Par pēdējo dienu krievu vīzu cepienu: kā ierasts, ne viss ir tik melnbalts, kā vidējam viedokļa nesējam gribētos domāt
Mārtiņš Untāls16.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šorīt par pēdējo dienu krievu vīzu cepienu. Kā ierasts, ne viss ir tik melnbalts, kā vidējam viedokļa nesējam gribētos domāt.
Krievijas pilsoņiem nekad nav bijis bezvīzu režīma ar Baltijas valstīm, un vīzas iegūšana vai neiegūšana nekad nav bijis jautājums ar 100% paredzamu atbildi.
Bet, kopš Latvija ir Šengenas zonā, Latvijas vīzas ļauj braukt pa visu Eiropas Savienību, ja tās ir tūristu vīzas, un dzīvot visā ES, ja tās ir kādas nebūt pastāvīgākas dzīvošanas un strādāšanas vīzas.
Cik viegli ir/bija dabūt Latvijas vīzu, salīdzinot ar, teiksim, Vācijas vai Čehijas, - man nav ne mazākās nojausmas. Varbūt tikpat, varbūt, ka ne. Bet nu fakts ir tāds, ka gan Krievijas tūristi, gan biznesmeņi, gan opozīcijas politiskie aktīvisti bieži izmanto Latvijas vīzas.
Īpaši pēdējos gados Baltijas valstīs ir ieradušies tūkstošiem politemigrantu, kam Putina Krievijā draud daudzgadīgi cietumsodi. Un kopš kara sākuma tiem ir pievienojušies arī tūkstošiem vienkāršākas un mazāk politiskas tautas, kam gribas izrauties no Putina jūga.
Vienlaikus uz Latviju ir jau desmitgadēm braukuši arī daudz pilnīgu putinistu, kam tīk slavēt Putinu no tālienes, vienlaikus dzīvojot vidē, "kur visi saprot krieviski" un tamlīdzīgi.
Pie mums ir bijis daudz ilgtermiņa vīzu tirgošanas, korupcijas ēna dažādos Latvijas pases iegūšanas gadījumos. Jūrmala, Ušakovs, Uzvara…
Jāatceras arī daudzie spiegošanas skandāli kas ir oficiāli atzīti, un arī tas, ka Igaunijā ir noķerti kādas 5 reizes vairāk krievu spiegu, netieši norādot, ka 4/5 no tiem, kas ir Latvijā, neviens nav atradis.
Plus vēl milzīgā Krievijas interešu politiskā pārstāvniecība Latvijā, nesalīdzināmi lielāka nekā kaimiņvalstīs - Savickis, Kalvītis, Šlesers - visi daudzkārt minēti kā Krievijas interešu lobētāji. Plus vēl dažādas politiskās partijas, utt., utjpr.
Atpakaļ uz sākumu - ja paskatāmies uz to, ka vajadzētu palīdzēt Krievijas politiskajiem bēgļiem - jā, var argumentēt, ka, viņus deportējot, var iznākt kā ar ebrejiem, kurus deportēja atpakaļ uz nacistisko Vāciju.
Plus vēl valstī ir arī tūkstošiem baltkrievu politisko un biznesa bēgļu, tūkstošiem ukraiņu kara bēgļu, Krievijas pensionētās militārpersonas, 20. gadsimta padomju kolonisti, 19. gadsimta krievu reliģiskie bēgļi un vēl daudz dažādu cilvēku, kas runā krievu valodā.
Un tam visam pāri ir fakts, ka Latvijā ir daudz pieklusinātāks atbalsts Ukrainai. Cilvēki baidās izteikt savu viedokli jo proputiniski kaimiņi var kaut ko pateikt vai izdarīt. Pašlaik esmu Viļņā, un šeit vaibs ir pilnīgi cits.
Ņemot visu teikto vērā, viegli varu iedomāties, ka Iekšlietu un Ārlietu ministrijām Latvijā ir bijis jāžonglē un jālavierē starp dažādiem riskiem un pienākumiem, lai nodrošinātu gan nākotnes mieru, gan tagadnes kārtību un lai visiem būtu iespēja vēl gadiem cepties tviterī.
Ir kaut kāds procents no vīzu saņēmējiem, kas ir "labi", un ir kāds, kas ir "slikti". Miera laikos "slikti" procents bija pieļaujams lielāks, kara laikos - mazāks. Mūsu ministrijām ir jāaizstāv mūsu valsts intereses vispirmāk, un es ceru, ka šie riski tiek izvērtēti pareizi.
Un, ja sajutīsimies drošāki - tad ceru, ka atkal varēsim biežāk dot pajumti tiem, kas cīnās pret Putinu kaut vai tikai mazliet un kaut vai arī ne vienmēr ticami. Bet, ja nejūtamies - tad tas nav mūsu pienākums.
Pārpublicēts no Twitter.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
