Par neatliekamās medicīniskās palīdzības "profesionalitāti"

Naktī no 9. uz 10. aprīli, plkst 1:43 zvanīju uz 113 sakarā ar to, ka septiņgadīgajai meitai šausmīgi sāpēja kājas, pakustināt vispār nevarēja un ļoti raudāja, lūdzoties pēc ātrajiem. Sazvanīju, izstāstīju situāciju, dispečere maz ko saprata, kas īsti par vainu, taču piekrita atsūtīt brigādi.

NMP brigāde ieradās pēc aptuveni 15 min. Viena no dakterēm nosēdās virtuvē, pilnīgi neko nejautāja un nerunāja, taču otra mūs nošokēja vēl vairāk. Bērns aiz sāpēm raud un no raudāšanas jau trīc, taču dakterīte nesteidzās meklēt sāpju iemeslu.

Vispirms viņa pajautāja, kas par lietu. Stāstīju, ka bērnam sāp kājas, pakustināt nevar un arī saprast nevar, vai tie ir krampji vai kas cits. Pirmo reizi viņai sāka sāpēt aptuveni nedēļu pirms šīs situācijas. Sāpēja tā, ka visu nākamo dienu kliboja. Nedēļas laikā bija pāris rīti un vakari, kad sūdzējās, taču ģimenes ārsts to norakstīja uz "augšanas sāpēm" un ieteica lietot magniju vērojot, vai ir uzlabojumi.

Pēc situācijas izklāstīšanas, no NMP dakteres sāka birt ārā tādi jautājumi, kā - kādēļ viņa ir tik satraukta? Viņa jums tāda emocionāla meitene? Kādēļ viņa raud tik traki? Kādēļ mazā māsa neguļ? Vai jums ģimenē viss ir kārtībā? Vai jūs esat vērsušies pie psihoterapeita?... Uzstādīja diagnozi - sāpes viņai esot no stresa!

Nopietni?! Bērns nevar pat pakustināt kāju pa centimetru, tas ir no stresa, un mums jāiet pie psihoterapeita. Iedodiet Panadol sīrupu. Super! Teica, ka šis nav iemesls, lai brauktu uz slimnīcu. Taču es uzstāju. Man piekodināja paņemt līdzi skaidru naudu, jo naktī dabūsim braukt mājās, jo ar šādu "problēmu" neviens mūs slimnīcā neturēs. Nesu meitu uz rokām lejā no piektā stāva, iecēlu mašīnā, un braucām uz BKUS Vienības gatvē.

Slimnīcā bijām ap plkst 3:00, tur mūs diezgan operatīvi uzņēma, piešķīra pagaidu gultasvietu un paņēma asinis analīzēm. Tad nu mēs gaidījām. Pienāca rīts, analīzes esot normas robežās, taču jāiet uz ultrasonogrāfiju skatīties, kas ar kāju. Ratiņkrēslā aizvedu Jasmīnu līdz USG, kur dakterīte uzreiz pateica - tur ir, kam sāpēt! Iekaisums gūžai, kā arī celītī mazliet. Un tāds diezgan pamatīgs.

Tajā brīdī es nodomāju – labi, ka atbraucām uz slimnīcu, nevis meklējām psihoterapeita konsultāciju! Vēlāk gājām uz rentgenu - tur viss kārtībā. Turpinājām gaidīt ārstu. Medmāsa iedeva pretsāpju zāles, un pēc brīža izmeklēt atnāca ārstējošais ārsts. Nolemts - jāpaliek slimnīcā!

Devāmies uz nodaļu, kur mazā iekārtojās palātā pie jaukām kaimiņienēm. Pēc pretsāpju zālēm pastaigāt jau sanāk diezgan viegli, nez kā būtu bez… Analīzes pēc analīzēm, un nu jau pēc divām pavadītām naktīm nodaļā ārsts paziņo, ka iekaisums ir no vīrusa infekcijas, vēl joprojām meklē, no kāda konkrēti, taču nav ne sasists, ne sastiepts.

Līdz pirmdienai (vēl četras dienas) noteikti vēl pa slimnīcu, jo kustību amplitūda vēl nav normāla, nedrīkst arī pārslogoties, un vajag mierīgu režīmu. Pirmdien vēros, kā viņa jūtas un cik ilgi vēl būs jāpaliek ārstu uzraudzībā.

Vēlos īpašu uzmanību pievērst stāsta sākumam, kur NMP mediķi pat nevēlējās meklēt iemeslu bērna sāpošajai kājai, sakot, ka viņa pārspīlē un sāpes esot no stresa...

Cik vēl šādiem gadījumiem ir jābūt, lai "ātrie" sāktu iedziļināties problēmās? Cik lielam pofigam ir jābūt, lai neieklausītos mazajā pacientā, sakot - viņa jau maza, pārspīlē!?... Diemžēl es nezinu uzvārdus NMP mediķēm, kas pie mums bija atbraukušas, taču varu diezgan droši apgalvot, ka viņas vēl līdz šai dienai ir pārliecinātas par to, ka nekas nopietns Jasmīnai tā arī nebija. Taču realitāte ir citādāka. Gribētos ieskatīties acīs un pateikt dažus "jaukus" vārdus šajā sakarā..

Mīļie vecāki - klausiet bērnus un savu iekšējo balsi vairāk nekā šādus vienaldzīgos "mediķus", ja viņus vispār tā var nosaukt.

Un vēl - vairāk labu un profesionālu ārstu un medmāsu Jūsu tuvumā nepieciešamības gadījumos.

Esiet veseli!

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: