loskutovs,  U.Rotbergs,  G.Rozītis,  A.Volfs un  M.Zemļinskis pievērsa, pievērsa uzmanību, līdz nāca rīkojums Nr.2, bet es saņēmu dažādus skaidrojumus no Krimināltiesiskā departamenta (V.Opincānes un A.Cēsnieces), kā arī minētās I.Mucenieces lēmumu.

Gribēdams uzzināt, kā iepriekšējai un jaunajai (A.Latkovskis, I.Klementjevs, E.Demiters, J.Ādamsons, J.Klaužs, K.Krēsliņš, A.Loskutovs,  I.Meļņikovs, G.Rusiņš, K.Seržants un  M.Zemļinskis ) komisijai veicies ar “uzmanības pievēršanu”, nesen viņiem par to apvaicājos. Tīri labi – man jau esot sniegta daļēja atbilde uz konstatētajiem faktiem, bet FENIP virsprokuroram V.Ulmim Ģenerālprokuratūra uzdevusi nodrošināt mērķtiecīgu izmeklēšanu. Ja  esmu pareizi sapratis, tad “mērķtiecīgā izmeklēšana” pabeigta, viss ir kārtībā, nekādi noziegumi nekad nav bijuši. Vai augstā Saeimas komisija vēl kaut kam “pievērsīs uzmanību”, nudien nezinu. Nezinu pat, vai tam vispār ir kāda jēga.

Nesen man  no ne pārāk drošiem avotiem tapa zināms, ka kaut kur dziļos un nepieejamos džungļos gadu tūkstošiem dzīvojusi laimīgā ņam-ņam cilts. Taču tad viņiem ļoti nepaveicās – pēkšņi uzradās kaut kādi bālģīmji. Kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu pēctecis sevi lepni dēvēja par latvieti, bet mongoļu, tatāru, kriviču,  moskaļu, jūdu u.c. cilšu pēcnācējs sevi lepni dēvēja par krievvalodīgu latvijieti. Bet abi divi sevi lepni dēvēja par tik dižiem lietošanas mērķu speciālistiem, kādus pasaule vēl nav pieredzējusi. Un tas ņamņamiešiem izrādījās liktenīgi.

Jau gadu tūkstošiem ņamņamiešiem ar lietošanas mērķiem nebija nekādu problēmu, visiem bija skaidrs, kāds ir šķēpa, loka, vigvama, džungļu u.c. rīku un lietu lietošanas mērķis. Pēdējais pārpratums esot noticis pirms daudziem gadu simtiem, kad kāds ņamņamietis saputrojis cilts virsaiša sievas lietošanas mērķi, par ko ticis notiesāts saviesīgās vakariņās skalu gaismā.

Bālģīmji nekavējoties ķērās pie civilizācijas ieviešanas lietošanas mērķu jomā. Uguni iegūt, virpinot koka irbuli, līdz berzes radītais siltums aizdedzina sausas zāles kumšķi? Kāda atpalicība! Ģimenes pavarda iekuršanai nav nekā piemērotāka par 200 gramu trotila šašku. Var lietot arī citronam līdzīgu priekšmetu, jāizrauj tikai gredzens – uguns būs tāda, ka maz neliksies. Savukārt irbuļa īstais lietošanas mērķis esot šāds  - ļaudīm, kuri nav apmierināti ar jaunajiem lietošanas mērķiem, irbulis jāiebāž vienā ausī un jāvirpina tik ilgi, līdz dūmi sāk nākt pa visiem galiem, bet pie otras auss jāprasa – beidzot saprati, beidzot saprati, beidzot saprati?

Pāri palikušie ņamņamieši sūdzējās virsaitim. Tas uzklausīja un teica, ka virsaiša uzraudzības ietvaros noteikti pievērsīs tam uzmanību, bet saskaņā ar demokrātijas likumiem neko vairāk darīt nedrīkstot. Ņamņamiešus tas saniknoja un viņi jau grasījās izdauzīt virsaiša vigvamam logus, taču atcerējās, ka vigvamiem tādu nemaz nav, tāpēc profilaksei piedauzīja pašu virsaiti.

