Iesaki rakstu: 
Visiem, kam var nākties stāties KNAB vai Saeimas komisijas priekšā un ļauties nopratināšanai, vispirms iesaku doties sniegt interviju žurnālam Ir. Tas noteikti uzlabos spēju komunicēt ar izmeklējošiem deputātiem, kā arī veicinās pārrunu vešanas prasmes biznesā un ģimenē.
Lūdzu, pastāstiet, kādēļ jūs esat blēdis. Ziniet, neesmu blēdis. Kas jūs pamudināja nākt klajā ar šādu blēža grēksūdzi? Neuzskatu to par grēksūdzi… Pastāstiet, kā bija toreiz, kad jūs, visi blēži kopā bijāt sanākuši. Kas tur vēl sēdēja pie galda? Nu, nevēlos par to stāstīt… Kāpēc jūs neesat atklāts? Ko jūs teiksiet saviem bērniem, kad viņi prasīs – kādēļ jūs esat tāds blēdis un piedalījāties valsts nozagšanā?
Un vispār jūs esat ne tikai blēdis, bet arī muļķis. Ko jūs lienat tur, kur jums nav jālien? Es pati atceros jūs sapulcē toreiz sakām, ka esat muļķis. Kāpēc jūs, tāds muļķis, vispār kaut ko darāt?
Nav tā, ka biju pārsteigts par šādu attieksmi. Ir cīnās pret oligarhiem frontes pirmajās rindās, un tie, kas sēdējuši pie viena galda ar valsts nozadzējiem, ir sodāmi. Melni krāsots virsraksts no ļaundaru atmaskošanas repertuāra, bildes drūmākas, kā administratoram Sprūdam uz izolatoru ejam… (esmu visumā pozitīvs cilvēks, un Ir fotomeitenei smaidīju, cik jaudas…)
Vien brīnos par viņu loģiku. Šķiet, rīkojoties nedaudz apdomīgāk, Ir žurnālistiem būtu iespēja gan uzzināt šo to vairāk no manis, gan arī iedrošināt vēl kādu vērtīgu avotu nākt un viņiem ko izstāstīt. Tagad iznāca čiks. Guntis Bojārs ar Aizliegto paņēmienu varētu gūt krietni labākas sekmes oligarhu tvarstīšanā, iesūtot tur kādu praktikantu – aģentu. Norakstu šādu Ir komandas paviršību uz steigu, jo intervija tapa pēdējā brīdī, dienā, kad materiāls jau nododams tipogrāfijai.
Par oligarhiem
Vai oligarhi būtu jābāž aiz restēm? Ir redakcija par to ir pārliecināta. Indra Sprance man apgalvo – ja viņi izspruks sveikā, nākamajiem tas kalpos par iedrošinājumu atkal ņemt un nesodītiem brutālā veidā ietekmēt medijus.
Nevēlos šādai nostājai piekrist. Cik manas juridiskās zināšanas ļauj spriest, diez vai viņus izdosies iesēdināt, vismaz par mediju ietekmēšanas epizodēm, kaut arī tas nodarījis milzu kaitējumu gan mediju videi, gan sabiedrībai kopumā. Manā skatījumā oligarhiem un visiem, kuri kaut kad nākotnē iedomāsies viņu ceļu atkārtot, vislabākā mācība ir tā, ko viņi jau patlaban saņem, lielā mērā pateicoties žurnālistiem, t.sk. Ir.
Neklājas viņiem viegli, kad ģimenes locekļi, nesenie draugi, partneri, padotie un visa sabiedrība uzzina, kādus darbus viņi darījuši Rīdzenē, Dienā un citur. Demokrātiskā valstī žurnālistus nav iespējams pakļaut savai gribai, lai cik tā būtu spēcīga un pieejamie resursi apjomīgi. Žurnālistus šāda cīņa padara tikai stiprākus. Kritiskos brīžos viņiem nāk talkā arī Valsts prezidents, rosinot parlamenta atlaišanu.
Nav tā, ka oligarhi būtu viscaur ļauni un melotu vienā laidā. Piemēram, Šķēle, atbildot man bez prozaiskuma, nepasaka nevienu nepatiesu vārdu. Man tiešām nebija spēju ieviest Šķēles rosinātos taupības pasākumus un likvidēt norādītās štata vienības redakcijā. Taisnība, ka “siltajā vietiņā” atrados pārlieku ilgi, man pašam bija līdzīga sajūta.
