Iesaki rakstu: 
Šodiena nav iedomājama bez pagātnes klātbūtnes. Tā vienmēr zināmā mērā ietekmē mūsu šodienas rīcību. Tādēļ pagātne vienmēr ir aktuāla. Zinot un izvērtējot pagātni atbilstoši mūsdienu izpratnei, mēs šodien varam pieņem zinošākus, pareizākus lēmumus, un līdz ar to arī veidot labāku nākotni.
Vēsture parasti nav neitrāla. Mums šodien bieži ir jāformulē savs viedoklis par pagātnes notikumiem.
Pagātnes notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpēta un jāapzinās. Taču kāda ir to pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizēti sabiedrības atmiņā, kādu jēgu mēs tiem piešķiram, kādus secinājumus izdarām, ir šodienas jautājums.
Tā kā šodiena uz laika ass pastāvīgi virzās uz priekšu, tad pastāvīgi mainās arī mūsu skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vēstures izpratne mainās laikiem līdzi. Vēsture nekad nav un nebūs pabeigta.
Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.
Tie ir Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas virsprincipi. Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret mūsu vēsturi.
Jebkurai valstij viena no tās leģitimitātes saknēm ir vēsture. Precīzāk – sabiedrības attieksme pret savas vēstures mezglu punktiem.
Bieži vien šie vērtējumi ir ietverti valsts konstitūcijā. Tā tas ir arī, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Šādi pagātnes vērtējumi ir ietverti arī mūsu Satversmē. Tie izriet no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem.
Tādēļ Satversmes Ievada trešajā rindkopā teikts: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”
Šim Satversmes noteikumam ir dziļa jēga.
Vispirms tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem. Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50 ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.
Jāuzsver, okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem un nekļuva par kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa veda okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.
Samērā drošs radītājs, ka cilvēks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozīmē, ka 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu. Šim lielum lielajam vairākumam morālais kompass darbojās.
Pēckara gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos okupantiem militāri pretojās mežabrāļi. Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās.
Tauta atrada citus, klusākus, neuzkrītošākus pretošanās veidus, kuri dažkārt pat ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atklāti pret režīmu uzstājās atsevišķi drosmīgi pilsoņu tiesību cīnītāji, kurus tolaik sauca par disidentiem.
Pretestība okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā, gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.
Viņi lika okupantiem saprast: jūs esat iekarojuši manu valsti. Bet jūs neesat iekarojuši mani. Es esmu neiekarojams cietoksnis.
Un tieši uz šādiem neiekarojamiem cietokšņiem ir būvēta atjaunotās Latvijas valsts leģitimitāte.
Atjaunotā Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu vai Borisu Pugo.
Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu.
Tieši tādēļ, tieši šīs idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes Ievads uzliek sabiedrībai morālu pienākumu, godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.
Savukārt zinātnes uzdevums ir pētīt šo nacionālas pretestības vēsturi, saredzēt kopsakarības, izdarīt secinājumus. Tā ir svarīga dala no visas mūsu jaunākā laika vēstures. Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus, un galvenais, skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi okupācijas varā.
Vēsture mums ir jāzina un jāizvērtē, lai mēs varētu labāk izprast mūsu valsti, kāda tā ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, un lai varētu izdarīt secinājumus, kā mums šodien rīkoties, lai mūsu sabiedrība virzītos uz priekšu.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
