Iesaki rakstu: 
Pēc vienas no publikācijām par politiķiem, kuri, vadot automašīnu, vienlaikus ieraksta politiskās reklāmas, daudzi tekstā minētie cilvēki piezīmi ņēma vērā. Piemēram, Sandis Ģirģens vispār pārtrauca ierakstīt video automašīnā. Aldis Gobzems savus personīgās izaugsmes treniņus tagad ieraksta no pasažiera sēdekļa. Skaistumkopšanas blogere un/vai politiķe Maija Armaņeva ir pārtraukusi ierakstīt video, vadot automašīnu, un tagad to dara stāvvietā.
Bet likumsakarīgi, ka dažus īpaši apdāvinātus “politiķus” neskāra ne teksts, ne satiksmes drošība un viņi, it kā nekas nebūtu noticis, turpina braukt pa Rīgu, neskatoties uz ceļu un bakstot telefona ekrānos. Labs piemērs cilvēku drošības neievērošanai uz ceļa ir video, kuru ierakstīja partijas “Latvija pirmajā vietā” biedrs Sandris Točs.
Pirmkārt, veicot sava video pēcapstrādi, Sandris ne pārāk glīti nogrieza brīdi, kur var redzēt, kā viņš kustībā spiež telefona ekrānu, lai ieslēgtu kameru, un tas ir ceļu satiksmes likuma 25.panta pārkāpums. Vienlaikus šajā diezgan īsajā video redzams, kā Sandris ieslēdz/izslēdz kameru vismaz divas reizes, ko principā var klasificēt kā 51. panta 10.daļas pārkāpumu jeb agresīvu braukšanu.
Otrkārt, šī īsā video laikā Sandris vairākas reizes atrauj rokas no stūres. Rezultātā sanāk, ka viņš ir kustībā, neskatās uz ceļu, pilnībā koncentrējies uz savu ļoti emocionālo runu un nekontrolē automašīnas virzienu. Pilnam provinciālu deģenerātu komplektam nepietiek tikai ar vienu roku aizsegt acis un ar otru roku atvērt alus pudeli.
Treškārt, laiks, ko Sandris video pavadīja kustībā, ir aptuveni 1 minūte 40 sekundes, no kurām viņš neskatās uz ceļu apmēram 1 minūti 20 sekundes. Ņemot vērā, ka viņš diezgan intensīvā satiksmes plūsmā pilsētas robežās pārvietojas ar vidējo ātrumu 40 km/h, tad 1 minūtē 20 sekundēs Sandis, neskatoties uz ceļu, nobrauca aptuveni 900 metrus.
Jāpiebilst, ka visvairāk politiķu, kas ieraksta video, vadot automašīnu, ir Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” partijas biedri, kas noved pie šādām pārdomām un jautājumiem:
- Kāpēc tik daudzi no viņiem (ieskaitot pašu Šleseru) ieraksta politiskās reklāmas automašīnā, nevis partijas birojā/telpās vai sliktākajā gadījumā mājās? Šķiet, ka politiskā darbība viņiem ir nepilnas slodzes haltūra un tāpēc aģitācijas rullīši viņiem ir jāveido pamatdarbā pusdienu pārtraukuma laikā.
- Ja tā ir taisnība, vai tāda pati situācija nebūtu vērojama, ja daži no šiem cilvēkiem iekļūtu Saeimā vai valdībā? Vai nebūs tā, ka šie autoblogeri arī kalpošanu tautai uztvers kā haltūru, kuru nodarīt ceļā no rimčika uz bērnudārzu?
- Liela daļa šo cilvēku video tiek publicēti ne tikai personīgajos kontos, bet arī pašas partijas sociālajos tīklos. Proti, vismaz partijas sociālo tīklu vadītājs (un, iespējams, arī video/audio redaktors) redz, kā partijas biedri pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, bet joprojām šos materiālus ievieto partijas kontos. Vai tas ir OK?
- Vai pastāv saistība starp to, ka viens no Šlesera partijas biedriem ir bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš, un to, ka daudziem šīs partijas biedriem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir izveidojusies acīmredzama nesodāmības sajūta?
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