Ne man vienam, arī citi kolēģi Dienā šajā periodā nāca uz darbu bez entuziasma. Taisnība par radio – gan man, gan radio kolektīvam un visiem klausītājiem tas ir uz labu, ka valdē nestrādās neviens ar oligarhu Šķēli saistāms darbinieks. Par bērniem arī ekspremjeram jāpiekrīt, nevajag viņus pīt iekšā savās lietās. Noteikti centīšos sarūpēt junioriem mierīgāku dzīvi, nekā viens otrs oligarhs pratis savējiem.
Lembergs, reaģējot uz manu blogu, pamatoti norāda, ka saņemt 100 miljonus par 1/3 Krājbankas akciju ir stāsts par labajām fejām un laumiņām. Piekrītu, jo šeit runa ir par 100% kapitāla vērtību. Iespējams, Lembergam caur Ventspils uzņēmumiem piederošā trešdaļa būtu bijusi vērtīgāka, ja savulaik viņi nebūtu bloķējuši bankas kapitāla palielināšanu, kas ļautu Krājbankai veiksmīgāk attīstīties un saglabāt tās sākotnējo tirgus daļu.
Manis minētais skaitlis 100 miljoni var šķist liels arī par visiem 100% salīdzinājumā ar bankas tā brīža kapitāla rādītājiem, tomēr jāatceras, ka pirmskrīzes gadi bija pilni straujas izaugsmes cerību un dažādu aktīvu vērtība šai laikā tika vērtēta optimistiski. Piemēram, Parex īpašnieki savu banku vilcinājās pārdot pat par miljardu. 100 miljoni arī atbilst “cauruma” izmēram, kuru Antonovs īsā laikā izveidoja Krājbankā atbilstoši tehnikai, kad iegādājamā uzņēmuma aktīvi netieši tiek izmantoti pirkuma finansēšanai.
Ja Lembergs tā saka, droši vien Antonovs par banku maksāja ar pārskaitījumu pret pavadzīmi, klāt tur neesmu bijis. Atminoties Antonova un viņa rokaspuišu darbošanos, raksturīgi tas viņiem gan nebūtu. Pieņemu, ka FKTK un Latvijas Banka šīm lietām ir rūpīgi sekojuši.
Protams, gadās Lembergam šo to piemirst. Krājbankas akcijas pārsimt tūkstošu vērtībā (ap 3% kapitāla) vienubrīd viņam piederēja pilnīgi oficiāli kā privātpersonai, bet tas ir niecīgs daudzums, ja salīdzina ar ikdienā atrodošos skaidras naudas apjomu viņa darba kabinetā. To var piemirst. Arī to, ka Šlesers kaut kad par Dienu zvanījis, jo mediju īpašnieku un redaktoru mainīšana šiem kungiem ir ikdienas rutīna.
Oligarhi ir darījuši arī labu. Ne Soross, ne Vītolu labdarības fonds vai jebkurš cits atjaunotās Latvijas vēsturē nav sniedzis tādu finansiālu ieguldījumu jurisprudences nozares attīstībai kā Lembergs. Varu derēt, ka visa juristu aroda cunfte gauži apraudās to brīdi, kad tiesa pieņems galīgo spriedumu Lemberga lietā. Paradoksāli, bet arī sabiedriskie mediji, pateicoties oligarhu “uzbrukumam” Dienai, ir kļuvuši stiprāki. Daudzi Dienas skolu izgājušie žurnālisti ir pievienojušies Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio komandām, sniedzot ieguldījumu labāko raidījumu tapšanā.
Par medijiem
Runājot par mediju vides ietekmēšanu, būtu šauri reducēt visu uz oligarhiem. Atcerēsimies, ka viņi jau vairākus gadus, varbūt neskaitot Lembergu, aktīvu pozīciju valsts pārvaldē neieņem.
Ko dara mūsu valsts institūcijas un amatpersonas?