Tikmēr latvijietis pasludināja sevi par ņamņamijieti, pieprasīja pilsonību un vietu cilts vecajo kabinetā. Viņam to apsolīja, ja atzīs, ka bijis sprādziens. Latvijietis bija gatavs tikai uz kompromisa variantu – sprādziens bija, taču sprāgoņu nav. Ņamņamiešus tas neapmierināja, kabinetā nepaņēma. Latvijietis sajutās ļoti aizvainots un tāpēc parakstījās par krievu valodu kā oficiālo džungļu valodu.

Savukārt latvietis sev ierastā stilā par paša nodrukātiem sertifikātiem prihvatizēja visus apkārtējos džungļus, kā lietošanas mērķi nosakot – papīrmalka, sev ierastā stilā uztaisīja vienlaidu kailcirti visā džungļu platībā, vienlaicīgi sev ierastā stilā nodedzinot pērnā gada kūlu kopā ar atlikušajiem vigvamiem.

Sev ierastā stilā sankci-nesankcionēti tika noklausītas visas sarunas, par dažiem grabulīšiem tika nopirkta informācijas noplūde, un abi lietošanas mērķu speciālisti saprata – laiks tīt makšķeres, piesist pēdu un ņemt fraciņu, jo saniknotie ņamņamieši atkal gatavojās svinīgām vakariņām, nu jau ar diviem ēdieniem un nodevīgo mīkstmiesi virsaiti desertā. Papīrmalka pa Lielo Ūdeni jau bija nopludināta līdz okeānam un iekrauta kuģos. Jau no rīta lietošanas mērķu speci bija prom, un cilts virsaitis jaunizveidotā Ņamņamijas tuksneša vidū atkal varēja kaut kam pievērst uzmanību, nu jau  sevis sagatavošanai vakariņām. Ņamņamieši tomēr bija pavisam citas mentalitātes ļaudis, senās tradīcijas atkal tika celtas godā, lietām atgrieza sākotnējos lietošanas mērķus.

Pa ceļam  uz etnisko dzimteni papīrmalka tika pārdota svensoniem, pretī saņemot kuģa kravu ar jau gatavu papīru. Nu atkal bija uz kā drukāt fiktīvus līgumus, patapinājumus un prokuratūras atbildes uzbāzīgiem sūdzētājiem.

Interesanta detaļa. Iesniegumu likumā rakstīts, ka uz elektroniski sūtītu vēstuli, iesniegumu, sūdzību jāatbild tikai elektroniski. Pēc mana aizrādījuma Saeima pēdējo atbildi atsūtīja elektroniski. Taču uz prokuratūru jau likumi neattiecas – tie konsekventi turpina smērēt papīru, visas neiedomājamās muļķības sūtot man papīra formātā.

Atklāti sakot, jūtos saguris. Redzu, ka pret milzīgo un neiedomājami stulbo mašinēriju vienam sasniegt daudzmaz sakarīgu rezultātu ir pilnīgi bezcerīgi. Tāpēc esmu gatavs atteikties no vēlmes panākt veselam saprātam atbilstošu rezultātu un valstij atgūt noblēdīto naudu. Taču ar nosacījumu, ka mūsu valsts lietu noteicēji kaut vienu reizi beidzot ievēro apnikušo un nodrāzto frāzi – viens likums un viena taisnība visiem. Un proti:

1) Arī Saeimai beidzot jāiemācās atšķirt lietošanas veidu no lietošanas mērķa. Lietošanas veids būtu likumu pieņemšana. Bet, kā teiktu Līdumniece – “ēkas nosacītais nosaukums “Saeima” nekādā veidā nevar ietekmēt šīs ēkas lietošanas mērķi, jo vienu un to pašu ēku var izmantot dažādiem mērķiem.” Bet katra deputāta mērķis taču ir reizi gadā pēc darba laika beigām Jāņos Sarkanajā zālē ieraut pa aliņam, bet 18. novembrī glāzi šampanieša. Tad kāds ir Saeimas ēkas lietošanas mērķis, kā man borē jau astoņus gadus? Uzminējāt – krogs vai dzertuve.

