Par plānotajām izmaiņām valsts kapitālsabiedrību pārvaldībā: birokrātijas audzēšana tikai pasliktinās rezultātus
Aivars Strakšas01.08.2023.
Komentāri (7)
Sākumā par pozitīvo. Pirmkārt, ir labi ja tiek atzīts, ka valsts uzņēmumu pārvaldība klibo un ir vismaz demonstrēta vēlme kaut ko sakārtot. Otrkārt, ir labi arī tas, ka akcionāram, šajā gadījumā valstij, tiek palielināta un, kā saprotu, arī konkretizēta loma valsts uzņēmumu pārvaldībā.
Tagad par ne tik pozitīvo. Pirmkārt, par atbildību. Valsts uzņēmums atšķiras no privātā uzņēmuma ar to, ka kapitāldaļu pārvaldītājs lemj nevis par savu, bet publisko līdzekļu apsaimniekošanu.
Jāakcentē, kāda ir kapitāldaļu turētāja atbildība par nesaimnieciskiem/kļūdainiem/savtīgiem lēmumiem. Šobrīd atbildības nav nekādas. Ne valsts sekretārs, ne ministrs nenes nekādu atbildību par savai ministrijai pārvaldībā nodoto uzņēmumu rezultātiem. Iejaukties uzņēmumu darbā tieši vai netieši grib, taču atbildība paliek tikai uzņēmuma valdes un padomes locekļiem.
Skandālu saknes parasti nāk no ministru birojiem, taču atbildības nekādas. Piemērs: Satiksmes ministrija un AirBaltic, Rail Baltica, kā arī Latvijas dzelzceļa pārvaldība Linkaita laikā.
Dzelzceļa gadījumā, neskatoties uz to, ka MK bija apstiprinājis indikatīvo dzelzceļa infrastruktūras plānu, tas netika izpildīts, tika pazaudēti apmēram 400 miljoni eiro ES naudas un nekādas atbildības. Ministrs esot tā gribējis. Ir arī citi piemēri. Ministram un valsts sekretāram ir jābūt noteiktai atbildībai. Vai arī noņemtas tiesības kaut ko gribēt.
Otrkārt, valdes un padomes locekļu iecelšanas kārtība vismaz neprivatizējamajās valsts kapitālsabiedrībās ir jāmaina. Ir jāizbeidz māžošanās ar konkursiem, jo iepriekšējie rezultāti rāda to, ka tāpat tiek ievēlēti vajadzīgie cilvēki. Turklāt katra tāda valdes/padomes locekļa nokonkursēšana maksā bargu naudu. Kādreiz tāds konkurss izmaksāja ap 30 tūkst. eiro.
Rēķinām paši. Vēl sliktāk ir tas, ka neviens neuzņemas atbildību par izraudzītajiem. Pareizāk būtu šo kompetenci piešķirt MK. Tad MK ir arī atbildīgs par izvēli. Arī sabiedrība paspētu bilst kādu vārdu.
Treškārt, ideja aizliegt uz laiku iecelto kapitālsabiedrības amatpersonu apstiprināšanu amatā atkārtoti ir kaitnieciska. Ja kāds valdes un padomes loceklis veiksmīgi tiek galā ar pienākumiem, jāļauj viņam strādāt. Tik bieži nesanāk atrast piemērotu vadītāju. Kļūdu ir vairāk nekā veiksmes stāstu. Nepārapstiprināt labu vadītāju un paļauties uz labu laimi, ka nākošais arī spēs tikt galā ne sliktāk, ir vienkārši dumji. Var, protams, noteikt laika ierobežojumu, teiksim, 10 gadi, taču mainīt bez vajadzības nav lietderīgi.
Ceturtkārt, birokrātijas audzēšana tikai pasliktinās rezultātus. Jāizvairās no pašreizējās tradīcijas, kad cilvēki ar zemāku kompetenci MK un ministrijās stāda taktiskā plāna uzdevumus uzņēmumu vadītājiem, kuriem ir būtiski augstāka kompetence. Militārā valodā runājot, MK un ministrijām ir jānorāda kāda augstiene ir jāieņem, taču, kā to izdarīt, jāļauj uzņēmumu valdēm.