Piemēram, mēs visi zinām, ka ceļu kvalitāte Latvijā ir vāja. Tā vietā, lai attiecīgās iestādes visus resursus fokusētu ceļu lāpīšanai, tās izdala budžetus PR pasākumiem, lai medijos vēstītu par asfaltliešanas sasniegumiem. Un satraucas, ja kāds vēlas norādīt, ka ceļš tomēr ir bedrains. Līdzīgu stāstu netrūkst. Rezultātā virkne mediju sabiedrībai pūš miglu acīs, stāstot par iestāžu “labajiem darbiem”, jo nevar iztikt bez “piešprices” no šo institūciju PR budžetiem. “Medijpratīgi” lasītāji viņiem vairs netic, un tas ir tikpat postoši kā oligarhu manipulācijas.
Ņemsim pašvaldības. Dažas no tām sevi iedomājas esam par sabiedriskā medija funkcijas aizstājēju, drukā avīzes un gādā, lai iedzīvotāji tās lasītu, kaut par velti. Jo, raugi, ne visiem novada ļaudīm pietiekot naudiņas, lai avīzīti nopirktu.
Velkot paralēles, nav skaidrs, kādēļ Jelgavas mērs Rāviņš neražo desu un nedod jelgavniekiem bez maksas. Ne visi var atļauties Rimi pirkt desas luņķi. Tas būtu labs darbs, atvieglotu trūcīgāko jelgavnieku ikdienu. Desu rūpnieki varbūt protestētu, bet ko ražo tik dārgas desas?
Ir valstī arī gaiši prāti, kas saprot mediju vides svarīgumu, un nesen ar Kultūras ministrijas gādību Valsts reģionālās attīstības aģentūra mērķprogrammas ietvaros reģionu laikrakstu stiprināšanai piešķīra ap 200 tūkstošiem eiro. Šķiet, nav slikti, summa pat paliela izklausās.
Tomēr jāprasa – vai valsts politika neizskatās šizofrēniska, ja pašvaldības nesalīdzināmi lielākas summas novirza, lai šīs pašas avīzes nīdētu? Piemēram, Jelgavā Rāviņš no jelgavnieku naudas ap 400 tūkstošus eiro ik gadu tērē, lai izdotu bezmaksas pašvaldības laikrakstu, graujot vietējo neatkarīgo drukāto komercmediju. Vienā pašā Jelgavā tērē divas reizes vairāk, nekā valsts atvēl visu reģionu laikrakstiem kopumā. Kur skatās Valsts kontrole, kurai jāvērtē līdzekļu lietderīga izmantošana pašvaldībās? Vai Konkurences padomei šāda iejaukšanās tirgū šķiet godīga un pamatota?
Šeit nav runa tikai par Lemberga ZZS vai Saskaņas nostāju, arī vairumam Vienotības, NA, RA un citu partiju deputātu un pagastveču tāda kārtība šķiet pareiza. Kā viņi nesaprot, ka valsts reģionos drīz vairs nebūs ekonomiska pamata neatkarīgai un kvalitatīvai žurnālistikai. Kas aizpildīs brīvo telpu ar satura piedāvājumu pēc tam? Vai tie būs pašvaldību “informatīvo izdevumu” PR speciālisti? Varbūt tā saucamie “klikšķu zvejnieki”, kuri apšaubāmos interneta portālos izplata tikpat apšaubāmas ziņas? Drīzāk vietā nāks Vladimirs Putins ar Sputņik, kam netrūkst resursu satura ražošanai, un kuri izprot mediju lomu valsts politisko mērķu sasniegšanā daudz labāk, nekā mūsu priekšstāvji, kuri neredz tālāk par nākamajām vēlēšanām.
Taisnību nākas meklēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura pēc Bauskas Dzīves un Sorainen iesnieguma pieņēmusi prasību pret Latvijas valsti par šo situāciju. Jācer, ka tas uz labu.
Mans pirmais blogs ātri kļuva populārs sakarā ar košajām un skandalozajām oligarhu mediju aizkulišu detaļām. Domāju, ka rīkojos pareizi, to publicējot, kā arī piekrītot sniegt sev neērto interviju Ir, sabiedrība kopumā no šādas rīcības ir ieguvēja. Šis raksts nebūs tik bieži lasīts, bet manā skatījumā ne mazāk svarīgs, ar mērķi, lai politikas veidotāji, īpaši tie, kuriem teikšana par pašvaldību darbošanos mediju lauciņā, aizdomātos un pieņemtu attiecīgos lēmumus, negaidot pamudinājumu no Eiropas institūcijām.
Pārpublicēts no https://usalmins.wordpress.com
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