2) No drošiem avotiem zināms, ka reiz Ģenerālprokuratūrā trīs vīri pēc darba laika beigām bezatlīdzības kārtā patapināja vienu darba galda vietu, lai uzrautu zolīti. Kāds saskaņā ar ģeniālo teorētiķu un praktiķu skandināto ir patiesais ēkas lietošanas mērķis? Skaidra lieta – kazino.

3) Zaimojoši visa šī sakarā būtu runāt par Brīvības pieminekli. Bet tomēr. Kāds ir dažu cūcīgu britu tūristu patiesais ceļojuma mērķis uz Latviju? Tieši tā – izčurāties pie Brīvības pieminekļa, lai vinnētu derības. Tad kāds ir lietošanas mērķis? Tieši tā – sausā ateja, jo vaterklozeta tur nav.

Ja ģeniālie gudrinieki konsekventi turēsies pie pašu visu laiku sludinātā un panāks minēto lietošanas mērķu nomaiņu, esmu gatavs atzīt – jā, Muļķu zemē likumi visiem ir vienādi, tie visiem jāievēro, tāpēc veikals nav nekāds veikals, bet ragu – nagu kantoris, jo tur pie viena galda šad tad nāk pasēdēt mednieki, bet Lakuča restorāns ir tikai tāda sabiedriska zupas virtuve.

Padomju laikos Rīgas autobusu fabrikas direktors bija kāds vācietis Boserts. Viņš reiz esot izteicies, ka latvieši esot zemas kvalitātes tauta. Jutos ļoti aizvainots. Taču nezin kāpēc pēdējā laikā arvien biežāk un biežāk man šie vārdi nāk atmiņā. Vai tiešām vācietim būtu taisnība? Nē, taču! Pat tad, ja tev veselus 8 gadus stāsta visneiedomājamākās muļķības, veselas ļaužu grupas rīkojas pilnīgi idiotiski, nevar taču to vispārināt un attiecināt uz visu tautu. Vēl vairāk! Vai tiešām tā varētu būt, ka visi 60 manis uzskaitītie būtu pilnīgi stulbi, bet es vienīgais gudrais? Laikam jau jāmeklē vaina sevī.

Par laimi mums tagad ir tiesiskuma koalīcija. Tiesa gan – tāda nedaudz jocīga. Ko tad var sagaidīt no Vienotības, ja tās valdes loceklim Štokenbergam un ģenerālsekretāram Kamparam būtu jāatrodas tur, kur uzrakstīju? Varbūt ekonomikas ministrs D.Pavļuts ministrijas un PA vārdā pieteiksies par cietušo? Varbūt tieslietu ministram G.Bērziņam ir kas sakāms? Un, visbeidzot, vai šāda masveida un grupveida nejēdzība, ja tā paliek nesodīta un var turpināties, neapdraud pat valsts drošību, un tur kas sakāms nebūtu Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam V.Zatleram? Varbūt arī Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājam prezidentam A.Bērziņam?

Var jau būt, ka  kāds no viņiem beidzot pārliecinoši pierādīs, ka man nav taisnība, tad tā būs liela traģēdija man personīgi, jo būs jāatzīst, ka esmu stulbs. Ja sapratīs, ka taisnība man, tad tā būs neiedomājama traģēdija visai valstij un tautai, lieks pierādījums tam,  kas, šķiet, šodien nav noslēpums nevienam – dzīvojam beztiesiskā, mafiozā valstī, kur teikšana un vara bieži vien ir visādu rangu neliešiem un stulbeņiem, taču ātrs risinājums nav iespējams pat teorētiski. Arvien vairāk sāku saprast tos, kuri mūk no šejienes.

Būtībā jau te nekas vairs nav glābjams. Pat tad, ja PA tiešām pieteiksies par cietušo, ja ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers beidzot uzsitīs dūri galdā, sak’,  kas te notiek manā kazino, oi, prokuratūrā, ja tiešām uzsāks kriminālvajāšanu un lietu nodos tiesai, tad līdz tiesas dienai noilgums būs iestājies jau sen, tāpēc viss turpmākais laika un resursu patēriņš  šī jautājuma risināšanai iznāk pilnīgi bezjēdzīgs. Tad likties mierā? Tiešām nevienam pašam par to nebūs jāatbild?

