Par pēdējo dienu krievu vīzu cepienu: kā ierasts, ne viss ir tik melnbalts, kā vidējam viedokļa nesējam gribētos domāt
Mārtiņš Untāls16.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šorīt par pēdējo dienu krievu vīzu cepienu. Kā ierasts, ne viss ir tik melnbalts, kā vidējam viedokļa nesējam gribētos domāt.
Krievijas pilsoņiem nekad nav bijis bezvīzu režīma ar Baltijas valstīm, un vīzas iegūšana vai neiegūšana nekad nav bijis jautājums ar 100% paredzamu atbildi.
Bet, kopš Latvija ir Šengenas zonā, Latvijas vīzas ļauj braukt pa visu Eiropas Savienību, ja tās ir tūristu vīzas, un dzīvot visā ES, ja tās ir kādas nebūt pastāvīgākas dzīvošanas un strādāšanas vīzas.
Cik viegli ir/bija dabūt Latvijas vīzu, salīdzinot ar, teiksim, Vācijas vai Čehijas, - man nav ne mazākās nojausmas. Varbūt tikpat, varbūt, ka ne. Bet nu fakts ir tāds, ka gan Krievijas tūristi, gan biznesmeņi, gan opozīcijas politiskie aktīvisti bieži izmanto Latvijas vīzas.
Īpaši pēdējos gados Baltijas valstīs ir ieradušies tūkstošiem politemigrantu, kam Putina Krievijā draud daudzgadīgi cietumsodi. Un kopš kara sākuma tiem ir pievienojušies arī tūkstošiem vienkāršākas un mazāk politiskas tautas, kam gribas izrauties no Putina jūga.
Vienlaikus uz Latviju ir jau desmitgadēm braukuši arī daudz pilnīgu putinistu, kam tīk slavēt Putinu no tālienes, vienlaikus dzīvojot vidē, "kur visi saprot krieviski" un tamlīdzīgi.
Pie mums ir bijis daudz ilgtermiņa vīzu tirgošanas, korupcijas ēna dažādos Latvijas pases iegūšanas gadījumos. Jūrmala, Ušakovs, Uzvara…
Jāatceras arī daudzie spiegošanas skandāli kas ir oficiāli atzīti, un arī tas, ka Igaunijā ir noķerti kādas 5 reizes vairāk krievu spiegu, netieši norādot, ka 4/5 no tiem, kas ir Latvijā, neviens nav atradis.
Plus vēl milzīgā Krievijas interešu politiskā pārstāvniecība Latvijā, nesalīdzināmi lielāka nekā kaimiņvalstīs - Savickis, Kalvītis, Šlesers - visi daudzkārt minēti kā Krievijas interešu lobētāji. Plus vēl dažādas politiskās partijas, utt., utjpr.
Atpakaļ uz sākumu - ja paskatāmies uz to, ka vajadzētu palīdzēt Krievijas politiskajiem bēgļiem - jā, var argumentēt, ka, viņus deportējot, var iznākt kā ar ebrejiem, kurus deportēja atpakaļ uz nacistisko Vāciju.
Plus vēl valstī ir arī tūkstošiem baltkrievu politisko un biznesa bēgļu, tūkstošiem ukraiņu kara bēgļu, Krievijas pensionētās militārpersonas, 20. gadsimta padomju kolonisti, 19. gadsimta krievu reliģiskie bēgļi un vēl daudz dažādu cilvēku, kas runā krievu valodā.
Un tam visam pāri ir fakts, ka Latvijā ir daudz pieklusinātāks atbalsts Ukrainai. Cilvēki baidās izteikt savu viedokli jo proputiniski kaimiņi var kaut ko pateikt vai izdarīt. Pašlaik esmu Viļņā, un šeit vaibs ir pilnīgi cits.
Ņemot visu teikto vērā, viegli varu iedomāties, ka Iekšlietu un Ārlietu ministrijām Latvijā ir bijis jāžonglē un jālavierē starp dažādiem riskiem un pienākumiem, lai nodrošinātu gan nākotnes mieru, gan tagadnes kārtību un lai visiem būtu iespēja vēl gadiem cepties tviterī.
Ir kaut kāds procents no vīzu saņēmējiem, kas ir "labi", un ir kāds, kas ir "slikti". Miera laikos "slikti" procents bija pieļaujams lielāks, kara laikos - mazāks. Mūsu ministrijām ir jāaizstāv mūsu valsts intereses vispirmāk, un es ceru, ka šie riski tiek izvērtēti pareizi.
Un, ja sajutīsimies drošāki - tad ceru, ka atkal varēsim biežāk dot pajumti tiem, kas cīnās pret Putinu kaut vai tikai mazliet un kaut vai arī ne vienmēr ticami. Bet, ja nejūtamies - tad tas nav mūsu pienākums.
Pārpublicēts no Twitter.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
