Iesaki rakstu: 
Pēc vienas no publikācijām par politiķiem, kuri, vadot automašīnu, vienlaikus ieraksta politiskās reklāmas, daudzi tekstā minētie cilvēki piezīmi ņēma vērā. Piemēram, Sandis Ģirģens vispār pārtrauca ierakstīt video automašīnā. Aldis Gobzems savus personīgās izaugsmes treniņus tagad ieraksta no pasažiera sēdekļa. Skaistumkopšanas blogere un/vai politiķe Maija Armaņeva ir pārtraukusi ierakstīt video, vadot automašīnu, un tagad to dara stāvvietā.
Bet likumsakarīgi, ka dažus īpaši apdāvinātus “politiķus” neskāra ne teksts, ne satiksmes drošība un viņi, it kā nekas nebūtu noticis, turpina braukt pa Rīgu, neskatoties uz ceļu un bakstot telefona ekrānos. Labs piemērs cilvēku drošības neievērošanai uz ceļa ir video, kuru ierakstīja partijas “Latvija pirmajā vietā” biedrs Sandris Točs.
Pirmkārt, veicot sava video pēcapstrādi, Sandris ne pārāk glīti nogrieza brīdi, kur var redzēt, kā viņš kustībā spiež telefona ekrānu, lai ieslēgtu kameru, un tas ir ceļu satiksmes likuma 25.panta pārkāpums. Vienlaikus šajā diezgan īsajā video redzams, kā Sandris ieslēdz/izslēdz kameru vismaz divas reizes, ko principā var klasificēt kā 51. panta 10.daļas pārkāpumu jeb agresīvu braukšanu.
Otrkārt, šī īsā video laikā Sandris vairākas reizes atrauj rokas no stūres. Rezultātā sanāk, ka viņš ir kustībā, neskatās uz ceļu, pilnībā koncentrējies uz savu ļoti emocionālo runu un nekontrolē automašīnas virzienu. Pilnam provinciālu deģenerātu komplektam nepietiek tikai ar vienu roku aizsegt acis un ar otru roku atvērt alus pudeli.
Treškārt, laiks, ko Sandris video pavadīja kustībā, ir aptuveni 1 minūte 40 sekundes, no kurām viņš neskatās uz ceļu apmēram 1 minūti 20 sekundes. Ņemot vērā, ka viņš diezgan intensīvā satiksmes plūsmā pilsētas robežās pārvietojas ar vidējo ātrumu 40 km/h, tad 1 minūtē 20 sekundēs Sandis, neskatoties uz ceļu, nobrauca aptuveni 900 metrus.
Jāpiebilst, ka visvairāk politiķu, kas ieraksta video, vadot automašīnu, ir Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” partijas biedri, kas noved pie šādām pārdomām un jautājumiem:
- Kāpēc tik daudzi no viņiem (ieskaitot pašu Šleseru) ieraksta politiskās reklāmas automašīnā, nevis partijas birojā/telpās vai sliktākajā gadījumā mājās? Šķiet, ka politiskā darbība viņiem ir nepilnas slodzes haltūra un tāpēc aģitācijas rullīši viņiem ir jāveido pamatdarbā pusdienu pārtraukuma laikā.
- Ja tā ir taisnība, vai tāda pati situācija nebūtu vērojama, ja daži no šiem cilvēkiem iekļūtu Saeimā vai valdībā? Vai nebūs tā, ka šie autoblogeri arī kalpošanu tautai uztvers kā haltūru, kuru nodarīt ceļā no rimčika uz bērnudārzu?
- Liela daļa šo cilvēku video tiek publicēti ne tikai personīgajos kontos, bet arī pašas partijas sociālajos tīklos. Proti, vismaz partijas sociālo tīklu vadītājs (un, iespējams, arī video/audio redaktors) redz, kā partijas biedri pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, bet joprojām šos materiālus ievieto partijas kontos. Vai tas ir OK?
- Vai pastāv saistība starp to, ka viens no Šlesera partijas biedriem ir bijušais Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš, un to, ka daudziem šīs partijas biedriem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir izveidojusies acīmredzama nesodāmības sajūta?
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