Tāds, lūk, bēdīgs stāsts man sanāca.

P.S. Minētie gadījumi jau tādi sīkumi vien ir – KNAB-ā un prokuratūrā guļ manis iesniegtās lietas par daudziem miljoniem…

P.P.S. Visu šo jau biju uzrakstījis, kad 2. decembrī saņēmu vēstuli Nr. 62 (protams, uz papīra), šoreiz no Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora A.Černišova. No tā paša Černišova, kurš jau 2005. gadā rakstīja (vēstule Nr. 20), ka izmeklētāja nepareizi iztulkojusi MK noteikumus un apgalvoja, ka lēmums neierosināt krimināllietu ir nepamatots. Sešu gadu gigantisku un varonīgu pūliņu rezultātā izrādījies, ka visu tomēr iztulkojusi pareizi, lēmums bijis pamatots. Taču savā atbildē uz manu kārtējo sūdzību A.Černišovs atbild tikai uz vienu, pašu pēdējo manas 10 lappušu sūdzības teikumu – saukt pie atbildības V.Ulmi par Ģenerālprokuratūras dotā uzdevuma – nodrošināt mērķtiecīgu izmeklēšanu – nepildīšanu. Protams, ka V.Ulmis visu esot darījis pareizi, ne pie kādas atbildības nav saucams. Un pat prātā A.Černišovam nenāk atspēkot kaut vienu no maniem argumentiem. Kā gan citādi, prokuratūras kompetencē taču neietilpst iesaistīties kaut kādās muļķīgās diskusijās par to, vai 2x2=4 vai 2x2=76. Kā prokuroriem vajadzēs, tā arī būs. Punkts.

Es varot atkal sūdzēties Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurorei V.Opincānei. Atbilde Nr.63 man garantēta, murgs turpinās.

P.P.P.S. Viens no patiesajiem labuma guvējiem šai lietā N.Lakučs 2006. gadā žurnālam “Nedēļa” paziņoja, ka viss manis pasāktais esot “a la boļševiku komisāru inspirēts pasākums”. Nu ja, par boļševiku komisāriem Lakuča kungam droši vien zināms vairāk nekā man. Manas “plānprātiņa aktivitātes” viņam esot pilnīgi vienaldzīgas. Izrādījās, ka ļoti pamatoti viņš varēja būt tik vienaldzīgs. Boļševiku laikos šādus “plānprātiņus” ātri vien sašņorēja un ietērpa kreklā ar garām piedurknēm, tagad vienkārši piecieš.

Visiem ir zināms teiciens – var kādu muļķot visu laiku, visus var muļķot kādu laiku, bet nevar visus muļķot visu laiku. Mani muļķo jau astoņus gadus, var muļķot arī visu laiku. Taču man nupat iekrita acīs kādas Jolantas komentārs pie PIETIEK raksta: “Mums degungalā un acu priekšā shēmo, zog, mums melo tā, ka ausis kust - bet ko mēs? (..) latvieši parastie, ierauj savu alu, pakasa pautus un iet gulēt. Kas noticis ar vīriešiem - kas ar jums ir izdarīts? Izkastrēti esat, vai???”

Laikam jau esmu “latvietis neparastais”, jo, pirmkārt jau, man negaršo alus. Otrkārt, ja man deguna galā shēmo, zog un melo, tad es pautus nekasu un gulēt neeju, arī fiziski izkastrēts vēl neesmu (garīgi ar neasu nazi to dara diendienā). Tad, lūk, ja pēc Jolantas ierosinājuma latvieši parastie pēc sava alus ieraušanas vis nekasītu pautus, bet savu iespēju robežās diendienā konsekventi un līdz galam stātos pretī visiem shēmotājiem, zagļiem un meļiem, tad jau būtu arī kāda cerība visiem šiem neliešiem vienreiz ierādīt viņu īsto vietu. Ja turpināsiet kasīt pautus, tad neko, tad – lai jums veicas ar šo patīkamo nodarbi…

Novērtē šo rakstu: